Sienās bija ierīkoti lieli krāsaina stikla logi, gandrīz kā Atlantīdas dižajās katedrālēs, vienīgi to attēlotās ainas bija daudz abstraktākas un atgādināja svešādas zvaigžņu sistēmas. Aiz logiem mirdzēja balta gaisma.
Spirāle beidzās pie varenām sudrabmelna pirīta (vai līdzīga materiāla) durvīm; tās bija krietnus piecpadsmit metrus augstas un rotātas ar savādām sudrabotām intarsijām. *
"Klāt esam," paziņoja kalnu trollis.
Pie mērķa
Viņš iebāza rādītājpirkstu mazītiņā, neredzamā slēdze nītē līdzās durvīm, un tās atvērās pilnīgi bez trokšņa kā augšup uzvilkts teātra priekškars. Mēs iegājām lielā zālē — tā varēja būt desmit reižu lielāka par Megateātri —, kurā priekšā jau bija daždesmit tūkstoši atlantiešu. Venēcijas vecīši, runduliņi, asinskāji, natiftofi, punduri, rūķi, jetiji — pūlis ņirbēja un ņudzēja kā Adītaltnā, kad iepirkšanās sit visaugstāko vilni, un mums neviens nepievērsa ne mazāko uzmanību.
Trollis naigi joza cauri rosīgajai drūzmai, un mēs viņam sekojām, gan mazdrusciņ apdomīgāk. Zālē bija daudz milzīgu aparātu, kas man neatgādināja nevienu zināmu mehānisku ierīci (un ņemiet vērā, ka pēc mācībām naktsskolā es mehāniku pārzināju krustām un šķērsām).
Daļa šo mašīnu bija no tumšiem kristāliem, citas — no rūsaina ledus, vēl citas, šķiet, bija ar prāvām vara naglām sanaglotas no spodra koka. Tajās kaut kas murdēja un
čabēja, gluži tāpat kā aparātiņos, kurus bijām redzējuši tu-
nelī. Uz šīm ierīcēm raugoties, bija jādomā par lielu, rāmu
skaistumu.
Zāles vidū pa spraugu rēgojās puse gigantiska cēlmetāla
zobrata, tas vienmērīgi griezās. Pie griestiem šaudījās nekai-
tīgie zilie zibeņi, kurus mēs tik labi pazinām no trauksmai-
najām Atlantīdas naktīm.
Kāds man ausī iebāza pirkstu.
Es apcirtos. Tā bija Freda.
Freda hihināja un visvisādi izrādīja apjukumu. Viņa bija
paaugusies un, ja tā var teikt par kalnu tupuci, kļuvusi glī-
tāka. Mati vairs nespurojās uz visām pusēm, bet bija gludi
pieķemmēti un zīdaini mirdzēja. Viņai rokā bija bloknotiņš.
Saprotams, es totāli apstulbu, tomēr man kaut kā izdevās Fredu iepazīstināt ar Hemlūtu. Freda hihināja vēl trakāk, un Flemlūts izskatījās kā zila zibens ķerts.
"Gā," viņš murkšķēja kā nohipnotizēts. "Daudz matu." Freda man iedeva zīmīti — kā vecos laikos naktsskolā.
"Cik sen tu jau te esi? Kas ši ir par vietu?" Freda pasniedza man nākamo zīmīti.
"Ka tu nokļuvi Atlantida?"
Ievēroju, ka vienai no lielām mašīnām darbojās sviras, kaut arī tās neviens necilāja. Pa gaisu, kā neredzamu pavedienu vilkti, slīdēja nelieli instrumenti.
Freda iedeva man nākamo zīmīti.
Ko es uz to varēju sacīt? Negribēdams izskatīties pēc lauku lāča, izlikos, ka tas viss man nešķiet nekas īpašs.
"Kā tu mani atradi? Kā tu zināji, ka es vispār esmu Atlantīdā?"
Es nosarku. Tādam, kas mani pazina personiski, manas uzpūtīgās intervijas žurnālistiem noteikti likās diezgan smieklīgas. Ar skubu mainīju tēmu.
“Tātad baumas par neredzamajiem cilvēkiem ir taisnība. Bet ko viņi grib? Kas te vispār notiek?"
Kada ceļojuma? Un kas tas par pārvietošanas līdzekli? Un kas ir šie "mēs"? Es nekur negrasījos doties.
Paga, paga! Man nekāds brīdis nebija klāt! Man ne prātā nenāca kopā ar kaut kādiem neredzamiem cilvēkiem lidot uz viņu planētām. Man arī pret manis paša planētu nebija nekas iebilstams. Izteicu savus iebildumus Fredai.
Mani nogrimšana neuztrauca. Galu galā esmu jūraslācis. Bez grūtībām varu izdzīvot arī ūdenī. Arī cilvēki mani nebiedēja. Virpuļviesulī biju itin labi ar viņiem sapraties.
"Man vajag padomāt. Tādās reizēs nevajag strēbt karstu."
