par to es tevi neiznīcināšu. Tāds ir mans pēdējais vārds. Ja tu stīvēsies pretī, būs tikai sliktāk! Nū-ū-ū!"
Viņš parāva sviru un pagrieza kaut ko līdzīgu stūrei. Mākonis cik necik norima.
Camomīns nervozi smējās.
“Ūja, kā tu mani nobiedēji! Kas tas tev par brīnumu? Kārtējais pusperētais patents?”
Bija skaidrs, ka viņš tikai ar lielām pūlēm valda šo pārvietošanās līdzekli. Mākonis slējās stāvus kā niķīgs zirgs, un Naktigalgals savā sēdeklī tika mētāts šurpu turpu un izmisīgi raustīja dažnedažādas sviras.
"Camomīn!" Naktigalgals iekliedzās nelabā balsī. "Tu esi aplenkts! Padodies!"
Mākonis viņam zem kājām nodrebēja tik vareni, ka viņš noteikti būtu izlidojis no sēdekļa; labi, ka viņš bija piesprādzējies.
“Naktigalgal!” par atbildi šņāca camomīns. “Tā tik ir nekaunība!”
"Te nebūs nekādas māžošanās," Naktigalgals no sava tumsas mākoņa pārkliedza zvērudārzu. "Tu padodies, un
"Es to dabūju gatavu!" Naktigalgals triumfēja. "Piejaucēta tumsa! Par to paldies tev, manu zēn!" Viņš, šķiet, uzrunāja mani. "Tev toreiz laboratorijā bija taisnība! Atceries? Tu teici, ka varbūt tumsa vēl nav pieradusi pie jaunajiem apstākļiem. Un tā arī izrādījās. Laika gaitā tā kļuva arvien paklausīgāka. īsti padevīga tā joprojām nav, bet kas par to, galu galā tā ir jaudīgākā enerģija Visumā. To tikai vajag iejādīt."
Mākonis zviedza un spārdījās.
"Dzīvnieku balsis — tā bija mana ideja!" Naktigalgals klāstīja. "Tie trokšņi, kas no tumsas nāk īstenībā, ir vienkārši neizturami. Es tos novirzu šurp ar šī Naktigalgala transformatora starpniecību un pārvēršu dzīvnieku balsīs. Varēju ņemt arī klasisko mūziku, bet no tās man uzmācas depresija."
“Visuma, jaudīgākā enerģija vēl aizvien esmu «/"spītīgi tiepās camomīns.
"Kas vēl nebūs!" kliedza Naktigalgals. "Tu esi alķīmisks anahronisms! Neveiksmīgs burvju triks! Esmu ieradies, lai aizslaucītu tevi vēstures mēslainē!"
“Tu tiešām gribi cīnīties" konstatēja camomīns. “Tu pret mani, es pret tevi. Smadzenes pret smadzenēm.”
“Septiņas smadzenes pret vienām," izlaboja Naktigalgals. "Sāc!"
(Piezīme. To, kas notika tālāk, ar parastajiem stāstīšanas paņēmieniem diemžēl nav iespējams attēlot. Naktigalgals un camomīns duelējās ar domām. Saprotams, tās nebija ikdienišķas domas. Tās nebija arī neikdienišķas domas. Un pat nodēvēt tās par ģeniālām vai vienreizējām būtu necienīga noniecināšana. Nē, tie bija vēl nepieredzēti gara zibeņi, kurus bija radījušas visjaudīgākās un vistalantīgākās mūsu planētas smadzenes. Šīs domas bija tik komplicētas, abstraktas, revolucionāras, dziļi raktas un satrieco
šas, ka normālas smadzenes sajuktu prātā uzreiz, kolīdz mēģinātu padomāt kaut jele ko līdzīgu.
Gandrīz nevienam no tiem, kas atradās uz Moloha, tas nedraudēja. Apkalpe joprojām atradās camomīna hipnozes varā, un tas ļāva domāt tikai to, kas pašam labpatika. Groots un Cilie zināmu iemeslu pēc bija imūni. Vienīgi man vajadzēja izturēt visu šo domu briesmīgo spēku. Prātā es tomēr nesajuku, un to spēju izskaidrot vienīgi ar Naktigalgala prāta baktēriju infekciju, kas acīmredzot bija man nodrošinājusi dabisku aizsardzības sistēmu. Lai saudzētu savus lasītājus, es domas, ko toreiz domāja camomīns un Naktigalgals, šeit citēšu tikai pamatīgi šifrētā veidā. Nevienam, kas nevēlas visu atlikušo dzīvi pavadīt gumijas viennīcā, neieteiktu mēģināt tās atšifrēt! Piebildīšu tikai to, ka runa nebija arī par pasaules un pasauļu lielajiem jautājumiem, bet arī par atbildēm uz tiem.)
Rūpīgi šifrēts profesora Naktigalgala un camomīna divkaujas atstāstījums
Pirmais uzbrukumā devās cāmomīns:
Camomīnu tas nenobiedēja.
Man šausmīgi sāpēja smadzenes. Šīs domas bija gandrīz neciešami dziļas, plašas un augstas.
