Man pat prātā nebija ienācis, ka šie kanālpūķi prot runāt.
Kanālpūķis [turp.]: daži apgalvo, ka paši savām acīm dzirdējuši kanālpūķi izsakāmies ar vārdu un teikumu palīdzību. No bioloģijas viedokļa tas nav iespējams, jo kanālpūķi pieder pie niknšņācēju dzimtas, proti, ir ķirzakveidīgie ar īsām, ugunsdrošām balss saitēm, kas nepavisam neder smalkai artikulācijai. Tomēr var izteikt pieņēmumu, ka Atlantīdas pazemes ērmoti elektrizētajā vidē, kas izveidojusies "neredzamo cilvēku" nedarbu dēļ, varētu būt notikušas zināmas mutācijas.
Hemlūts un trollis bija izbāzuši galvas no cauruma un skatījās uz mani no augšas.
"Mēs kaut ko esam saputrojuši," teica trollis. "Mēs abi esam drošībā, bet tu joprojām esi lielās sprukās, kē-hē!"
"Jūs varbūt brīnāties par to, ka es protu runāt, bet vispār jau es pats par to brīnos," zvīņainis murkšķēja. "Gadsimtu pēc gadsimta es te, lejā, gulēju un neteicu ne vārda, bet tad — bliukš! — dabūju pa galvu ar to sasodīto zilo zibeni! Un kopš tā laika nekas vairs nav pa vecam."
"Skrien taču prom!" čukstēja Hemlūts. "Mēs tevi gaidīsim pie nākamā cauruma. Nebaidies, mēs tevi izvilksim!"
"Un nedomājiet, ka tādēļ mana dzīve ir kļuvusi vienkāršāka," pūķis nostenējās un izgrūda prāvu dūmu mākoni. "Agrāk es nepratu runāt, bet arī domāt nepratu, un varat man ticēt, tas bija daudz patīkamāk nekā tagad, kad par visu vajag lauzīt galvu."
Tunelī izplatījās sēra dvaka. Hemlūts un trollis bija nozuduši, tikai es joprojām stāvēju kā zemē iemiets un klausījos pūķa prātuļojumus. Viņš izrādīja saprāta pazīmes. Varbūt ar viņu ir iespējams sarunāties.
"Piemēram, visa tā nāves padarīšana. Agrāk man vienkārši nebija ne jausmas, ka agri vai vēlu man vajadzēs aiziet pie tēviem. Tās tik bija jautras, bēdu neapgrūtinātas dieniņas! Šaubu nav, es esmu pūķis, un tādēļ mans dzīves
garums vidēji ir divtūkstoš gadu. Tūkstotis man jau ir, nav nemaz tik slikti salīdzinājumā ar, hm, teiksim, viendienīti un tomēr… Agrāk es domāju, ka esmu nemirstīgs, un sasodīts, sasodīts — tā ir pilnīgi cita dzīves uztvere!" Nezvērs žēlīgi kunkstēja.
"Vai ņemsim, piemēram, sirdsapziņas pārmetumus. Agrāk man nekā tāda nebija. Es apriju savu laupījumu, un viss: punkts! Tagad es joprojām apriju, bet pēc tam jūtos vainīgs. Nomoku sevi ar jautājumiem, vai manam upurim bija ģimene un bērniņi, vai viņš gadījumā nekaitē manam asinsspiedienam. Raizējos vienā baltā gabalā, tā taču var traks palikt!" Valodīgais briesmonis nopūtās. Rādās, viņš bija noilgojies pēc sirsnīgas sarunas.
"Nu, tad jau vienkārši ļauj man skriet," es ierosināju. "Tā tu sev aiztaupīsi vainas apziņu. Un lāča gaļa asinsspiedienam ir ļoti kaitīga."
Pamēģināt taču drīkst, vai ne? Vai man no tā gabals nokritīs?
"Ahā, tad lūk, kur tu stāvi!" šausmonis ņirdzīgi iebrēcās un laida vaļā asti.
Ir nu gan neģēlīga ķirzaka! Ar nolūku izprovocēja mani uz runāšanu, lai pēc skaņas noprastu, kur es atrodos. Astes gals traucās tieši man virsū.
Pagriezties un mesties bēgt bija par vēlu, tādēļ es vienkārši nokritu gar zemi un pieplaku pie glumās tuneļa grīdas. Astes dzeloņi aizšāvās man pāri labi ja triju centimetru augstumā.
"Ē!" pūķis vīlies šņāca. "Kur tu esi?"
Es pietrūkos kājās un metos skriet kā plēsts. Plakuplaku, no tuneļa sienām atbalsojās mani lēcieni. Pūķis atkal atspērās.
Fū-ū-ūš! Divdesmit metru.
Jau gandrīz biju ticis līdz nākamajai lūkai. Hemlūts ar galvu uz leju karājās no tās kā trapeces vingrotājs. Kalnu trollis turēja viņu aiz kājām.
"Nu! Gā! Lec taču!" Hemlūts kliedza. "Mēs tevi uzvilksim augšā!"
