Troļļa topogrāfijas zināšanas bija vienkārši nenovērtējamas. Viens pats es te bezcerīgi apmaldītos.
Mēs izrāpāmies no kanalizācijas lūkas. Bija tumšs, un mūsu priekšā slējās milzīga, melna siena, kuru es pirmajā mirklī noturēju par tumšām nakts debesīm. Tad man nāsīs iesitās labi pazīstamais smārds — rūsaina dzelzs un sakarsusi mašīneļļa.
"Nāc!" man galvā ieskanējās sen nedzirdēta balss. ''Kāp uz Moloha!"
Kalnu trollis stāvēja man pretim un raustīja plecus.
"Ko es varu padarīt?" viņš teica. "Es esmu kalnu trollis."
Mani no aizmugures satvēra lielas, melnas rokas, man galvā tika uzmaukts maiss. Maiss tika sasiets, mani sagrāba un stiepa prom. Tik negaidīti, ātri un draudīgi beidzās mana dzīve Atlantīdā.
13.Mana dzīve uz Moloha
mana iepazīšanas ar Molohu vispirms notika ar ožas Maisa starpniecību. Arī caur biezo maisu, kurā biju ietīstīts, mani sasniedza mašīneļļas un rūsas, skursteņu dūmu un ogļu putekļu maisījums, kas toreiz, manā trešajā dzīvē, jau vairākas dienas iepriekš bija pavēstījis par Moloha tuvošanos. Tad pamanīju arī pazīstamo ducināšanu, kas Molohu apņēma, pat stāvot ostā: vienlaikus stumdījās neskaitāmi gigantiski virzuļi, āmuroja un dauzīja pulka radību, kas ar kaut kādiem rīkiem noņēmās ap kaut kādām ierīcēm, kuģa dzelzs vēderā šņāca mašīnas…
Tad šie trokšņi kļuva spēcīgāki. Virzuļi stampājās arvien skaļāk, dārdēdamas sāka griezties dzenskrūves, visur svelpa tvaika ventiļi un žņerkstēja metāls: dzelzs milzis modās no miega.
Molohs sakustējās.
Mani acīmredzot bija iebāzuši maisā un tad par mani aizmirsuši. Jau nez cik reižu biju mēģinājis iztīstīties, taču maiss laikam bija no ārkārtīgi izturīgas ādas vai kāda cita ļoti izturīga materiāla.
Turklāt tam pa virsu es, šķiet, vēl biju arī nošņorēts ar virvi, un kustēšanās iespējas bija caurcaurēm ierobežotas. Šī apiešanās neviesa pārāk lielas cerības, ka mani gaida kaut kas jauks un patīkams. Kā es varēju būt tāds stulbenis, kā pieļāvu, ka šis kalnu trollis mani vēlreiz apved ap stūri!
Mazpamazām sāka trūkt gaisa. Tas ir, gaiss maisā joprojām bija, taču jau pagalam nolietots. Ar katru elpas vilcienu vēl vairāk samazināju tā dzīvinošo spēku, tādēļ nolēmu taupīt: tikai viena ieelpa minūtē.
Hmpf. Minūte.
Hmpf. Minūte.
Hmpf. Minute.
Hmpf. Minūte.
Hmpf. Minūte.
Hmpf. Minūte.
Hmpf. Minūte.
Molohs vairs nedārdēja un nestampājās, es sajutu vieglu viļņošanos: laikam jau sen bijām izgājuši jūrā.
Varbūt man kaut kā vajadzētu likt sevi manīt? Es stenēju un vaidēju, un ar visu maisu dīdījos, cik nu tas bija iespējams, taču nekas nenotika. Tad jau prātīgāk sēdēt mierīgi, tas prasa mazāk elpas.
Hmpf. Minūte.
Hmpf Minūte.
Hmpf. Minūte.
Pēc stundas — biju ieelpojis un izelpojis sešdesmit reižu, tātad bija pagājusi stunda — es vēlreiz izrādīju dzīvības pazīmes: saucu palīgā un ripinājos pa grīdu. Nekas nenotika. Nolēmu elpot reizi divās minūtēs.
Hmpf. Divas minūtes.
Hmpf. Divas minūtes.
Hmpf. Divas minutes.
Vēl pēc stundas — biju ieelpojis un izelpojis trīsdesmit reižu — man sāka uzmākties bailes. Ja nu viņi bija mani iebāzuši maisā tāpēc, lai nosmacētu?
Gaiss pamazām kļuva ķepīgs kā vakardienas biezputra, to bija arvien grūtāk norīt. Turpmāk elpošu tikai reizi trijās minūtēs.
Hmpf. Trīs minūtes.
Hmpf. Trīs minūtes.
Hmpf. Trīs minūtes.
Pēc trešās stundas (divdesmit ieelpu un izelpu) ieslīgu stāvoklī, kas daudz neatšķīrās no seklās katatonijas. Viss kļuva dziļi vienaldzīgs, skābekļa trūkums smadzenēs izraisīja ērmotas halucinācijas. Maiss bija pilns ar sīkumsīciņiem elfiem, kuri kutināja man nāsis un ložņāja pa ausīm. Es brēcu, lai viņi liek mani mierā. Elfi nekur nepazuda, taču kaut kur ārā kāds sacīja:
"Ē, mēs tak viņu bijām pavisam aizmirsuši!"