Ilgi šaubīties nebija laika. Izklāstīju apstākļus Hemlūtam, taču viņš gandrīz nebija runājams un nespēja novērst acis no Fredas. Tā hihinādama ar vienu kājiņu spārdīja grīdu un apjukumā plosīja savu bloknotiņu sīkos gabalos.
"Kas viņa ir, gā? Dieviete? Tik daudz matu!" mans draugs sapņaini bubināja vaigubārdā. "Laikam esmu saķēris drudzi, te auksti, te karsti…"
"Attopies taču! Mums jāizlemj. Freda grib, lai mēs kopā ar viņu dodamies uz citu planētu."
"Uz citu planētu? Ar Fredu? Brīnišķīgi, gā! Pārmaiņas vienmēr nāk par labu! Lidosim! Gan jau tiksim galā! Es dziedu, tu danco! Tik daudz matu!" Viņš meta uz Fredu dedzīgus skatienus. Neizlēmību un drosmes trūkumu viņam nudien nevarēja pārmest.
Pārdomu brīsniņu izmantoju, lai pavērotu notikumus zālē. Man neviens nepievērsa uzmanību, valdīja milzīga rosība. Runduliņi skrūvēdami ņēmās ap ērmotām ierīcēm, jetiji sarunājās ar tukšu gaisu (ā, tur droši vien bija neredzamie cilvēki), apkārt lidinājās darbarīki, šaudījās zibeņi — taisnību sakot, ne gluži tāda apkalpe, ar kuru man gribētos doties kosmosā.
Es biju jūras radība. Kā var zināt, vai uz neredzamo cilvēku planētas vispār ir jūra?
"O jā, uz mūsu planētas ir jūras," man aiz muguras kāds atbildēja.
Es pagriezos. Tur neviena nebija, vienīgi gaisā šūpojās neliela uzgriežņu atslēga. Pie neredzamajiem cilvēkiem man vēl vajadzēja pierast. Vai viņi spēj arī lasīt domas?
"Jā," īpatnējā balss atbildēja. Izklausījās pēc mazītiņas runājošas taurītes. "Jā, arī jūras pie mums ir, bet tās ir elektrības jūras. Viss ir elektrisks. Nezinu, vai tev tas būs ērti."
"Neizklausās vis! Bet es esmu viegli ietekmējams. Kas vēl uz jūsu planētas ir citādi nekā pie mums?"
"Patiesībā viss," balss pēkšķēja. "Zini, mēs tevi nemēģināsim pierunāt. Mēs vienkārši zinām, ka uz Zemes tādiem kā tu dzīve nekļūs vieglāka. Lem pats."
"Jūsu jūras ir no elektrības?"
"Jā gan. Viss ir elektrisks. Atvaino, man darbs dzen darbu. Jāpieregulē tranzistori." Uzgriežņu atslēga aizlidoja.
Lēmums
Patiesībā man ilgi nebija jādomā. Nolēmu palikt uz Zemes.
"Kā no šejienes var tikt uz ostu?"
Par laimi, Freda nebija sentimentāla.
"Es tevi aizvedīšu," pieteicās kalnu trollis. "Es vēl esmu tavs parādnieks. Es tevi divreiz pametu ķezā un tikai vienu reizi izglābu tev dzīvību. Vēl reizīti, un tad rēķini būs nokārtoti, kē-hē-hē. Es cenšos turēt bilanci tīru."
Atvadīšanās no Hemlūta un Fredas laimīgā kārtā nebija ilga, tam vienkārši nebija laika.
"Kad būsim uz citas planētas, mēs tev aizsūtīsim pastkarti, gā?" teica Hemlūts Havanna.
Viņš piemiedza man ar aci un saņēma Fredu aiz rokas. Abi māja ar roku, un mēs ar kalnu trolli devāmies uz durvju pusi.
Turējos kalnu trollim blakus, un mēs skrējām pa kanāliem. Skrejsolītī lēcām pāri eļļainajām peļķēm. Vairs jau nebija tālu līdz ostai. Gaiss smaržoja pēc sālsūdens un pūstošām zivīm, pēc mašīneļļas un brīvības. Kādam citam no šāda mikšļa droši vien būtu nelabi, taču es to ieelpoju kā spirgtu kalnu vējiņu.
"Mēs tūlīt būsim pie slūžām," teica trollis, "te enkuru izmet mazie kuģi. Uz tāda ir lielākas izredzes salīgt. Ja citādi nevarēs, uzlavīsimies tāpat un brauksim par zaķi."
"Tu arī? Vai tad tu neiesi atpakaļ uz Atlantīdu?"
"Ja tev nav iebildumu, es labprāt brauktu līdzi. Neesmu pārliecināts, vai uz neredzamajiem cilvēkiem var paļauties. Viņiem nevar ieskatīties acīs, kē-hē-hē."
Ar kalnu trolli astē salīgt uz kāda kuģa nebūs viegli, bet es nevarēju dzīt viņu prom — kur nu, pēc visa, ko viņš manā labā bija darījis.
"Vēl mazdrusciņ. Te, priekšā, jau ir kuģu kapsēta, kurā rūsē norakstītie kuģi. Tai jā tiek cauri, un tad jau būs arī slūžas."