"Pakāpies atpakaļ!" savā parastajā balsī sauca Naktigalgals.
Es pagāju malā. Naktigalgala smadzenes brākšķēja tāpat kā toreiz, kad viņš ar domu spēku atvēra sardīņu bundžu. Brākšķoņu varēja saklausīt cauri visai lielajai jezgai, un katram, kas to dzirdēja, pār muguru noskrēja šermuļi. Stikla kupols sāka drebēt, tajā parādījās smalkas plaisiņas. Reizi pamatīgi nokrakšķējis, tas pāršķēlās uz pusēm.
Es satvēru camomīnu. Elements bija auksts kā ledus.
“Nē-ē-ē-ē!” camomīns brēca. “Es tev pavēlu…”
Es kārtīgi atvēzējos un iemetu camomīnu tumsas mutuļos. Kas notika tālāk, ar mūsu valodas parastajiem līdzekļiem
nav aprakstāms. Es pamēģināšu, protams, taču šaubos, vai izdosies.
Vārgs mēģinājums rakstīt neierakstāmo
Camomīns nozuda tumsas mākonī kā cukurs tasē ar stipru, melnu kafiju, un tā balss man galvā spiedza tik spalgi, ka sametās bail, vai man acis neizlēks no pieres. Aizspiedu ausis, bet tas, zināms, necik nelīdzēja. Arī visi pārējie, kas stāvēja uz klāja, bija piespieduši rokas pie ausīm. Mākonis savilkās kamolā, un dārdoņa bija tāda, it kā tur no debesīm gāztos autokrava ķieģeļu.
Tad tūce atkal izstiepās, platumā vien izplešoties desmitreiz lielāka nekā citkārt, turklāt tā gaudoja kā tūkstotis ķēdessuņu. Kādu brīdi mākonis tāds arī palika — melna, saplacināta bumba, no kuras vienā laidā šķīlās zibeņi.
Vispēdīgi tas vienā rāvienā atguva savu parasto lielumu. Acumirkli mākonis bija pilnīgi nekustīgs, pat šķita, ka tas uzsūc Moloha dārdoņu un stampāšanos. Pēc tam pāri okeānam aizvilnīja kosmiska atrauga, tik iespaidīga, ka nekas tāds nebūtu pa spēkam arī milzu bollogam.
Spiegšana mūsu galvās bija pazudusi.
Camomīns arī.
Moloha matroži klimta pa klāju, no apstulbuma nezinādami, kur dēties.
Camomīna hipnotiskā vara bija izgaisusi.
Naktigalgals uz sava naktigalgalatora atgādināja kovboju uz nevaldāma vērša. Tumsas mākonis spārdījās un velējās uz visām pusēm, tas bija vēl sparīgāks un neaprēķināmāks nekā pirmīt. Profesors satraukti darbojās ap savām svirām un aparātiem, taču neizskatījās, ka viņam izdodas kaut kā ietekmēt to, kas notika zem viņa.
"Tumsa vēl nav pie camomīna pieradusi!" viņš kliedza. "Baidos, ka tas nebūs tik ātri. Es vispār netieku ar to galā!"
Mākonis spārdījās kā negudrs, zviedza mežonīgi zirgi. Naktigalgals runāja tā, it kā viņam būtu žagas.
"Ma-man lie-hiekas, esse to-ho ne-he-notu-rēšu…"
Mākonis saslējās un ar visu Naktigalgalu mežonīgā zigzagā aizbrāzās pāri okeānam kā pasprucis baloniņš. Jau pēc brīža viņš, Naktigalgals, un mākonis bija tikai melns punkts, kas tūdaļ arī nozuda aiz apvāršņa.
Naktigalgals bija pazudis bez pēdām, taču camomīns tāpat. Moloha vergi bija brīvi.
Nevienam gan šobrīd nebija ne vismazākās nojautas, kur viņi atrodas un kas viņi ir, bet gan jau tas drīzumā nokārtosies. Groots joprojām žņaudza jetiju, kas noteikti sev jautāja, par ko viņam dara gauži. Nācās Grotu atraut no nabaga ar raušanu. Priekšā bija diezgan pamatīgs izskaidrošanas darbiņš.
Stop, mašīnas!
Iesākumam vajadzēja apturēt mašīnas. Melnajos kvēpu mākoņos bija pagalam grūti saprast, kas te notiek, un vispārējais juceklis neparko nemitējās. Es jozu uz vienu no mašīntelpām, taču tur uzgāju tikai dažus aptaurētus jetijus, kas pūlējās atcerēties, kā viņus sauc.