Maiss tika pavilkts nost, ieplūda gaiss, un es, joprojām gluži apdullis, no visas tiesas redzēju, kā pa spraugu aizmūk vesels bars elfu.
Nākamais, ko ieraudzīju, bija jauns melnums — mūžīgie dūmi, kas ietina Molohu. Kamēr es vismaz cik necik pieradīšu pie šiem visuresošajiem sodrējiem, paies vairākas dienas. Uz dzelzs kuģa visu laiku bija smalku ogļu putekļu dūmaka. Viss klājs nekad nebija saskatāms, varēja redzēt tikai tās daļas, kur dūmi tai brīdī bija visžēlīgi pavākušies nost. Tad skatienam atklājās daži piķa melna klāja kvadrātmetri, viens no rūsainajiem skursteņiem un, ja ļoti paveicās, arī kripatiņa debesu, taču uzreiz pēc tam jauns sodrēju mākonis visu atkal ietina melnumā.
Uz klāja strādāja simtiem dūmu un ogļu nomelninātu matrožu, kuri mehāniski veica savus pienākumus un par mani daudz nelikās zinis. Moloha apkalpē bija visdažādākie camonieši — troļļi, punduri, kājgrieži; likās, pārstāvētas bija visas sugas un pasugas.
Es joprojām biju maisā, īsti neatguvies no pusnemaņas; tikai galvu biju izbāzis laukā. Nevienam nebiju vajadzīgs. Viņi bija vienkārši atraisījuši manus valgus un atstājuši mani likteņa varā. Izkūņojos no sava kokona un pietentērēju pie margapmales. Ja mēs vēl neesam tālu no ostas, varētu lēkt ūdenī. Palūkojos pāri margām — jūra bija vismaz simt metru zemāk. Simt metru. Varbūt tomēr pamēģināt?
Tad atskārtu, ka tur, lejā, nemaz nav ūdens, bet haizivis, tūkstošiem haizivju, kas meta lokus ap kuģi, kampdamas visu, kas tika pārsviests pāri reliņiem.
Tai brīdī uzpūta stiprs vējš, un dūmi, kas ietina Molohu, pašķīrās. Parādījās liels debesu rieciens, un pat varēja saskatīt Camonijas piekrasti.
Un es ieraudzīju Atlantīdu.
Lidojoša Atlantīda
Atlantīda lidoja debesīs kādus piecus kilometrus virs krasta līnijas. Visa pilsēta bija pacēlusies gaisā: milzīgs, svārpstam līdzīgs ķīlis, raķete no zemes un māla, un pašā augšā — Atlantīda.
Šur un tur no konusveida masas bira zemes kukuržņi nama lielumā, tomēr visā visumā šī raķete izskatījās apbrīnojami pamatīga. Brīžiem no zemes izšāvās zils zibens. Nespēju pat iedomāties, kā neredzamie cilvēki ko tādu dabūjušu gatavu, taču nebrīnījos, ka šī kosmosa kuģa būvniecība viņiem bija prasījusi dažus tūkstošus gadu.
Tad līdzīgi melnam priekškaram sodrēju blāķis atkal sakļāvās.
Acumirkļa apžilbināts, ar abām ķepām pieķēros pie reliņiem. Šķiet, es biju vienīgais, kas to vispār bija pamanījis.
No aizmugures man klāt pienāca divi sodrējiem nomūrējušies jetiji, kas satvēra mani aiz pleciem.
"Tu esi lācis?" viens noprasīja.
Es palocīju galvu.
"Tad aiziet uz pekles cepli."
Pekles ceplis bija sarkani nokaitēta sirds dziļi Moloha iekšķumā. Mašīntelpa ar vismaz tūkstoš ogļu un malkas krāsnīm, katram kuģa skurstenim sava. Ap katru krāsni klusējot līkņāja bariņš melno lāču, attālu manu radinieku ar tukšām, skumjām, vienaldzīgām acīm. Viņi nemitīgi meta krāsnīs ogles vai malkas bluķus. Vienai no šīm komandām klāt pielika arī mani. Jetijs iegrūda man rokā ogļu lāpstu un pavēlēja kurināt krāsni. Joprojām neatžirbis pēc visiem šiem notikumiem, sāku šķipelēt ogles.
Lai kaut cik pārdomātu to, kur biju iekūlies, man vajadzētu vismaz dažus mirklīšus miera. Ar ko tādu uz Moloha nebija vienkārši. Nerimtīgais troksnis, neizturamais karstums pie krāsns mutes, dūmi un smagais darbs tālejošas domas iznīdēja saknē. Ja kāds kaut tikai paspēra dažus soļus prom no krāsns vai nolaida lāpstu, klāt uzreiz bija pārītis jetiju, kas, zobus atiezuši, sauca grēkāzi pie kārtības. Dažas reizes pamēģināju nodibināt attiecības ar citiem vergiem,