Kādas muļķības! Kalnu trollis nemūžam nespētu uzdabūt augšā mūs abus. Tomēr briesmās nākas tverties pie vissīkākā stiebriņa. Es atspēros un lēcienā pieķēros pie Hemlūta rokām. Kalnu trollis stīvēja, elsdams un pūzdams.
"Es nevaru!" viņš ievaimanājās. Mūsu svars vilka viņu lejup. "Tu esi pārāk smags!"
Tas jau man pašam bija ienācis prātā. Nesapratu tikai vienu — kāpēc viņš vienkārši neatlaiž rokas. Nomezdams Hemlūtu, viņš pats visnotaļ mierīgi varētu aizlaisties no bīstamās teritorijas.
Fū-ū-ūš! Divdesmit metru.
Pūķa pēcpuse jau atradās tieši zem mums. Viņa muguras plātņainās zvīņas bija man zem kājām kā pakāpieni.
Kāpnes! Cik ērti! Es taču varu vienkārši uzkāpt līdz lūkai pa pūķa muguru! Trollis uzvilka augšā Hemlūtu, un, iekams milzu ķirzaka bija apjēgusi, kas te notiek, es jau biju ierāpies lūkā.
"Nečammājies, skrienam!" kliedza trollis. "Mēs vēl neesam drošībā!"
Mēs laidāmies skriešus. Augšējais tunelis bija daudz šaurāks nekā apakšējais, Hemlūtu un trolli tas netraucēja, bet man vajadzēja rikšot, ieraujot galvu plecos un uzmetot kūkumu. Atskatoties pamanīju, ka pūķis ir izbāzis galvu pa lūku.
"Pagaidiet!" viņš šņaukājās. "Mēs taču varētu jauki parunāties!" Viņš dziļi ievilka dvašu.
"Sargieties!" iebrēcās kalnu trollis. "Viņš taisās mūs izcept!"
Mēs skrējām kā plēsti. Pūķis nogārdzās un iespļāva tunelī tādu liesmu šalti, ka ūdens gar sienām sīkdams uzvārījās, tomēr līdz mums viņa uguns nonāca vairs tikai kā ļoti karsts vējš. Mēs jau bijām pārāk tālu. Mīdami trollim uz papēžiem, iemetāmies kādā šķērstunelī.
"Te jau ir droši," viņš tusnīja.
Elsdami un stenēdami, atslīgām pret sienu, lai brītiņu atpūstos.
Kaut kas pilnīgi neticams: kalnu trollis bija mani izglābis. Katrā ziņā viņš bija piedalījies, pats riskējis ar dzīvību.
"Tu tiešām esi labojies. Kas to būtu domājis!"
"Es taču tev teicu," trollis smiekuļoja.
"Ko tu man teici?"
"Nekādā gadījumā nepaļaujies uz kalnu trolli! Kē-hē-hē!"
Dziļi dzīlēs
Kad apmēram stundu bijām kāpuši arvien dziļāk un dziļāk apakšzemē, tuneļu arhitektūra kļuva pavisam citāda.
Mēs iegājām kvadrātveida ailē, kuras sienas, šķiet, bija no vizoša metāla, taču to krāsa nemitīgi mainījās. Visvairāk mani pārsteidza tas, ka šādas krāsas es vispār nekad mūžā nebiju redzējis.
"Dulnas krāsas," izmeta trollis. "Traks var palikt,
Zilo medūzu vietā par apgaismojumu tagad gādāja dzeltenas lodes, kas brīvi lidinājās pie griestiem un zalgoja spokaini dzeltenīgā blāzmā. Katru mūsu soli desmit reižu skaļāku padarīja atbalss. Gar sienām stiepās gari, krāsaini vadi, sprakšķēja elektrība. Ik pēc simt metriem tuneļa vidū bija zaļa stikla aparāti, kas itin kā savā nodabā kaut ko bubināja nesaprotamā valodā.
kē-hē!"
"Tie ir tranzistori/' trollis teica, it kā tāpēc kaut kas kļūtu skaidrāks. "Neaiztieciet, lūdzu! Tie ir ļoti elektriski."
Pēc tam tuneļi pārtapa par gariem spodra masīvkoka gaiteņiem, kuru sienas no vienas vietas klāja daiļi grebti raksti un rūnas. Grīda, šķiet, bija no mazdrusciņ elastīgas gumijas. No drēgnuma un mitruma vairs nebija ne miņas, gaisa temperatūra bija patīkami mērena, gluži vai šķita, ka mēs pastaigājamies pa rūpīgi uzturētu, labi temperētu muzeju.
Mums ienākot kādā no šiem koka gaiteņiem, dzīvās lampas sapulcējās mums apkārt, izveidojot gaišu burbuli, kas mūs pavadīja līdz nākamajam, kur mūs pārņēma cits burbulis. Šī gaisma nejauki sīca, un no šīs sīkšanas sāka sāpēt ausis.
Visbeidzot parādījās spirālveida celiņš bez pakāpieniem — tāda kā liela tērauda spirāle, kas ietiecās zemes dzīlēs vismaz kilometra dziļumā. īpatnējākais bija tas, ka pa šo celiņu nevajadzēja iet: tas pats veda mūs lejup.