Astoņi punkti.
Nusrāms atļāvās gājienu, kura dēļ viņš zaudēja daudzu skatītāju simpātijas: vēlreiz izstāstīja to pašu stāstu. Tumšo kalnu ūdenskritums kļuva par Žirtu ūdenskritumu, es kļuvu par viņu, un pat sižeta pavērsieni bija tikai mazlietiņ sagrozīti. Divi punkti — manuprāt, pelnīts sods.
97. raunds
Lielais mežs, mana izsapņotā mīlestība, zirnekļa tīkls, maratonskrējiens ar meža tarantullu… Tas bija nepārspējami, un Fhaķīrs to zināja. Kamēr es meloju, viņam uz pieres parādījās sīksīciņa, ar neapbruņotu aci gandrīz nesaskatāma sviedru lāsīte. Ja sviedru lāsītēm būtu svara kategorijas, šai būtu jācīnās mušas svarā. Tā bija mazāka par puteklīti, kas pārgriezts uz pusēm, varbūt tur vispār bija viena vienīga ūdens molekula, tā noteikti bija vismazītiņākā sviedru lāsīte visā svīšanas vēsturē, taču es to redzēju un nešaubījos, ka Nusrāms to nomana tik skaidri, it kā tā būtu prāva un smaga kā labi noaudzis nakts murds.
Viņa pretstāsts saturiski bija pagalam nīkulīgs, bet tas vēl nebija viss! Pirmo reizi viņa priekšnesumu satricināja viegla nedrošība. To pamanīja arī mēraparāts: deviņi punkti man, četri manam pretiniekam.
98. raunds
Kad stāstīju par krišanu cauri dimensijām, apstulbušie skatītāji vaidēja vien par to, cik nekaunīgi viens zils lācis var melot, taču tas viss bija patiesība. Salāgojot ar melošanas mākslas kanoniem, mans stāsts jau izskatījās gandrīz eksperimentāls, tas faktiski bija abstrakts, revolucionārs un avangardisks. Ar mīmikas un žestu palīdzību attēloju seklās katatonijas stāvokli, izteiksmīgi aprakstīju Visuma plašumus, Zirga galvas miglāja daili, 2364. dimensijas ērmotās tepiķielas. Mana nogāšanās atpakaļ uz zemes, mana vārda vistiešākajā nozīmē neiespējamā izniršana tajā pašā dimensiju caurumā, kurā pirmīt biju ielēcis, — visi šie apgalvojumi savā pārdrošībā bija melu divkauju stratēģijā vēl nedzirdēta
uzdrīkstēšanās — tomēr atmodinātā publika mani atalgoja ar 9,5 punktiem.
Uz Fhaķīra pieres jau rindojās neliela sviedru lāsīšu armija, un vismaz no pirmās skatītāju rindas to noteikti varēja redzēt. Viņš sāka savu pretstāstu, taču jau pirmā teikuma laikā viena pile noripoja lejā un kā plaisā iekritis alpīnists palika karājamies pie kreisās uzacs. Nusrāms gribēja runāt tālāk, taču pār viņa seju nobira vesela sviedru pērļu lavīna. Sāļās lāses tecēja acīs, viņš miedzās un mirkšķinājās, taču neuzdrošinājās noslaucīt seju: tā būtu vājuma izpausme.
Pirmo reiai savas ilgās melu gladiatora karjeras laikā viņš sapinās, sāka no sākuma, atkal pazaudēja pavedienu un pēdīgi iestrēga stāsta vidū. Sviedri straumēm vien lija aiz gladiatora mantijas apkakles.
Skatītāji zaudēja valodu. Kaut kas tāds vēl nebija atgadījies nevienam melu gladiatoram, pat nepieredzējušam māceklim ne. Un arī pirmo reizi gladiatoru dueļu vēsturē nebija pilnīgi nekādas reakcijas. Nāves klusums. Nulle punktu.
98. raunds
Klausoties par manu ilgo ceļu Saldajā tuksnesī, sviedri pār pieri lija ne tikai Nusrāmam, bet arī skatītājiem. Pampampu izraisītos smieklu krampjus attēloju tik pārliecinoši, ka tie sagrāba arī publiku. Šarrāh il-Allāh apraksts, Anagromatafas savaldīšana un dzīve pusstabilā fatamorgānā pilnīgi apbūra klausītājus. Pašās beigās es vēl palaidu tornado ar visu vecīšu pilsētu, un laimīgajām beigām skatītāji dabūja izdevušos bēgšanu.
Pērkondimdoši aplausi, desmit punktu — pa ilgiem laikiem augstākais vērtējums.
Taču ar mani bija cauri. Mans repertuārs bija izsmelts sauss. Par bolloga galvu es vairs nevarēju stāstīt: bolloga galvas pacelšanu visi bija varējuši noskatīties tepat no Atlantīdas, ja es par to runātu, tad pats atzītos blēdībā. Vēl tuvāk visu fantāziju izsīkumam vairs nekad mūžā neesmu nonācis.
