taču viņi skatījās uz mani, it kā nesaprastu, ko es gribu, vai bailīgi šķielēja uz jetijiem.
Vakaros kurinātāji vilkās uz gulamtelpu apakš pekles cepļa, tur dabūja kancīti maizes un krūzi ūdens, pēc tam uz pāris stundām drīkstēja atlaisties guļamtīklā. Es acumirklī aizmigu, it kā dabūjis zvēlienu pa galvu.
Ogles
Grūti iedomāties, kāda milzīga vienaldzība var pārņemt, darot smagu fizisku darbu. Daždien es šķipelēju ogles, citu dienu stūmu ķerru ar kurināmo, vēl citreiz vilku klāt malkas bluķus. Augu dienu pa simt metru augstām kāpnēm stiepu akmeņogļu maisus, tad vajadzēja skaldīt malku, zāģēt bluķus, kraut ogles kaudzē, pūst plēšas, izgāzt jūrā pelnus.
Mani darbabiedri, melnie lāči, ņēmās kā roboti, barodami mūžam rijīgās krāsnis, berzdami grīdu un mašīnas, lai viss nenoslīktu kvēpos. Neviens no viņiem man nepateica ne pušplēsta vārdiņa, arī savā starpā viņi pārmija tikai pašus nepieciešamākos rūcienus. Pats nemanīdams, jau sāku viņiem līdzināties.
Drīz vien atmetu jebkādus mēģinājumus sazināties un kopā ar viņiem riksītī aptecēju mašīnas. Moloha virzuļu nemainīgā būkšķoņa kļuva par manas dzīves ritmu, arī es, tāpat kā visi pārējie, tagad biju šī monstrozā mehānisma detaļa. Vienīgie gaišie brīži bija tās dažas stundas, kad mēs drīkstējām attapties savos guļamtīklos, un cerība dabūt zupas šķīvi un ūdens krūzi. Uzraugi lielākoties bija jetiji vai suņabuki, taču arī tie šķita tikpat notrulinājušies. Neizskatījās, ka viņi izbaudītu sava uzraugu stāvokļa priekšrocības; viņi darīja visu, ko vajadzēja, veica vissmagākos fiziskos
darbus un neturēja zem sava goda vajadzības gadījumā paņemt rokās ogļu lāpstu. Visi kalpoja krāsnīm, krāsnis kalpoja motoriem, motori kalpoja dzenskrūvēm, dzenskrūves kalpoja Moloham. Nekā cita te nebija. Kuģis, kas kalpoja pats sev. Vēl bezjēdzīgāku grabažu nemaz nevar iedomāties.
muskuļi
Mani muskuļi attīstījās gandrīz acīm redzamā ātrumā. Ķermenis kļuva ciets, kādreizējie tauciņi bija izgaisuši. Ogļu maisu varēju uzmest plecā kā dūnu spilvenu, trīs metrus garu baļķi stiepu viens pats, nākdams no ogļu tilpnes ar smagu nešļavu uz muguras, kāpu pa trim pakāpieniem uzreiz.
Manu delnu āda bija tik bieza, ka neapdedzinādamies varēju sabikstīt kvēlojošas ogles. Sviedri šajā tveicē nevis tecēja, bet uzreiz kļuva par gaisa mitrumu. Naktīs man sapņos rādījās lielas, zvērojošas ugunis un ogļu kalni. Biju pārstājis domāt, pat sapņos man neienāca prātā, ka dzīvē varētu būt kas svarīgāks par krāsnīm un oglēm, uguns liesmām un Moloha virzīšanos uz priekšu.
Kad atkal reiz ieraudzīju debesis, jau bija pagājuši vairāki mēneši. Visu šo laiku biju pavadījis Moloha vēderā un no ārpasaules manīju vienīgi apaļo lūku, pa kuru mēs, treknu sodrēju mākoņa apņemti, bērām jūrā pelnus. Reizēm pabāzu galvu laukā, lai ieelpotu svaigu gaisu, taču debesīm priekšā arvien bija Moloha kvēpi. Tālu lejā viļņojās ar
eļļu piegānīta jūra, kurā haizivis ķerstīja zemu lidojošas kaijas.
Viena no krāsnīm bija savu laiku nokalpojusi, suņabuki to izjauca, un mums vajadzēja detaļas iznest uz klāja un iemest jūrā.
Kad biju aizstīvējis līdz klājam smagās speltes durvis, atskrēja vēja brāzma, un dūmi paklīda. Aiz tiem bija brīnum skaista vasaras diena, dzidras, zilas debesis, kurās kā dimants dzirkstīdama gulēja saule.
Gaisma
Kāds saulesstars nolaidās pie mums, un klājs uz maz mazu brītiņu pārvērtās par meža noru. Šis mirklis saulgozī bija brīnišķīgs^*es kā apstulbots pacēlu galvu un uz brīdi pilnīgi apžilbu. Tad klāju atkal ietina dūmu mākonis, un jetiji iedzina mūs atpakaļ Moloha guzā. Uz kāpnēm, jetija dunku skubināts, es piepeši iedomājos, ka nesaprotu, kāpēc ko tādu pieļauju.
