“Nē, jūs nevarat būt uzticami pavalstnieki," camomīns runāja tālāk. ‘‘Kur nu, pirmajā izdevīgajā mirklijūs neminstinādamies iegrūdīsiet man mugurā dunci. Labi, ka man nemaz nav muguras."
Jetiji mehāniski smējās. Acīmredzot camomīns telepātiski bija pavēlējis visiem smieties, jo viņu smieklos nebija jautrības un tie neparko nemitējās.
“Apklustiet!”camomīns uzšņāca. Jetiji vairs nesmējās.
“Ar to vien jau pietiktu visbargākajam sodam — peldei ar haizivīm."
Groots pablenza uz mani un atņirdza zobus.
"Es taču uzreiz teicu — tā idiota dēļ mums būs vienas vienīgas nepatikšanas."
«-r ;;
Tomēr…
Mēs saausījāmies.
“To-o-o-o-mēr… es savā lielajā žēlastībā, kas nav pat salīdzināma ar parastu labsirdību, esmu nolēmis dot jums vēl vienu, pēdējo iespēju.”
Pret to nevienam nekas nebija iebilstams.
“Es vēlos uzzināt, ko vērta patiesībā ir Naktigalgala izglītība. Tādēļ mans priekšlikums ir šāds: ja tu atbildēsi uz septiņiem jautājumiem — septiņiem! —, tad esjūs visus atlaidīšu brīvībā. Jūs katrs dabūsiet pa kuģītim un varēsiet doties, kur deguns rāda."
Groots un Cilie cerīgi sablisināja acis.
“Ja Zilais lācis nespēs atbildēt uz maniem jautājumiem, tadjūs tiksiet iemesti pie haizivīm. Ar mūziku!"
Kas man atlika? Un vispār jau man nevarēja noiet greizi. Es taču nebiju nekāds apdauzītais. Biju naktsskolas absolvents. Turklāt man galvā bija leksikons. Nevarēju iedomāties nevienu jautājumu, uz kuru es nespētu atbildēt.
"Lai notiek!"
Septiņi jautājumi
“Labi — tad pirmais jautājums, par naktigalgalismu. Kas ir tumsas mākonis?”
Ehei, to taču es kādreiz zināju. Nav svarīgi: leksikon, lūdzu!
Leksikon?
Leksikon?
Leksikons klusēja.
Tik svarīgs brīdis, un tas tēlo beigtu. No otras puses, skatīsimies patiesībai acīs: vai ir bijis kāds izšķirošs mirklis, kad es būtu varējis uz to paļauties?
Izskatījās, ka vajadzēs vien tikt galā pašam. Beigu beigās
es taču to visu biju mācījies. Redzēsim, cik daudz man izdosies atcerēties:
"Tumsas mākonis rodas, hidrospektriski koncentrējoties kosmiskajai tumsai no izplatījuma nomaļākajiem apvidiem, kas nav pietiekami izgaismoti ar zvaigžņu mirdzumu. Tumsas mākoņa vidū ir 89 688 999 453 345 784 002,347 naktigalgali, savukārt gar malām tikai 45 367 205 778 659 010,644 naktigalgali. Jaudīgākais enerģijas veids mums pazīstamajā Visumā. Piejaucējams vienīgi ar profesionālām metodēm un izmantojot naktigalgalatoru."
Uff! Kaut kas man prātā ir aizķēries.
"Htn… nav slikti. Protams, tas par Visuma jaudīgāko enerģiju ir blēņas. Jaudīgākā enerģija Visumā vēl aizvien esmu es, skaidrs? Otrais jautājums, par Camonijas filozofiju: kas ir asinskāju grobiānisms?”
Leksikon?
Leksikon? Asinskāju grobiānisms? Lūdzu?
Joprojām nekā. Atcerējos, kā par šo filozofijas novirzienu biju diskutējis ar Fredu un Kvertu. Cik tas bija sen…
"Ē… Filozofijas novirziens, kura pamatnostādnes vēsta, ka, aplūkojot priekšmetus ar pienācīgu neiejūtību, neviens no tiem neietver cita pastāvēšanu. Asinskāju grobiānisma pamatlicējs ir dr. Grobiāns G. Grobiāns, kura galvenais postulāts "Es jūs ignorēju, tātad arī jūs mani ignorējat" ir ne tikai viņa grobiānisma perioda galvenā sacerējuma nosaukums, bet arī noveda pie tā, ka Grobiāns G. Grobiāns ļoti ātri ieslīga aizmirstībā. Visupēdīgi kādā Atlantīdas etnogrāfiskā muzeja rīkotā priekšlasījumā par grobiānismu viņš tik cītīgi lecās ar klausītājiem, ka arī klausītāji sāka lekties pretī, un kāds asinskājis viņu nosita ar vāli."
Pff. Bez leksikona tomēr diez kas nav.
"Nekas, nekas, nav slikti… Trešais jautājums, par Camonijas liriku: kā skan dzejojums par Tumšo kalnu kāpuru?”
