"Pareizi. Sestaisjautājums, par eidētisko floūziku.”
Tā. Eidētiskā filofizika! Pirmkārt, tas bija grūtākais priekšmets visās pasaulēs, un otrkārt, es tajā nebiju diez cik spēcīgs. Šis spekulatīvais filozofijas un fizikas mistrojums nudien bija pa plecam tikai tādiem, kam ir vairāk nekā vienas smadzenes.
"Kas ir zināšanas?’’
"Zināšanas ir nakts!" es kā šautin izšāvu. O, brālīt! No visas filofizikas šis bija vienīgais postulāts, kas man bija iespiedies atmiņā. Laikam jau Naktigalgals to klasē bija izkliedzis pietiekami bieži.
“Ļoti iespaidīgi, loti iespaidīgi. Rādās, ka Naktigalgals neko nav atstājis bez ievērības. Tad jau ari pēdējais jautājums tev droši vien nesagādās lielas grūtības. Septītais jautājums, par dimensiju caurumniecibu.
Kas īsti ir… genfs?”
Kukū. Genfs. Es zināju, pēc kā tas ož. Zināju, ka tas sastopams pie ieejas dimensiju caurumos. Bet kas tas tāds ir, to es nezināju.
"Nav ne jausmas," atbildēju.
"Nū, pacenties taču!" iespiedzās Cilie. "Tu taču zini visu."
Leksikon? Genfs?
Klusums.
Genfs?
Klusums.
Genfsgenfsgenfs?
Klusums. Kā vienmēr, kad pēc tā murmuļa tiešām bija vajadzība.
"Nebēdājies, manu zēn,"camomīns mierināja. “Esjūs ari tāpat pārmestu pār bortu. Es esmu camomīns. Man nav sirds. Man nav dvēseles. Sirdsapziņas man ir vēl mazāk nekā kalnu trollim.”
"Par to es šaubos," kalnu trollis klusītiņām norūca, tomēr es sadzirdēju.
“Kāpēc man vajadzētu turēt sentimentālus solījumus, kas man pašam nav izdevīgi? Tu domāji, ka es ņemšu un izdāļāšu veselus kuģus? Tu nudien esi naivs.“
Man gribot negribot bija jādomā, ka camomīns ir vispretīgākais radījums, ko man ir gadījies sastapt visā Camonijā, un par to, ka man mūžā iznācis sastapt maz pretīgu radījumu, es nudien nevarēju sūdzēties.
“Liels paldies," atsaucās camomīns. "Jauka atvadu runa. Izvediet viņus uz klāja! Spriedums izpildāms nekavējoties!"
Pārmaiņas pēc Moloha klājs nebija tīts mūžīgajos sodrēju vālos. Camomīns bija licis apturēt mašīnas un visai apkalpei pavēlējis sapulcēties uz klāja. Labas redzamības apstākļos visiem Moloha vergiem tiks demonstrēta uzskatāma mācība. Divi jetiji iznesa camomīnu ar visu pīlāru, kas tika nostutēts pašā priekšā. Jetiju koris skandēja Camonijas himnu, taču vārds "Camonija" tajā bija nomainīts ar "camomīns", un arī saturs nebija gluži tas:
"Camomīn, tu, camomīn, tu, zvaigzne plašā okeānā,
Dižais prāta akmens, tu, uz kuģa, kas no tēraudiņa;
Mūsu sirdis smeldzināji, mūsu dvēsles veldzināji,
Darbā laipni verdzināji…"
Pārējie panti bija vēl baigāki.
Tika novākti brezenta pārsegi no dažiem iespaidīgiem lielgabaliem. Jetiji raidīja gaisā bezjēdzīgas zalves.
Tad pār reliņiem tika pārlikts melns dēlis.
“Jums varbūt tas šķitīs nedaudz bezgaumīgi,’' mūsu galvās domāja camomīns, “bet šoreiz man gribas būt sentimentālam. Mēs varētu jūs pārmest pār bortu bez liekām ceremonijām, bet šādi, man šķiet, būs romantiskāk."
Grootam pa dēli vajadzēja soļot pirmajam. Viņam par godu jāteic, ka viņš neizrādīja ne mazākās bailes. Es pats vēl to neredzēju, taču zināju, kā izskatās badīgo haizivju bari, kas pastāvīgi ņudzinājās ap Molohu. Skatīties uz kaut ko tādu, saglabājot skaidru prātu, par to vien viņam pienācās apbrīna.
"Pie Neptūna trejžubura, ar tām haizivīm es tikšu galā viens divi," Groots kliedza. "Un tad atgriezīšos pēc tevis, camomīn, piesargies!"
Pirmo reizi man Groots likās visnotaļ jauks.
