viņš dramatiski nogāzās lejā, un mums bija skaidrs, ka viņš mirst. Dziļā basā viņš izlaida garu.
jāatzīst, ka Nusrāms bija ne tikai lielisks dziedātājs, bet arī talantīgs komponists. Viņa melodijas tik tiešām aizkustināja sirdi. Lieki piebilst, ka viņš par to saņēma desmit punktu. Skatītāji bija kā neprātīgi, sajūsma bija vētraināka nekā jebkad līdz šim.
Turpretim man pat neizdevās pabeigt prettrieciena stāstu. Mani izsvilpa — pirmo reizi manu gladiatora gaitu laikā. Publika vēlējās tikai vienu: redzēt un dzirdēt, ko vēl Fhaķīrs izdomājis.
Mūziķi atk»al izkārtojās ap viņa troni. Es biju domājis, ka viņš tagad ripinās tālāk pa drošajām operas sliedēm, taču Nusrāma otrajā melošanas reizē viss bija citādi: mūzikas žanrs, temps, skaļums un pat viņa izskats. Fhaķīrs nometa gladiatora drānas, demonstrēdams skatītājiem savam cienījamajam vecumam pārsteidzoši labi trenēto ķermeni; no dāmu mutēm izlauzās sajūsmas kliedzieni.
Tad viņš — man trūkst citu vārdu — blieza vaļā. Troļļādas timpāni rībināja uzbudinošu ritmu, votigurgi to enerģiski atbalstīja ar basvibratoriem. Visa Megateātra grīda vibrēja brutālajā, neatvairāmajā taktī. Tad ar hipnotisku melodiju iesaistījās dziedzāģi, pirmie skatītāji pielēca kājās, un pat man sāka drebēt stilbi. Nusrāms pārgāja uz aizsmakušu basu un grozīja gurnus — es teiktu, tas bija mazliet piedauzīgi. Taču publikai patika. Pat visspalgākie jūrnieku klavieru akordi iekvēlināja sirdis. Es tikai ar lielām pūlēm noturējos, nesākdams plaukšķināt līdzi un saglabādams stoisku nostāju. Skatītāji, nenovērsdami acis no Nusrāma, grozīja pēcpuses.
Tā bija ne tikai vēl neredzēta melošana vien — Nusrāms nāca ar gluži jaunu mūzikas uztveri. Līdz šim atlantieši pazina traģiskās operas, dažnedažādu tautas mūziku un
Maigoņa Vētras salkano ņaudēšanu — un ne vairāk. Šovakar mums tika celts priekšā kas cits. Fhaķīrs patiešām bija varonis, viņš lika visu uz vienas kārts.
Viņa stāsts vispārējā lērumā gandrīz nebija dzirdams (kaut kas par mūžīgu jaunību, ko var sasniegt, grozot gurnus), un es nudien šaubījos, vai to vēl var uzskatīt par melu sportu, tomēr panākumi runāja paši par sevi. Atkal desmit punktu, apdullinošas ovācijas. Un svilpieni jau tad, kad es vēl tikai atvēru muti.
Toties nākamo melstavu saprast bija pavisam viegli, jo Nusrāms to dainoja vienas vienīgas arfas pavadījumā. Viņš atkal bija mainījis veidolu, un augstā einuha soprānā dziedāja par Tupuču kalnu rašanos — tā bija izdomāta teiksma, ko, labu gribot, vēl varēja uzskatīt par melu stāstu. Toties melodija bija sirdi plosoša, pavisam citāda nekā pirmīt opera, jo tagad Fhaķīrs apelēja pie camoniešu dzimtenes mīlestības. Pēc tam viņš sāka jodelēt. Žirtu kalnu radziņu (tie ir mūsdienu Alpu radziņiem ļoti līdzīgi instrumenti) pavadīts, viņš pa visu Megateātri izvīteroja ērmoti ritmisku melodiju, kas izpelnījās īpašas ovācijas no klātesošo kalnu rūķu puses. Turklāt viņš vēl uzsvēra tās ritmu, lēkādams apkārt un plaukšķinādams pa ceļgaliem; skatītāji nedomājot darīja tāpat.
Vispēdīgi viņš atkal uzņēma patriotisku dziesmu par kvēlojošajiem kalniem un savu nedziestošo mīlestību uz tēvzemi.
Asinskāji birdināja asaras. Manai gaumei tā bija par saldu, taču Nusrāms dabūja savus desmit punktus, un tur neko nevarēja darīt. Es varēju vienīgi nelikties zinis par pikto ūjināšanu un tomēr mēģināt kaut ko pastāstīt.
