Trešā spēlēja Šopēnu viņiem abiem. Aprūsējušajās stīgās dzimusī un klavieru savērptajā koksnē veidotā mūzika atbalsojās no iedauzītajām skārda sienām un tieši tāpat tā atbalsojās Ceturtās dvēselē. Bezgalīga, maiga, nikna. Skaļāka un skaļāka, līdz Ceturtā bija pārliecināta mūziku vajadzēja dzirdēt arī ārpus tējkannas. Meistars ieklausīsies un nāks pārliecināties, kas te notiek, un atklās, ka viņa radījumi ir sadumpojušies. Bojāti. Uzlabojami. Turklāt jo ātrāk, jo labāk.
Ceturtā paskatījās uz Trešo, kas sēdēja pie klavierēm, tad uz Otro un Pirmo, kas vēl arvien gulēja savās nišās. Varbūt viņiem vajadzētu kopā cīnīties pret Meistaru, lai cik niecīgas būtu izredzes? Vai varbūt viņiem vajadzētu uzkāpt uz jumta un kopā nolēkt. Vai Meistaram viņu kaut nedaudz pietrūktu?
Ceturtajai bija vienalga. Viņa griezās mīļotā rokās. Sargs dejojot šļūkāja kājas un, šķiet, saudzēja vienu
celi. Bārda skrāpēja viņas ādu, tomēr viņš bija līdzās, ne sapnī, un viņš turēja Ceturto savā apskāvienā. Ceturtā skūpstīja Sarga vaigu un ļāvās dejai.
Pagrieziens, pagrieziens, pagrieziens. Solis uz priekšu. Solis sāņus. Atlieciens.
Pirmo reizi, kopš Ceturtā bija modusies dzīvei, viņa vairs negaidīja Meistaru. Un viņa vairs negaidīja Piekto.
Autora komentārs
Stāstu “Gaidot Piekto” es sarakstīju 2009. gada pavasarī, kad dzīvoju Manhetenas centrā, mazā istabiņā bez loga uz ārpasauli. Tikai vēlāk pamanīju paralēles starp saviem klaustrofobiskajiem dzīves apstākļiem un tiem, kuros dzīvo Izadora Ceturtā. Bet vēlme izlauzties no dzīves uzspiestā ieslodzījuma jau ir pazīstama mums visiem.
Stāsts arī bija interesants eksperiments pirmais, ko sarakstīju interneta biedrības Liberty Hall iknedēļas konkursam. Katru nedēļas nogali šīs biedrības biedriem tiek dota pusotra stunda, lai sacerētu īsstāstu. Nākamajā nedēļā biedri cits cita darbus kritizē un balso par uzvarētāju (“Gaidot Piekto” bija nedēļas uzvarētājs). Protams, pēc konkursa pie stāsta strādāju vēl diezgan ilgi, bet pamats tika likts tieši šajā pusotrā stundā.
Tas man pašam pierādīja, ka veiksmīgi stāstu var uzrakstīt arī ļoti ātri. Tādos apstākļos nav daudz laika domāt, un rakstītais bieži plūst tieši no zemapziņas. Sākotnējā doma par krustojumu starp Īkstīti un džinu pudelē ātri kļuva par patstāvīgu stāstu.
Oriģinālstāsts ar nosaukumu “Waiting for Number Five” pirmo reizi publicēts žurnālā Beneath Ceaseless Skies 2010. gada aprīlī.
Tiešais reiss uz Parīzi ar pirmās klases pūķi
Džima sapņoja aizlidot uz Parīzi. Jau bērnībā, izplestiem spārniem planējot gaisa strāvās virs Vilemetas upes, viņa mēdza klaigāt lidotāju žargonā: Džima izsauc de Gollu, pūķis pieprasa nolaišanos! Skolas gados nedēļas nogalēs viņa ložņāja pa Portlendas lidostas angāriem un iztaujāja pieredzējušos starpkontinentāliešus, kuru vēderi bija uzblīduši no degvielas. Vai jums kut, kad cilvēki kāpj jums uz muguras? Milži viņai uzrūca, un viņa iemācījās uzdot gudrākus jautājumus.
Skolas gala eksāmenā Džima lidoja uz Čikāgu ar kongresmeņiem mugurā. Lai zaudējumi būtu pēc iespējas niecīgāki, ja tu nokritīsi, paskaidroja arodbiedrības pārstāvis. Kā jauniete, tad sieva, pēc tam vientuļā māte ar zaļastu trīnīšiem Džima veica reģionālos lidojumus no O’Haras lidostas Čikāgā uz Deitonu, uz Klīvlendu, uz tālo Ņujorku. Reiz pienāks diena, kad mammīte lidos uz de Gollu, viņa stāstīja bērniem.