Ja tikai Fhaķīrs to nojaustu, tad gan viņš triumfētu. Lai es zaudētu, viņam pietiktu ar visdumjāko, visbanālāko ideju.
Viņš piecēlās un dramatiski pacēla roku, kā jau ne reizi vien bija darījis šajā divkaujā, brīžos, kad no sakāves dziļumiem pacēlās jaunos kalngalos.
"Es vēlos jums pavēstīt ko gluži negaidītu," viņš ne bez patosa iesāka. "Tik negaidītu, ka no manas mutes to vēl neviens nav dzirdējis."
Vecais lapsa. "Vienreizējais". Viņš atkal bija mani uzveicis. Man nebija ne jausmas, ko viņš tagad taisās izvilkt no savas burvju lādītes dziļumiem, taču es to uztveršu ar vislielāko padevību. Viņš bija uzvarējis. Viņš patiešām bija īstais čempions.
Nusrāms Fhaķīrs atraisīja gladiatora mantiju un ar plašu žestu nometa man pie kājām.
"Es padodos. Malacis, puika!"
Augstu pacēlis galvu, viņš aizsoļoja no skatuves.
Divkauja bija beigusies.
Haoss
Sākās neiedomājams jampadracis. Daudzi uzreiz lēca kājās un metās pie totalizatora letēm, lai saņemtu savu laimestu, milzu pūļi traucās uz skatuves pusi, lai nēsātu mani apkārt pa Megateātri. Vēl paguvu pamanīt, kā Folcātans Smeiks, rādīdams uz mani, kliedz uz saviem galminiekiem, Hemlūts satraukti vicina mici… un tad mani sagrāba pūlis.
Kā pludiņš dejoju izstieptu roku jūrā, mani mētāja šurpu turpu. Sens gladiatoru rituāls, ko tu padarīsi. Mani purināja kā lupatlelli, mani itin sāpīgi raustīja uz visām pusēm. Pūlis bija gluži neprātīgs, man patiešām bija bail, ka mani saplosīs.
Četri asinskāji rāva mani aiz rokām, četri aiz kājām. Daudz netrūka, un es būtu saraustīts gabalos, taču mani izglāba zemestrīce.
Sākumā neviens tai nepievērsa uzmanību, zeme atlantiešiem zem kājām trīcēja bieži, turklāt šoreiz tas pat nebija nekas īpašs, rūkoņa, kas vispārējā troksnī nemaz nebija saklausāma. TadЈī rūkoņa pārtapa dobjā, draudīgā dārdoņā, asinskāji palaida mani vaļā, un es nokritu augšpēdus.
Zeme jau drebēja ne pa jokam, tik stipru zemestrīci es vēl nebiju piedzīvojis. Visi kaut ko kliedza, iebruka pirmā Megateātra daļa. Mums vēl bija paveicies, ka šai ēkai nebija jumta, citādi te būtu līķi. Tā vienīgi sagāzās pāris kolonnu un sagruva viena kukurūzas vālīšu pārdotava. Dažus jetijus ķēra karstas eļļas šļāces, bet viņiem tas nebija nekas tik briesmīgs.
Visskaļāk kliedza natiftofi un lielpēdu bērtas. Šķērsu pāri arēnas pakāpieniem un vidum uzradās milzu plaisa, kurā nozuda desmitiem sēžamspilvenu un daļa skatuves — tā daļa, kurā atradās aplausmetrs. Varens, zils zibens izšāvās no plaisas un aizplaiksnījās naksnīgajās debesīs.
Tad pēkšņi trīce beidzās.
Kāds mani satvēra aiz pleca.
"Nāc, mums jātiek prom, gā!"
Tas bija Hemlūts. Mēs metāmies skriešus uz ģērbkambari pēc savām mantiņām, un pa ceļam viņš man stāstīja, ka Folcātans Smeiks par manu uzvedību ir visai pikts.
"Mums jāmūk prom no Atlantīdas. Gā. Izskatās, ka viņš tevis dēļ ir paspēlējis veselu kaudzi piru."
"Es zinu."
"Tu jau zini?"
"Jā. Vēlāk paskaidrošu. Žigli paķeram savus krāmus un zūdam miglā. Bet man vajag vismaz pārģērbties. Diez vai es varu skraidīt apkārt šajā gladiatora mantijā."
Mēs skrējām pa tumšajām katakombām, kas pletās zem Megateātra grīdas. Visas lāpas bija nodzisušas vai nu krītošā apmetuma dēļ, vai arī vējā, kas Atlantīdas zemestrīču laikā sāk pūst no pazemes.
Es atrāvu vaļā ģērbtuves durvis. Hemlūts uzrāva sērkociņu un cik necik apgaismoja kambari. Nometu gladiatora mantiju un steigšus lēcu biksēs.
"Ko mēs tagad darām, gā?" Hemlūts jautāja.