“Kur ir voltigurgu basvibratornieki?”iekviecās camomīns. “Nāvessodi jāizpilda ar mūziku!”
Jetiji izgrūda priekšā trīs voltigurgus. Katram padusē bija basvibrators. Viņi sāka uzskaņot instrumentus.
Cilie skatījās manī, kā saukdams palīgā. Likās, viņš beidzot sāk noskārst, ka šoreiz ar dižīgo izrunāšanos netiks cauri sveikā. Tomēr arī man nebija padoma.
“Pēc manas komandas…" spindzēja camomīns.
Voltigurgi ar basvibratoriem tricināja monotonu militāru ritmu.
“Pa dēli!"camomīns nokomandēja.
Divi jetiji ar gariem, smailiem abordāžas āķiem aizstumdīja Grootu līdz dēļa galam. Viņš aizturēja elpu.
Sāka riet suns.
Uz Moloha nekādu suņu nebija, tikai iesunīši un citas himairas, kas gan no saviem tālajiem senčiem bija mantojušas suņa dabu, taču bija tik civilizētas, ka sen vairs nerēja.
Un te pēkšņi rēja suns. Žēli gaudodams, piebalsoja vēl viens, trešais draudīgi rūca.
Jetiji apstulbuši skatījās apkārt.
Nu sāka zviegt arī zirgi. Bļaurēja paviāni, rēca lauvas. Un suņi, atkal un atkal suņi. Simtiem. Lērums izklausījās mazlietiņ dobjš, it kā visi šie dzīvnieki būtu sabāzti lielā maisā.
“Kas par lietu?” noprasīja camomīns. Tas neko nedzirdēja, taču vispārējo apjukumu nomanīja. Kāds jetijs piegāja klāt un, noliecies pār stikla kupolu, telepātiski paskaidroja camomīnam, kas te notiek.
Uzpūta vējš un izklīdināja arī pēdējās sodrēju plēnes, kas vēl ņirbēja ap Molohu. Debesis bija tumšas, kuģi ielenca raženi negaisa mākoņi. Mēs visi raudzījāmies augšup, jo riešana, bļaurēšana un zviegšana nāca no turienes, turklāt vēl skaļāk nekā pirmīt.
Taurēja ziloņi.
Mauroja bifeļi.
Gaudoja vilki.
Šņāca krokodili.
Pāri Moloham gulēja liels, melns mākonis. Tas nebija parasts mākonis, katrā ziņā tas neievēroja pienācīgo distanci, kādā parasti turas šīs meteoroloģiskās parādības. Nē, tas vīdēja labi ja divdesmit metru virs kuģa. Un šī tūce nebija no kondensēta lietusūdens, tā bija pārāk tumša un manāmi nervoza. Taču tas nebija arī sodrēju mākonis, tie tik ietiepīgi nepaliek vienā vietā. No tā mutuļodamas nāca garas, melnas strēles, kas izplatījās uz visām pusēm un sadalījās arvien smalkākos pavedienos, kas locījās gaisā kā čūskas. Kaut kas nepārtraukti šmiukstēja, it kā tur kāds vicinātu simtiem smagu ādas pletņu.
Gaiss sprakšķēja, šķiet, tur vienā laidā notika elektriskas izlādes. Tad mēs izdzirdējām balsi, kas izkliedza ērmotas pavēles:
"Nū-ū-ū! Pa labi! Augšā! Nū-ū-ū! Lejā!"
Mēs visi, stāvēdami uz klāja, kā hipnotizēti lūkojāmies augšup. Tas, ka vispār te tika izpildīts nāvessods, nevienu vairs neinteresēja. Jetijs, noliecies pār stikla kupolu, par visu informēja camomīnu.
"Lejā! Ē-ē-ē! Nū-ū-ū! Lejā, es teicu!" komandēja balss iz padebešiem.
Melnā parādība laidās zemāk, lēni un mazlietiņ raustīgi. Tik melnu melnumu es biju redzējis tikai profesora Naktigalgala laboratorijā.
To veidoja — un man par to nebija ne mazāko šaubu — koncentrēta un kontrolēta tumsa.
Mākonis nogūla pie Moloha labā borta, taču laidās vēl zemāk, līdz mēs jau redzējām tā ņirbošo virsmu.
Naktigalgalators
Uz viļņojošās tumsas atradās sarežģīta ierīce vai varbūt drīzāk mazītiņa fabriciņa: ļoti ērmota padarīšana, taču es tādu jau reiz biju redzējis, gan ne gaišā dienas laikā, — tā varēja izskatīties vienīgi naktigalgalators. Un šīs padarīšanas vidū, piesprādzējies pie sēdekļa, sēdēja profesors doktors Naktigalgals.