"Šis ir taisnākais ceļš," kā nomanījis manas domas, ierunājās kalnu trollis. "Šīs ir neredzamo cilvēku drupas. Te neviens neuzdrošinās līst, ja nu vienīgi tuneļa žurkas un kanālpūķi. Šī Atlantīdas daļa radusies pirms daudziem tūkstošiem gadu. Te nekas nav tāpat kā augšā, kē-hē!"
Visur ņudzēt ņudzēja nakts un pakrēšļa radības — žurkas, raibi jāņtārpiņi, mitrenes, simtkāji, zirnekļi un kāpuri, kas spīdēja tumsā. Sienas bija miklas, un ērmotā kārtā izskatījās, ka ūdens pa tām lāso augšup.
Tuneļi kļuva arvien plašāki, mirgoja zaļas un zilas lampas, kas atgādināja pie griestiem piesūkušās medūzas. Mēs joprojām bridām pa smirdīgu rāvu. Man gar kājām locījās kaut kas gļotains.
"Tās ir čūskdēles," kalnu trollis paskaidroja. "Viņas nekož. Tikai mazdrusciņ piezīžas."
Pēc kādu pusstundu ilga pārgājiena iznācām īpaši plašā tunelī, kuru apgaismoja sevišķi daudz griestu lampu. Tā galā gulēja kaut kas liels un dzīvs. Izskatījās pēc elpojoša zvīņu kalna.
"Opā!" izsaucās kalnu trollis. "Cik nepatīkami! Kanālpūķis!"
No
"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals
Kanālpūķis: sabiedriski atpalikusi suga no senlaik zemes virspusē dzīvojušās milzu ķirzaku ģints [Saurii] — aukstasinīgs, gari izstiepies [līdz 25 m] šķeltmēlis ar bagātīgi piezobotu žokli [līdz deviņiem simtiem priekšzobu un dzerokļu], zvīņainu ādu, ko veido krāsainas ragādas plātnītes, kārpainiem kupriem, kumbru un krokām. Kanālpūķiem patika agrākā dzīve tajos laikos, kad Atlantīda pirms ļoti daudziem gadiem vēl bija purvs, pirms tā tika nosusināta un apbūvēta ar namiem. Lielpilsētā tie nespēja iejusties un patvērās plašajā kanalizācijā. Kanālpūķi barībai izmanto to, ko spēj sagremot kanālpūķa čaklā gremošanas sistēma, tātad būtībā visu, ieskaitot koku, bazaltu, dzīvniekus, cilvēkus, himairas, taisnību sakot, arī citus kanālpūķus.
Pūķis bija iepleties pa visu tuneli. Lai tiktu tam garām, vajadzēja rāpties tam virsū, bet kaut kas tāds varētu ienākt prātā tikai galīgam plānprātiņam.
"Mums jākāpj tam pūķim virsū," teica kalnu trollis. Viņš pagriezās un apstājās mums pretī. "Neskatieties tā, it kā es būtu plānprātiņš! Es to jau simtām reižu esmu darījis. Pūķis guļ. Viņš neko nemana, kē-hē-hē!"
Kanālpūķis [turp.]: kanālpūķi ir guļgremotāji, un proti, pusi dzīves viņi pavada, medīdami un aprīdami medījumu, bet otru pusi — gulēdami un pa miegam sagremodami aprīto. Ja gadījies sastapt aizmigušu kanālpūķi, no vienas puses, jūs varat sevi apsveikt, ka neesat tam pagadījušies aktīvajā fāzē, bet, no otras, tomēr ieteicams saglabāt modrību, jo izlikšanās aizmigušam ir viens no kanālpūķa medību paņēmieniem.
Aiz mums bija Smeiks un visi Atlantīdas kriminālie elementi, mums priekšā — visēdājs kanālpūķis. Bija jāizšķiras.
Kalnu trollis pirmais uzkāpa kanālpūķim uz kumbra. Tad brašā solī uzsvempās tam uz muguras.
"Redzat? Viņš guļ! Kē-hē-hē!" trollis kārkstēja, manai gaumei — daudz par skaļu.
Lai mums parādītu, cik ciešā miegā pūķis guļ, trollis paskraidīja šurpu turpu, it kā tīksminādamies par kājminamu skulptūru.
"Tas neko nemana, kē-hē!" viņš irgājās un ar abām kājām lēkāja pa pūķa muguru. "Nu, nāciet taču augšā!"
Hemlūts uzrāpās nākamais, viņam sekoju es. Kalnu trollis uz zvīņainās muguras lēca kaut ko līdzīgu stepa dancim.
"Vai tu nevari rimties?" es lūdzos. "Tu mani padari nervozu."
"Tas tak neko nemana!" trollis brēkāja. "Tas sūt!"