Tieši tajā mirklī, kad sev jautāju, cik ilgi vēl spēšu to izturēt, man galvā pēkšņi uzradās Naktigalgala leksikona balss.
"Klausies, zēn," Naktigalgals čukstēja. "Tu tagad lēni pieiesi pie camomīna. Tev tas jāpaņem un jāiemet tumsas mākonī. Šis mākonis ir Visuma jaudīgākais spēks, un tādā veidā mēs tiksim ar to galā. Bet uzmanību: tu nedrīksti domāt par to, ko grasies darīt un dari. Camomīns tevi neredz, bet dzird, ko tu domā. Pagaidām es varu novērst camomīna uzmanību, bet nezinu, cik ilgi tas vēl izdosies."
Nezinu, kas ir grūtāk: domāt kaut ko pretēju tam, ko tu dari, vai darīt kaut ko pretēju tam, ko tu domā. Sevišķi ķēpīgi ir tādos gadījumos, kad tas, ko tu dari, ir nekā nedarīšana, proti, tas, ko tu nedari, ir kaut kas pretējs tam, ko tev vajag darīt. Labi, pamēģināšu paskaidrot citādi.
Man tātad visu laiku vajadzēja domāt, ka es stāvu un neko nedaru, taču patiesībā es tikmēr lēnītiņām tuvojos camomlnam.
Sardzes jetiji bija izsisti no ierindas. Camomīns bija aizņemts ar Naktigalgalu un nevarēja nodarboties ar viņiem, tādēļ tie stāvēja uz klāja kā izslēgti roboti un tikai bolīja acis uz tumsas mākoni.
Soli pa solītim gāju uz camomīna pusi. Biju izdomājis viltību: iztēlojos, ka esmu sviedru lāsīte, kas lēni rit man pa muguru, kamēr es (šķietami) stāvu un nekustēdamies noskatos divkauju. Es caurcaurēm un pilnīgi kļuvu par sviedru lāsi, pavisam maziņu, sāļu pilīti, kas slīd lejup, maldīdamās starp mana kažoka spalvām.
(Solītis.)
Es ripoju pār skausta muskuļiem starp diviem lieliem spalvu kušķiem tur, kur sākas mugurkaulājs.
(Vēl viens solītis.)
Ap to vietu mugura sak iet uz leju.
(Solītis.)
Ui, ceļa ir spalviņa. Es ripoju tai apkart, puse manas masas aizķeras pie tās. Tālāk slīdu jau uz pusi mazāka.
(Solītis. Tūlīt būšu klāt.)
Hm, hmm… Es esmu sviedru lāsīte… sviedru lāsīte…
(Solītis. Atlicis tikai viens metrs.)
Sviedru lāsīte. Sviedru lāsīte. Sviedru lāsīte. Smadzenēs kaut kas bija saķēries. Aiz uztraukuma neko citu nespēju padomāt.
(Pēdējais solītis. Klāt esmu.)
"Ir laiks!" čukstēja Naktigalgals. "Aiziet!"
"Nu tu esi man rokā, nolādētais camomīn!"
Šī doma pēkšņi uzmilza man prātā, tā bija branga un resna, es tur neko nevarēju darīt. Pārāk stipras bija apspiestās alkas darīt visiem zināmu, ka esmu pievārējis camomīnu. Ja Naktigalgals nebūtu iejaucies ar savu vāvuļošanu, nekas tāds neatgadītos. Tieši viņš izsita mani no līdzsvara.
Camomīns reaģēja bez minstināšanās. “Jetiji! Ņemiet ciet Zilo lāci!"
Elements bija zibensātrumā izpratis Naktigalgala no
domu un izdarījis secinājumus. “Visas mašīnas — pilnu gaitu uz priekšu!”
Tomēr es jau biju pavisam blakus. Satvēru stikla kupolu — un konstatēju, ka tas nav noceļams. Tajā pašā brīdī man uzklupa pieci jetiji uzreiz.
Atsāka darboties mašīnas. No skursteņiem izlauzās biezi dūmi. Kuģis ar pilnu jaudu metās uz priekšu. Jetiji mazliet sazvārojās, taču uzreiz atkal sagrāba mani.
Taču visi bija aizmirsuši par Grootu. Te laikam iet vaļā vicošanās — tik daudz viņš ar savām barbara smadzenēm spēja aptvert un negribēja stāvēt un dīki noskatīties. Nolēcis no dēļa, viņš ar savu kantaino galvu iebadīja pirmajam jetijam vēderā.
"Sadod viņam, Groot!" kūdīja Cilie.
Groots saķēra jetiju aiz kājām un vēzēja apkārt kā vāli.
Pārējie jetiji atkāpās.
“Suņabuki!” komandēja camomīns. “Ņemiet ciet Zilo lāci!”
Suņabuki attapās no sastinguma, taču melnajos sodrēju vālos bija grūti saprast, kurp jāskrien un kas jāgrābj.
"Profesor Naktigalgal!" es iekliedzos. "Tas kupols! Es nevaru to nocelt!"