"Nav ne jausmas."
"Mums nav naudas, gā. Smeikam visur ir spiegi. Tālu netiksim."
"Kāpsim lejā kanalizācijā."
"Pie neredzamajiem cilvēkiem?"
"Man vienalga, kas tur dzīvo. Mums nav citas iespējas."
Pie durvīm atskanēja trīs klauvējieni. Mēs abi ar Hemlūtu nodrebējām. Pa spraugu galvu pabāza Folcātans Smeiks.
"Vai drīkstam ienākt?"
Ģērbtuvē ienāca vesels bars jetiju un asinskāju. Suņabuks Rumo nostājās durvīs un pacēla gaisā sprakšķošu lāpu.
"Jauki, puikiņ, ka mēs tevi vēl sastapām! Mums taču jānosvin tava uzvara." Folcātans runāja tikpat omulīgi kā allaž līdz šim. "Taču rēķinus par uzvaras svinībām vajadzēs maksāt tev. Redzi, es esmu pilnīgi izputējis."
"Klau, Smeik, tu saproti, ē, Fhaķīrs mani izprovocēja, nu…" es pūlējos kaut ko paskaidrot.
"Un es neesmu tikai izputējis vien, ak nē!" Smeiks nopūtās. "Es uz Fhaķīru liku ne tikai visu savu naudu, kur nu, nē, nē. Esmu zaudējis arī visus savus īpašumus. Visus
namus. Veikalus. Visas akcijas. Man vairs nav nekā. Un tikai tāpēc, ka tev negribējās man izdarīt mazmazītiņu pakalpojumu."
"Lūdzu, Smeik, es tev visu atmaksāšu. Strādāšu bez procentiem…"
"Puikiņ, tu laikam vēl neesi sapratis, ka tavai gladiatora karjerai ar šo pašu ir beigas. Pēc šāvakara divkaujas tevi vairs neviens negribēs izaicināt. Tu sakāvi Nusrāmu Fhaķīru. Kuram vispār ienāks prātā stāties tev pretim? Kurš slēgs derības uz tādu pretinieku? Par tavām divkaujām ir zudusi pilnīgi visa interese."
No šāda skatpunkta es vēl uz to nebiju palūkojies.
"Bet nebaidies! Es tevi nenogalināšu. Es ar tevi nostrādāšu ko daudz smalkāku. Tu piedzīvosi elli tepat zemes virsū. Es tevi nosūtīšu uz pekles cepli."
Kas ir pekles ceplis?
No
"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals
Pekles ceplis: tautas dots apzīmējums milzu kuģa MOLOHS mehāniskajam iekšķumam. Pastāv uzskats, ka šī teiksmu apvītā okeāna giganta mašīntelpa ir pilna ar simtu simtiem iekšdedzes krāšņu, kuras nepārtraukti jākurina, lai kuģis varētu vagot Camonijas okeānu. Domājams, ka temperatūra pekles ceplī ir apmēram tāda pati kā pirtī, un arī citā ziņā darba apstākļi tur droši vien ir ārkārtīgi nelāgi, piemēram, diezin vai tur tiek nodrošinātas arodbiedrības līdzdalības tiesības un arī atalgojums, visticamāk, darba ņēmējiem nav izdevīgs. Izteiciens "pekles ceplis" Camonijā kalpo arī kā sinonīms jēdzienam "elles priekškambaris" vai, vispārīgāk, nepatīkamiem dzīves apstākļiem ["Tas bija īsts pekles ceplis"]. Pedagoģiski neizglītoti vecāki mēdz ar pekles cepli baidīt nepaklausīgus bērnus ["Tad tu nonāksi pekles cepli"].
Ar zinātniskiem faktiem pekles cepļa pastāvēšana nav pierādīta, jo vēl neviens nopietns zinātnieks nav uzdrošinājies izpētīt MOLOHU tiešā tuvumā.
Smeiks novēzēja roku, itin kā aizslaucīdams mani mēslainē.
"Aizvediet viņu uz Molohu! Un viņa pundurkalpiņu arī neaizmirstiet!"
"Smeik, mēs gribētu apciemot tuviniekus," iebilda kāds jetijs. "Tā zemestrīce… Mums taču jāzina, vai mūsu mājas nav sabrukušas. Vai mēs varētu viņu piebeigt tepat uz vietas?"
Priekšā iznāca suņubuks Rumo.
"Es viņus aizvedīšu uz Molohu."
"Labi/' Smeiks atļāva. "Aizved. Bet tā, lai abi tiešām nonāktu uz Moloha! Es zinu, ka tu viņu neciet ne acu galā. Tādēļ lai pa ceļam nebūtu nekādu "nelaimes gadījumu", vai skaidrs?"
"Skaidrs."
Rumo
Rumo saņēma mūs ar Hemlūtu aiz čupra un izdzina pazemes gaiteņos. Augumā viņš bija kādu metru garāks par mani, viņa dūre vien bija manas galvas lielumā. Ļaudis apgalvoja, ka suņabukiem pretī nespējot turēties pat vilkači. Tādēļ es centos runāt pieklājīgi.
"Uz kurieni tu mūs ved?"
"Uzostu." -
"Tu nogādāsi mani uz Moloha?"
"Muti ciet!"
