Pēdējo piecu muzikālo priekšnesumu laikā aplausi mazlietiņ noplaka, tagad Fhaķīrs par savu dziedāšanu dabūja vairs tikai astoņus un deviņus punktus. Pēc septiņdesmit otrā raunda viņš bija spiests piekāpties, viņa repertuārs bija izsmelts. Skatītāji atkal sēdēja solos, lēkāšana un plaukšķināšana bija viņus nogurdinājusi.
Voltigurgu orķestris aizčāpoja, atkal iestājās klusums, un es godīgi iesāku savus nākamos melus. Publika atkal bija gatava ņemt pretī rāmākas izklaides. Pretestība bija gandrīz apsīkusi.
No 78. līdz 90. raundam
Dibenā
Nākamajos trīspadsmit raundos punktu līmenis sasniedza divkaujas rekordu: tik zemu tas vēl nebija nolaidies. Fhaķīra muzikālajos numuros skatītāji bija izlikuši visus spēkus, arī viņš pats bija tik tikko dzīvs. "Vienreizējais" noteikti bija domājis, ka es neizturēšu viņa varietē un agri vai vēlu pacelšu balto karogu. Taču nekā, es stāvēju kā mūris, un viņa repertuārs bija izsmelts. Viņš atkal glābās ar standartstāstiņiem, no jauna cēla priekšā pārbaudītas vērtības un par to ieguva minimālo punktu daudzumu. Es pats vēl tikai ķepurojos laukā no sava pazemojuma dziļumiem un varēju priecāties, ja tiku sveikā ar diviem vai trim punktiem.
Tā, ar minimāliem rezultātiem, trīs raundus uzvarēja viņš, desmit — es. Skatītāju pacietība sāka izsīkt.
"Laiks beigt! Laiks beigt!" skandēja mazs bariņš jetiju.
Bija notikuši deviņdesmit raundi, 45 uzvaras man, 45 — Fhaķīram. Mēs abi bijām pilnīgi izšāvušies, mūsu aktiermāksla jau aprobežojās ja nu ar gurdu rokas mājienu vai uzacs saraukšanu.
Publika aplaudēja tikai pieklājības pēc, vairāk par vienu punktu par stāstu neizdevās saņemt. Labāk nestāstīšu, ko mēs tur penterējām, vēl zemāku līmeni tiešām nav iespējams iztēloties. Mūsu fantāzijas rezervuāri bija izlietoti līdz pašai pēdējai lāsītei. Padoties, saprotams, nevienam no mums
negribējās, vai tāpēc mēs bijām tik ilgi cīnījušies. Likās, viss beigsies ar neizšķirtu. Es lūkojos uz skatītāju rindām, meklēdams jel kādu iedvesmu. Bija jāsāk melot, un man bija vajadzīgs pieturas punkts, vienalga, kāds.
Skatiens aizķērās pie Smeika. Haicirmis rādīja aplam bargu vaigu. Tas viss bija sācies viņa kabinetā: kā viņš toreiz smējās, kad es stāstīju viņam savu biogrāfiju! Viņš manu dzīvi bija noturējis par prasmīgiem meliem, un tā bija manas gladiatora karjeras dzimumdiena.
Paga, paga.
Ja reiz mans dzīvesstāsts patika Smeikam, varbūt tas ies pie sirds arī publikai? Smeikam bija laba oža. Nebūs īsti godīgi, mana biogrāfija nebija gluži meli, bet kurš gan to zinās? Turklāt Fhaķīrs ar saviem muzikālajiem numuriem arī nebija spēlējis īsti pēc noteikumiem.
91. raunds
Es sāku ar pundurpirātiem. Stāstīju par iknakts uguņošanu, par izmisīgajiem mēģinājumiem nolaupīt kādu kuģi, par to, kā mani baroja ar aļģēm un iemācīja sasiet mezglā jebkuru zivi.
Skatītāji saausījās. Viņi jau bija gandrīz aizmirsuši, ko nozīmē krietns melu stāsts. Megateātrī joprojām valdīja pagurums, aplausus par grandioziem nevarēja nosaukt (trīs punkti), tomēr man bija izdevies panākt, ka klausītāji atkal saspicē ausis.
Tas bija sākums. Sākums no beigām.
Nusrāms gausi jo gausi attapās no sastinguma. Viņš bija īgns, jo nebija gaidījis, ka es vēlreiz tikšu uz pekām. Tomēr viņš saņēmās un veikli pastāstīja baltiem diegiem sadiegtu pasaciņu, par ko dabūja divus punktus.
92. raunds
Pēc tam es pastāstīju par spīgaiņu salu. Kripatiņu pa kripatiņai veidoju spriedzi naksnīgajā mežā, pēc tam izteiksmīgi attēloju rēgu pirmo parādīšanos, atdarināju to šaušalīgās dziesmas un raustīgās kustības. Izvērsti aprakstīju savu uzstāšanos asaru tenora lomā un iepazīstināju ar spīgaiņu baigajiem paradumiem.