Viņš vēl reizi kārtīgi uzlēca uz milzu ķirzakas bruņām. Grūti pateikt, vai viņš tiešām tā pamodināja pūķi vai varbūt tas visu šo laiku tikai izlikās aizmidzis. Lai nu kā, tas atplēta savu lipīgo ķirzakas muti. Troksnis bija tāds, it kā tur gabalos tiktu saraustīts liels zirgs. Pūķis pārsteidzoši cilvē-
ciskā balsī iebrēcās tā, ka noskanēja viss tunelis, un pieslējās tik negaidīti, ka mēs visi trīs — Hemlūts, kalnu trollis un es — ripeniski novēlāmies no tā muguras.
Kā pārrauta tauva pa tuneli nožvāgoja pūķa aste. Mēs tieši laikā paguvām nokrist uz vēdera un pieplakt pie zemes. Asti klāja metru gari raga dzeloņi, tā atkal un atkal aizsvelpa pāri mūsu galvām.
Pēc tam pūķis ievilka asti kājstarpī un iegaudojās kā pērts suns. Tad viņš izpūta liesmu šalti, tunelis pēkšņi iezaigojās spalgā gaismā, un uz sienām kā ēnu teātris parādījās mūsu bēgošie silueti. Mēs skrējām, ko kājas nes, lai viņš vairs mūs nespētu aizsniegt. Pūķis piešķieba savu ķirzakas galvu un nikni šņāca, taču pagriezties uz otru pusi viņš, kā rādās, nejaudāja.
"Viņš ir iestrēdzis. Pārāk noēdies," paskaidroja kalnu trollis. "Tādi ir gandrīz visi kanālpūķi. Viņi pārāk daudz rij. Pienāk diena, kad viņi ir tā apvēlušies, ka spēj kustēties vairs tikai vienā virzienā. Šis tiek tikai uz priekšu, kē-hē-hē!"
Tajā pašā brīdī pūķis sāka virzīties atmuguriski.
Neiedomājami, cik ātri tāds kanālpūķis spēj kustēties. Viņš ar saviem spēcīgajiem gurniem atspērās pret grīdu un pa glodeno tuneli gluži vienkārši aizslīdēja vismaz divdesmit metru ar vienu rāvienu.
Fū-ū-ūš!
Turklāt slīdēdams viņš vēl arī kulstīja savu ragaino asti kā spriguli. Mēs skrējām, taču pa glumo grīdu tikām uz priekšu lēnāk nekā ķirzaka.
Fū-ū-ūš! Divdesmit metru.
Fū-ū-ūš! Divdesmit metru.
Šo medīšanas paņēmienu viņš noteikti bija izkopis ilgi un rūpīgi. Tiesa, viņš neredzēja, kas tur viņam aiz muguras notiek, un tādēļ nevarēja precīzi sist ar asti, bet par to viņš atslīdzināja ar sitienu biežumu. Gan jau beigās izdosies trāpīt. Medījumu viņš varēja uzdurt uz astes dzelkšņiem un tā ērti nogādāt mutē.
Fū-ū-ūš! Divdesmit metru.
Fū-ū-ūš! Divdesmit metru.
"Redzat tos caurumus griestos?" trollis tusnīdams kliedza, kamēr mēs brāzāmies pa tuneli. "Tur, starp lampām? Mums jātiek tur, augšā! Citādi ar mums būs beigas! Kē-hēhē!"
Apmēram ik pēc pussimt metriem griestos bija apaļa kanalizācijas lūka. Tiesa, griesti bija vismaz četrus metrus augsti.
"Mums jāuzkāpj cits citam uz pleciem. Tas, kurš pirmais tiks laukā, izvilks pārējos," elsa trollis.
Pilnīgi ārprātīgs priekšlikums. Šim pasākumam mums bija tikai dažas sekundes laika, tas mirklītis, kad pūķis starp atspērieniem apstājās, lai vēzētu asti pa tuneli.
"Aiziet!" trollis kliedza. Pūķis bija apstājies.
Šobrīd nebija prātīgi strīdēties pretī. Hemlūts jau bija uzlēcis man uz pleciem.
Aste svelpdama aizlidoja mums garām uz labo pusi, nieka metra atstatumā. Trollis sāka rāpties pa mani augšā.
Viņš izdarījās šaušalīgi neveikli, plūca mani aiz matiem, ar savām rēpuļainajām kājām bakstīja man sejā, tomēr galu galā uztrausās Hemlūtam uz pleciem un aizsniedzās līdz lūkai.
Pūķis gatavojās nākamajam triecienam. Aste saritinājās kā lakricas gliemezis.
"Ātri! Kustieties taču!" es kliedzu.
Kalnu trollis uzvilka Hemlūtu augšā. Mans draugs stenēdams iekārpījās caurumā.
Aste pāršķēla mitro tuneļa gaisu kā giljotīna. Šoreiz tā aizsvelpa pa kreisi. Ja pūķis ievēro kaut kādu secību, nākamreiz tā zvels pa vidu.
Tur, kur stāvēju es.
Viņš lēnām atkal saritināja asti.
"Vai jūs tur snaikstāties gar griestiem?" pūķis šņāca. "Man aiz muguras? Vadzi, jūs neesat pirmie!"