Viņš iegrūda mūs tumšā gaiteņa atzarojumā. Tā bija izeja uz kanalizāciju. Rumo paņēma no sienas ķērpju lāpu un dzina mūs tālāk.
Kad pa tuneli bijām nokluburojuši savus pāris kilometrus, suņabuks apstājās.
"Tā," viņš teica, "tagad mēs esam pietiekami tālu."
Pietiekami tālu? Kādai vajadzībai? Tagad viņš mūs nokaus, es domāju, viņam vienkārši slinkums vilkt mūs to gaisa gabalu līdz ostai. Hemlūts nostājās flamenkadoro pozā.
Rumo noņēma ķiveri — manā klātbūtnē viņš tā darīja pirmoreiz. Viņam virs acīm bija liels, sarkans plankums.
"Vai tu zini, kas es esmu?" viņš jautāja.
"Padruves," es domāju. "Tā māja ar bukucēniem."
Atcerējos mazītiņo kucentiņu ar sarkano plankumu, ko mēs ar Maku bijām izglābuši no bolloga.
"Suņabuki nekad neko neaizmirst," viņš sacīja. "Tu man izglābi dzīvību. Es izglābšu tavējo."
Viņš pastiepa man savu milzīgo ķepu. Es paspiedu rādītājpirkstu.
"Kāpēc tu agrāk neteici, ka mēs esam tikušies?"
"Ieraudzījis tevi pirmo reizi, es sapratu, ka agri vai vēlu tu iekulsies nepatikšanās. Tā notiek ar katru, kas sapinas ar Smeiku. Tobrīd tu man nebūtu noticējis. Prātīgāk bija nogaidīt."
Rumo atskatījās.
"Klausieties! Atlantīdā kaut kas notiek. Kaut kas ļoti liels un svarīgs, jau daudzus tūkstošus gadu… Vairs nav tālu tas brīdis, kad viss beigsies. Ē…" Viņš meklēja īstos vārdus. "Jā, neredzamie cilvēki… ē… kā lai to pasaka?" Viņš kasīja pakausi. Suņabuki lieliski rīkojas ar dūrēm un šaha figūrām, turpretim tekoša runa viņiem lāgā nepadodas. "Nu, šobrīd es īsti nevaru to paskaidrot… ē… Freda!"
"Freda?" Kā šis suņabuks pazīst Fredu?
"Tjā… un tie zilie zibeņi, un arī tā zemestrīce… Cita planēta. Mēs lidojam. Camonija grimst. Nē, kaut kā ne tā… vai dieniņās, kā lai to paskaidro?"
Tjā, es arī to gribētu zināt.
"Paklau… viens cits atnāks un visu pastāstīs, tu viņu pazīsti. Tevi gaida, jā, pašās Atlantīdas dzīlēs. Es jūs uz turieni nevaru aizvest, man jāiet atpakaļ, lai sagatavotos tam lielajam brīdim. Mana ģimene… Bet es jums sadabūju pavadoni. Viņam tūlīt jābūt klāt."
Rumo runāja mīklās. Vai nu viņš bija drusku nepilnīgs, vai arī tīšuprāt centās sajaukt man galvu.
"Gā!" iesaucās Fīemlūts. "Tur kāds nāk!"
Soļi tunelī.
"Ā, tas ir viņš. Jūs varat uz viņu paļauties."
No tumsas iznāca kāds radījums. Tas bija kalnu trollis.
"Jele neļauj, ka mana lielā līdzība kalnu trollim tevi paveci nepārdomātās izrīcībās," teica kalnu trollis. "Kalnu trollis, tā sakot, vairs esmu tikai ārēji. Iekšēji es tagad esmu pilnīgi labojies. Kē-hē-hē! Kopš šā brīža es esmu tavas dzīvības glābējs."
Centos izteikt suņabukam savus iebildumus pret kalnu trolli pavadoņa lomā.
"Es saprotu tavu apdomību. Bet es pats personiski gādāju par šī troļļa pāraudzināšanu."
Viņš noliecās pie troļļa, saņēma to aiz rīkles un caur draudīgi sakostiem zobiem uzšņāca: "Tu taču zini, kas būs, ja viņam kautfnatiņš nokritīs no galvas, ko?"
"Jā, jā, es zinu," trollis pīkstēja. Uzreiz varēja redzēt, ka šīs zināšanas trolli neiepriecina.
Rumo novēlēja mums laimīgu ceļu. Tad viņš iedeva kalnu trollim lāpu un pats nozuda tumsā.
Šaubas
Tas, kuru kalnu trollis reiz dzīvē izvazājis aiz deguna, visu mūžu saglabās skepsi attiecībā uz šī labirintu iemītnieka spējām pavadīt tūristus. Ar katru soli dziļāk Atlantīdas pazemē manas šaubas kļuva arvien lielākas. Sākumā mēs bridām pa kanalizācijas tuneli, līdz ceļiem pa netīro ūdeni, bet mums starp kājām, nikni pīkstēdamas, skraidīja zaļacainas žurkas. Tad ilgi kāpām pa garām, stāvām un slidenām, gandrīz pilnīgi apsūnojušām akmens kāpnēm — vismaz kilometru zemes dzīļup. Kur mēs tā nonāksim?