Tas bija neģēlīgs jautājums, tomēr mani it nemaz nebiedēja. Camomīns to uzdeva, domādams, ka es, kā ikkurš katrs Camonijas skolēns, šo briesmīgi garlaicīgo opusu nebūšu iemācījies. Nejēdzīgais akmens nezināja, ka es šo kāpuru pazinu personīgi, kopā ar viņu biju soļojis pa Tumšajiem kalniem, un leksikons atkal un atkal bija skandinājis man ausīs dzejoli. Tagad es to līdz kapa malai zināšu no galvas.
Lai dzelzu sienas kūst man tekās,
Man priekšā ceļš vēl ciets un spīvs,
Nost ar tumsas spogubekām,
Racējs nākotnē kļūs brīvs!
Kam gars ir možs, tam gribā rosme Sev kalnos ceļu droši lauzt.
No klusuma dzimst elles troksnis,
Bez tā šos kalnus nevar grauzt.
Lai tagad nenobiedētu pēdējos labvēlīgos lasītājus, kas vēl izturējuši līdz šim brīdim, 74 pantiem pārlēkšu pāri. Taču camomīnam es bez misēšanās noskaitīju visu poēmu, līdz pašai pēdējai rindiņai:
Tad izkūst dzelzs, tad mūris salūst,
Un jaunā ailē gaisma rist,
Var sejā vēja pūtu sajust Un priekšā ceļu ieraudzīt.
“Priekšnesumi bija diezgan vienmuļš,"camomīns brāķēja, “tomēr kļūdu tajā nebija. Nākamais jautājums, par <rrālzundes demoloģiju: kas ir Lejcamonijas vellelū, un cik tādu satilpst uz adatas galiņa?"
Nav slikti. Šis jautājums jau gadu simteņiem nodarbināja visu Grālzundes demonologu prātus, faktiski tas bija visas šīs garīgās zinātnes eksistences attaisnojums. Sākumā vispār tika apstrīdēta vellelfu pastāvēšana kā tāda. Galu galā, ja šīs būtnes patiešām eksistēja, tās bija neizmērojami sīkas, attiecīgi — nesaskaitāmas.
Tā vismaz domāja camomīns, uzdodams man šo jautājumu. Tas nezināja (ahā, tātad visu tas tomēr nezina), ka mēs ar K vērtu Cuiopu Nakts akadēmijas brīvstundās bijām krustām un šķērsām iztirzājuši tieši šo problēmu. Viens no Naktigalgala pusperētajiem patentiem bija vellelfu mikroskops, mēs bijām to palienējuši un nodevušies demonoloģiskiem lauka pētījumiem. Pārsteidzošākais atklājums bija tas, ka vellelfi no visas tiesas pastāv, tie ir praktiski visur un neticamos daudzumos. Tie tupēja visās Tumšo kalnu plaisās, ņudzēt ņudzēja Fredas matos un īstenībā nudien dzīvoja lielākoties adatu galos. Izkārtojot mikroskopa lēcas visai komplicētā secībā, mums izdevās novērot to paražas, un mēs pat izdarījām revolucionāru atklājumu, ka vellelfi… — nē, šeit tam nav īstā vieta.
Visupēdīgi mēs, sūri grūti pūlēdamies, saskaitījām, cik šo radījumu satilpst uz adatas smailes. Tas nepavisam nebija vienkārši, jo vellelfi visu laiku ņudzinājās un bizenēja, tomēr Kverts izstrādāja aprēķina formulu, kas citstarp ietvēra vellelfa ķermeņa blīvumu un kvadrātmikromilimetru skaitu uz adatas smailes.
"7 845 689 654 324 567 008 472 373 567 827,9," es atbildēju.
“Visu cieņu!” camomīns bija pārsteigts. “Es šo problēmu atrisināju ar domu spēku, tomēr līdz 9 aiz komata netiku.”
"Vellelfi spēj dalīties. Teiksim, viens elfs nepieciešamības gadījumā var sašķelties desmit mazos elfiņos," es apgaismoju camomīnu.
“A. Interesanti. Piektais jautājums, par naktigalgalisko masivfiziku: ko apraksta Naktigalgala septantu teorija?"
"Naktigalgala septantu teorija apgalvo, ka Visumu var izprast vienīgi ar skaitļa septiņi palīdzību, un papildu nosacījums ir, ka pētniekam nepieciešamas septiņas smadzenes. Ir septiņi pirmelementi: uguns, ūdens, zeme, gaiss, perpemms, camomīns un piejaucētā tumsa. Visums sastāv no septiņām daļām, un tās ir ziemeļi, dienvidi, rietumi, austrumi, pirms tam, pēc tam un mājās. Šīs daļas var sīkāk sadalīt ar septiņu elementu palīdzību: ņemot atsevišķa elementa astrālo svaru un izdalot ar septiņos reģionos esošo planētu un zvaigžņu kopējo septantmasu, iegūst skaitli, kas sastāv tikai no septītniekiem. Eidēta smadzenes izšķir septiņas sajūtas: zināšanu slāpes, ilgas pēc tumsas, pētītdziņu, nepieciešamību dalīties, bezbailību, badu un slāpes. Un atkaclass="underline" pieskaitot augstāko aurālo frekvenci, ko šīs sajūtas uzrāda Naktigalgala aurālkardiogrammā, un izdalot summu ar to skaitli, kas sastāv no septītniekiem, gala iznākumā iegūst septiņi."