Pat pēc 1981. gada streika, kad Džimas draugi pārvācās uz Nebraskas rezervātu, viņa neatteicās no sava sapņa. Parādījās lidojošās mašīnas, neveikli giganti ar asiem spārniem, kuriem nebija arodbiedrības karšu. Vispirms Ņujorka, tad Hjūstona, tad ari Parīze pārgāja uz mehāniskajām lidmašīnām. Džimai nācās vadāt tūristus,
minerālmēslus, reklāmas plakātus. Bet no katras algas viņa nopirka degvielas mucu, ko noglabāja savā īpašajā alā.
- Nāc dzīvot pie mums, aicināja viņas bērni. Tu nekad nesakrāsi pietiekami daudz, lai tiktu līdz Parīzei! Džima tikai papurināja krēpes un nosmējās, un pēc kāda laika bērni pārstāja viņu aicināt.
Džima bija stiprs pūķis, lepns pūķis, noguris pūķis, pūķis, kura acis naktīs aizmiglojās, kura spārni no rītiem smeldza. Uzņēmumam viņa vairs nebija vajadzīga, bet Džima to nepamanīja. Virs veco pūķu pansionāta bija gana plaša debess, kur izplest spārnus. Uzraugs, sarkanastains jauneklis, viņu uzmanīgi pieskatīja, taču ik dienas viņa apciemoja savu alu un pārskaitīja degvielas mucas.
Kad bērni pārstāja apciemot Džimu un pasaule acu priekšā satumsa pavisam, viņa pēdējo reizi devās uz savu alu un izdzēra visu sakrāto degvielu. Viņa pavērsa seju pret saules siltumu un sāka skriet. Džima skrēja un skrēja, un savicināja izkaltušos spārnus, un pacēlās debesīs. Viņas dzimtajā zemē pūķi nekas vairs nesaistīja. Bet Parīze viņu gaidīja. Parīze viņu sauca.
- De Golla lidosta! De Golla lidosta! Atbrīvojiet skrejceļu! dārdēja Džimas balss. Un Ilinoisas kalni nodrebēja.
Autora komentārs
Dzīvē man sanācis daudz lidot, un lidmašīnas man asociējas reizē gan ar prieku, gan ar skumjām. Bieži lidostā atstāju ģimeni, mājas vai kādu meiteni, bet tomēr bez lidošanas es
nebūtu pieredzējis tik daudz brīnišķīga un nebūtu k|uvis par to, kas es esmu.
Rakstot stāstu “Tiešais reiss uz Parīzi ar pirmās klases pūķi”, gribēju šo patīkamo smeldzi lasītājā radīt tēlainā veidā. Pūķa Džimas sapnis ir redzēt abas manas pasaules Ameriku un Eiropu bet arī viņa atklāj, ka atstāt vienu un sasniegt otru nav tik viegli. Tas, ka viņas ceļojums sākas Portlandē pilsētā, kurā pavadīju četrus gadus, protams, nav tikai sakritība.
Doma par stāstu radās kādā vēlā vakarā, kad piezemējāmies Ņujorkas La Guardia lidostā pēc nogurdinoša darba ceļojuma uz Hjūstonu. Ēnās uz lidlauka rēgojās lidmašīnu aprises, un man ienāca prātā, ka tikpat labi tur, gaidot rītu, varētu gulēt pūķi.
Oriģinālstāsts ar nosaukumu “Express to Paris by Dragon First Class” pirmo reizi publicēts žurnālā Orson Scott Card’s Intergalactic Medicine Show 2010. gada novembrī.
Andra Pakalniņa beidzamā glāzīte
- Mans tēvs šeit mēģināja iecirst mātei ar izkapti, Andris pamāja ar galvu uz akmens lieveni, kurš vakara saules staros izskatījās skarbs un kails. Tajā dienā mēs aizbraucām.
- Es ar tevi lepojos. Lauma, viņa sieva, uzmanīgi pieslēja izkapti pie sienas. Tikko atgriezusies no dienišķās kaujas ar dārzu, tērpusies zilā kombinezonā, sviedru klātu pieri, viņa Andra acīs šķita ļoti daiļa. Es zinu, nav viegli, bet domāju, ka tev šeit kļūs labāk.
- Nezinu gan. Istabas mājā oda oda pēc čurām, alus un cigaretēm, lai gan jau bija tikušas berztas un berztas. Dārzs atgādināja džungļus aka sabrukusi, daudzas ābeles aizlūzušas, nezāles garākas par ceļgaliem. Paps te bija nolaidis podā savu dzīvi, aizskalojis to lēta šņabja atvarā. Man ir tāda sajūta, it kā es slīkstu. It kā paps vilktu viņu līdzi savā valgajā kapā.
Lauma viņu apskāva. Tu slīki, pirms mēs šurp atbraucām.
Andris gandrīz spēja saklausīt papa čukstus no mājas puses. Vienu glāzīti. Vel tikai vienu glāzīti.
Andris zināja, ka viņam būtu jādodas projām, jāmūk, lai nekad vairs šeit neatgrieztos, taču Lauma viņam to nepiedotu. Viņa to uzskatītu par padošanos. Tāpēc viņš piespieda sievu cieši pie krūtīm un noskūpstīja kakla liekumu. Vairs ne lāses. Es zvēru.