Publikā atskanēja pirmie smiekli, kāds iesaucās: "Bravo!" Vienprātīgi aplausi, četri punkti.
Fhaķīrs bija īsts profesionālis, tas viņu neizbiedēja. Izrakņājis savu burvju triku lādīti, viņš no divām klasiskām melstavām, kuras gladiatori dažnedažādi stāstījuši jau gadu simteņiem, uztaisīja itin nesliktus dubultmelus. Taču pieredzējušie skatītāji viņam redzēja cauri un sodīja ar vienu vienīgu nožēlojamu punktu.
93. raunds
Es stāstīju, kā sēžos uz plostiņa un laidos jūrā. Pēc tam — kā es sastapos ar verveļviļņiem: tas izraisīja vispārēju jautrību. Atdarināju to balsis, plunčinādamies pa troni, attēloju to ķīviņus. Stāstīju par savām runas stundām un demonstrēju dažus sava iespaidīgā vārdu krājuma paraugus. Karaliskā tiranovaļa parādīšanās nodrošināja vajadzīgo spriedzi, laimīgā izglābšanās bija pienācīgs happy end, īss Kārzobu salas apraksts mudināja gaidīt turpinājumu. Publika atkal iešūpojās. Līksmi smiekli, izsūtāmie traucas šurpu turpu ar karstu alu, pieci punkti.
Nusrāms bija salts kā ledus. Tikpat nevērīgi un eleganti kā pirmajā raundā viņš izpūta smalku pīlīti par dirižabli,
ar kuru lidojis uz Mēnesi. Interesanti, ka viņš sāka izrādīt pirmās nedrošības pazīmes. Ārpusnieks šīs gandrīz nemanāmās uztraukuma izpausmes nemūžam nebūtu ievērojis, taču es gan redzēju, kā trīc viņa kreisās rokas zeltnesis, kā pavisam mazdrusciņ — ja nu par kādu milimetru — pakustas pats pirksta galiņš. Lai cik glīts un kārtīgs arī bija viņa stāstiņš, tas bija vecs joks, sadiegts kopā no pāris visiem zināmām Camonijas pasakām. Skatītāji aiz žēlastības piešķīra trīs punktus.
93. raunds
Apetītlīgs Kārzobu salas apraksts palielināja kukurūzas vālīšu patēriņu, Gourmetica Insularis patiesās dabas atklāšanās izvilināja izbīļa kliedzienus, un Maka ierašanās pēdējā brīdī — atvieglotas nopūtas. Seši punkti.
Nusrāms deva prettriecienu, taču tas bija vājš prettrieciens. Es jau zināju šo stāstu no viņa autobiogrāfijas; starp citu, stāsts bija ģeniāls — kā viņš četrpadsmitajā divkaujā nodzinis šarlatānu karali Kaliostro no skatuves un ietriecis kanalizācijā. Šoreiz viņš pamainīja dažus vārdus un sāka ar beigām, tomēr mani ar tādu blēdīšanos nevarēja piemānīt. Nepieredzējušus skatītājus gan varēja, piecus punktus viņš tomēr dabūja. Zeltnesis vairs netrīcēja.
94. raunds
Lidošana kopā ar glābējzauru Maku. Tie nu bija māli, no kuriem var izmīcīt lieliskus melu gladiatoru stāstus. O, jā, izglābšanās pašā pēdējā mirklī, turklāt vēl neskaitāmas reizes. Stāstīju par Balduāna lēcienu no Dēmonu klints, par
bukucēniem, par bezgalvaino bollogu, par sabrukušo bukucēnu fermu. Vētraini aplausi, 7,5 punkti.
Nusrāms Fhaķīrs sāka uztraukties, un kas par to, ka to redzēju tikai es un vēl daži īsti mākslas cienītāji, piemēram, Folcātans Smeiks, kas nervozi dīdījās savā sēdvietā.
Pārējie skatītāji redzēja Fhaķīra nesatricināmās pašpārliecinātības masku, bet no manis viņš nevarēja noslēpt, kā viņa labais redzoklis uz sekundes desmitdaļu sarāvās par milimetra simtdaļu. Stāsts, ko viņš cēla priekšā, bija čiepts, turklāt vēl čiepts no manis, taču viņš to bija tik veikli pārmīcījis, ka neviens, izņemot mani, neko nepamanīja. Vispārējās labvēlības gaisotnē viņš nepelnīti dabūja sešus punktus.
95. raunds
Naktsskolas laiki bija lieliska iespēja no sirds izlielīties ar savām grandiozajām zināšanām; es gari un plaši citēju leksikonu, aprakstīju profesoru Naktigalgalu, Kvertu un Fredu. Groots un Cilie apmainījās ar dunkām, taču neko neteica. Tos abus es no savām atmiņām izcenzēju un taisnā ceļā pārgāju pie Tumšo kalnu labirinta. Arī kalnu trolli nepieminēju, toties krāšņi iztēloju savu dramatisko lēcienu mežezerā.