Saules gaismā biju atkal nācis pie prāta.
Pēc dažām dienām jau biju gatavs kalt plānus. Par bēgšanu nebija ko domāt, uz ieslodzījuma biedru (vai viņi vispār bija ieslodzītie? Ja nu viņi te atrodas no brīva prāta?) palīdzību varēju necerēt, tādēļ nolēmu izdibināt, kur te ir par jetijiem un suņabukiem svarīgāka persona.
Jo lielāks kuģis, jo vairāk tam vajadzīgs kapteinis, un Molohs bija lielākais kuģis pasaulē. Kaut kur jābūt kādam, kas to stūrē, pēta jūras kartes, nosprauž kursu un uzņemas atbildību. Ja nu šis kāds izrādās prātīgs un laipns? Ja nu viņš nemaz nezina, cik krimināli darba apstākļi
pastāv pekles cepli, galu galā, viņš pie mums nemēdza iegriezties. Lai nu kas neļāva šim kuģim novirzīties no kursa, ir skaidrs, ka smadzeņu viņam ir vairāk nekā jetijam. Vajadzēja tikai viņu atrast, aprunāties un paskaidrot, ka ar manu izglītību un prasmēm pekles ceplī vienkārši nav ko darīt.
Es atteicos strādāt.
Tas arī bija mans plāns. Lāpstu iemetu krāsnī kopā ar oglēm, sakrustoju rokas un gaidīju. Acumirklī klāt bija viens jetijs.
"Pie darba!" viņš man uzrēja.
"Nē," es atbildēju.
Jetijs zaudēja valodu. Pie pretimrunāšanas viņi te nebija pieraduši. Tad viņš pasauca palīgā otru jetiju.
"Pie darba!" tas pavēlēja.
"Nē!" es nepiekāpos.
Abi jetiji vairs nesaprata, kas tai pasaulē notiek. Viņi iespieda rokas sānos un sašutumā šņākuļoja.
"Vedam viņu pie camomīna," viens pēdīgi izdomāja.
Camomīns. Šo vārdu es kādu laiciņu nebiju dzirdējis.
No
"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals
Camomīns: teiksmains elements, kam it kā piemītot domāšanas spējas. Camonijas alķīmiķi jau gadu simteņiem cenšas iegūt vielu, ko viņi dēvē par "filozofu akmeni" jeb "camomīnu". No šī akmens viņi cer dabūt ne vairāk, ne mazāk kā nemirstības recepti un atbildes uz visiem vēl neatbildētajiem jautājumiem. Astotajā Camonijas gadsimtā leģendārajam alķīmiķim Coltepam Cānam izdevās radīt akmeni, kas
patiešām prata domāt, diemžēl ne gudrāk par cedriņu aitu. Kā stāsta teika, Colteps Cāns, saīdzis vēl arī tāpēc, ka šī camomīna izgudrošanai bija izniekojis daudzas tonnas zelta, iemeta akmeni Nezkantes smilšu slīkšņā.
Jetiji vilka mani pa Moloha iekšām, pa bezgalīgiem, rūsainiem gaiteņiem, līdz pēdīgi mūsu priekšā bija dzelzs durvis, ko apsargāja trīs līdz zobiem bruņoti jetiji. Visi trīs bija ģērbušies melnās troļļādās, viņiem galvā bija smagas dzelzs ķiveres, un viņi bija vismaz galvas tiesu garāki pat par tiem, kas mani bija šurp atstiepuši.
"Mēs gribam runāt ar camomīnu," teica jetijs, kas joprojām turēja mani aiz pleca. "Šis lācis atsakās strādāt pekles ceplī."
"Tas ir kas neparasts," sacīja viens no sardzes jetijiem.
"Tas ir kaut kas ļoti neparasts," sacīja otrs.
"Tas ir kaut kas līdz šim nepieredzēts," paziņoja trešais.
Lai atdarītu smagās dzelzs durvis, roku vajadzēja pielikt visiem trim. Viņi iegrūda mani plašā, rūsainā telpā, taču paši iekšā negāja. Tad viņi aizcirta durvis.
“Tu esot atteicies strādāt?" kāds ierunājās.
Camomīns
Šo balsi es savā mūžā jau biju dzirdējis divas reizes. Pirms daudziem, daudziem gadiem, kad Molohs peldēja garām manam plostam. Un pavisam nesen ostā, iekams man uzmauca galvā maisu. Kā šī balss zināja, ka esmu atteicies strādāt? Neviens neko nebija teicis, un es pats ne tik.
“Es zinu visu," paziņoja balss.
Sāku skatīties apkārt. Telpa bija gandrīz pavisam tukša, vien tās vidū bija neliels akmens pīlārs, uz kura stāvēja stikla kupols. Apakš kupola gulēja kaut kas stipri līdzīgs dubļu pikai, tikai formas ziņā tā atgādināja mazmazītiņas smadzenītes. Vai mani mēģina iebaidīt? Kas tas par mēslu pikuci? No kurienes nāk šī balss?