Nusrāms Fhaķīrs nokāsējās un uzbužināja matus, lai tie pinkainās šķieznās karātos viņam pār seju. Licis padot Ihollas jūrnieku klavieres, viņš uzņēma tādu dziesmu, par kādu būtu lepns kurš katrs īru druīds, tā bija visaugstākā
līmeņa ausu apmānīšana. Ar stiklainu, aizplīvurotu skatienu un asarainiem tremolo balsī viņš dziedāja par savu mīļoto, kuru aprijis ļaunais Tyrannovalis Rex, taču viņa palikusi dzīva un no vaļa vēdera ik dienas sūta viņam sirdi plosošas pudeļvēstules.
Voltigurgi aizsmakušā korī piebalsoja piedziedājumam, kurā tika iztirzāti jūrasdievu dzeršanas paradumi. Skatītāji šūpojās līdzi līganajā ritmā. Dziesmas turpinājumā varonīgais Fhaķīrs ieradās un ne tikai dramatiski izglāba savu līgaviņu, bet vēl arī kailām rokām nožņaudza vali. Es klusībā ironiski nosmīnēju, taču publikai tas nepavisam nelikās nepārliecinoši» Desmit punktu Fhaķīram, svilpieni un kukurūzas vālītes man. Folcātans Smeiks bija pavisam nomierinājies. Tik milzīgu sajūsmu par vienu gladiatoru un tādu pazemojošu nicību par otru Megateātris vēl nebija pieredzējis. Nudien, Nusrāma Fhaķīra atgriešanās bija sensācija.
Tā turpinājās piecpadsmit raundu. Katrā raundā viņš mainīja mūzikas stilu, balsi, izskatu un stāstījuma manieri. Zāģa žēlo vaimanu pavadījumā viņš dziedāja skumīgu blūzu, troļļādas timpāniem rībinot, izkliedza kareivīgu kaujasdziesmu, uzstājās ar operas numuriem, kristāldzidrā balsī dziedāja a capella, izpaudās kā virtuozs basvibratora grabinātājs, ar krāšņiem žestiem diriģēja savu orķestri, ar kāju pirkstiem nekaunīgi strinkšķināja stikla arfu, kāpelēja pa kāpnēm augšā lejā un nostrādāja dažus tādus mākslinieciskus stiķus, kādus es viņa vecumā nudien vairs neatļautos. Un ik reizi savāca desmit punktu. Asinskāji bija piešķīluši taukainajām kukurūzas vālītēm uguni un vēzēja mūzikas taktī.
Necelt ne ausu
No manis tagad tika gaidītas tādas gladiatora iemaņas, bez kādām līdz šim biju brīnišķīgi izticis: nesabrūkot izturēt nicinājuma aurus un svilpienus. Tādos brīžos bija salūzuši jau daudzi melu gladiatori, šo pārbaudījumu spēja pārciest tikai visstiprākie. Taču divkauja beidzas tikai tad, kad viens
no abiem padodas, un īsta melu gladiatora dižums atklājas, šajā pazemojumā nesalūstot un noturoties pretim kārdinājumam apraudāties un paslēpties aizkulisēs.
Man gar ausīm lidoja apgrauztas kukurūzas vālītes, taču es turējos taisns kā laternas stabs. Šis bija zemākais kritums manās ilgajās skatuves mākslinieka gaitās. Viss manī kliedza un prasīja, lai skrienu prom no skatuves un paslēpjos kanalizācijas lūkā, tomēr es stāvēju un laidu pāri galvai visu, kas nāca: ūjināšanu, svilpienus, šņācienus, kukurūzas vālītes, alus kausus un pat nelielas sēdekļu detaļas un veselu asinskāji, kuru viņa drauģeļi apskaitušies izlidināja uz skatuves. Es pat neapsēdos, lai gan stāvot šos pazemojumus izciest bija vēl grūtāk, jo tie bija tik sāpīgi, ka ļodzījās ceļi. Tomēr spītīgi paliku stāvam, lai parādītu, ka tas viss mani neskar.
Skatītāji zināja, ka ar svilpieniem vien gladiatoru nevar iznīcināt. Jo vairāk tāpēc, ka mēraparāts reaģēja arī uz negatīvām emocijām: jo skaļāka ūjināšana, jo vairāk punktu. Tādēļ pūlis pamazām nomierinājās. Kad šis brīdis ir pārdzīvots, ļaunākais ir cauri. Neapmierinātības izpausmes pamazām noklusa, vēl kādu laiku bija dzirdama gražīga ņurdoņa, taču arī tā pēdīgi pārtapa pieklājīgā atzinībā. Publika ir mežonīgs zirgs, kura savaldīšanai vajadzīga dzelzs griba. Tas izdodas tikai vislabākajiem gladiatoriem.
To visu zināja arī Fhaķīrs, un ar šo sīksto izturību es viņa acīs iemantoju vairāk cieņas nekā ar visiem saviem spožajiem stāstiem. Pēdīgi viņam vairs nebija šaubu, ka manā personā viņam ir darīšana ar līdzvērtīgu pretinieku.