Visu šo laiku camomīns bija vadījis kuģi it kā ar visīstāko tālvadības pulti. Elements pats personīgi bija kontrolējis visas mašīnas, visas krāsnis, visus virzuļus un visus dzinekļus, uz Moloha nebija ne kapteiņa, ne pieredzējušu virsnieku, tikai bars nemācītu vergu, kas padevīgi izpildīja visas pavēles. Bez camomīna šī apkalpe bija cauruncauri bezpalīdzīga. Moloha mašinērija bija tik sarežģīta un samežģīta, ka pat man vajadzētu vairākus gadus, līdz es iemācītos
ar to rīkoties. To visu aptvēru tajā pašā brīdī, kad viens no jetijiem mašīntelpā palūdza man autogrāfu. Pēdējais, ko viņš patlaban spēja atcerēties, bija mans melu duelis Atlantīdas Megateātrī. Atgriezos uz klāja. Būtībā viss nemaz nebija tik ļauni. Vajadzēja nogaidīt, līdz beigsies degviela, un tad jau kuģis apstāsies pats no sevis. Tad mēs varēsim nolaist jūrā mazos kuģus un doties prom, atstājot Molohu likteņa varā.
"Nu, vai tu atradi bremzes?" man jautāja Cilie.
"Moloham nav bremžu."
"Žēl gan. Dzirdi to troksni?"
Troksnis
Es saspicēju ausis. Moloha mašīnu dārdoņa. Krāšņu rēkoņa. Ventiļu šņākoņa. Apstulbušo jetiju ņurdoņa. Un šī burbuļošana.
"Tur kaut kas burbuļo." Es šo troksni jau biju dzirdējis. Bet nespēju atcerēties, kur.
"Un kā vēl," atsaucās Cilie. "Nesaprotu, kas tas varētu būt. Šajā ķitē taču neko nevar redzēt. Bet tas troksnis kļūst arvien skaļāks. Acīmredzot mēs braucam tam virsū."
"Varētu uzrāpties kādā no skursteņiem," ierosināja Groots.
Mēs atradām vislielāko skursteni, no kura, par laimi, tieši tobrīd nekūpēja dūmi. Tam bija piemetināti metāla spraišļi, kas veda augšup, visbiezākajos Moloha sodrējos. Mēs abi ar Grootu sākām rāpties. Pēc kādiem trīsdesmit metriem vispār vairs neko neredzējām, dūmi bija tik sīvi, ka mēs turējām muti un acis ciet un rāpāmies tālāk akli un mēmi.
Tad dūmi izklīda. Mēs atradāmies vismaz divsimt metru virs ūdens virsmas. Lejā bija biezs melnu kvēpu tepiķis, kas izskatījās melīgi uzticams, it kā solīdams kritiena gadījumā notvert un noturēt. Tepiķim apkārt gaiss bija tīrs, jo sevišķi
priekšgala virzienā, kur varēja redzēt jūru. Te, augšā, troksnis bija dzirdams daudz labāk.
Tagad es sapratu, kas tas ir par troksni. Šī rēkoņa bija pirmā skaņa, ko biju izdzirdējis savā mūžā. No augšas mēs arī redzējām, no kurienes tā nāk: līdz tai vietai vēl bija apmēram desmit kilometru. Tur jūrā bija caurums, ūdens virmulis, apaļš un daudzas, daudzas reizes lielāks par Molohu.
Tā bija Vērpata, leģendārais atvars, no kura mani toreiz izglāba pundurpirāti.
Un turp mēs braucām ar pilnu tvaiku uz priekšu.
•*
No
"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals
Vērpata: jūrnieku gaužām nemīlēta straume Camonijas okeānā uz ziemeļaustrumiem no Camonijas. Vērpata ir mutuļains atvars, kura virsmas platība aizņem desmit kvadrātkilometru un jūrasdziļums ir 25 līdz 30 kilometru. Tur atvars nozūd izdzisušā pazemes milzu vulkānā, kura diametrs ir pieci kilometri.
Vērpata ir iezīmēta visās jūras kartēs, un tai jābrauc apkārt ar ļoti lielu līkumu, jo šis atvars ievelk dzelmē visus, kas iekļuvuši virpulī. Zivis un cita jūras radība instinktīvi nerādās atvara tuvumā, turpretim jūrnieki atkal un atkal krīt par upuri savai nepiesātināmajai ziņkārei un uzdrošinās nākt par tuvu.
Kur Vērpata liek savas ūdens masas, zinātniski joprojām nav izpētīts, un tādēļ, gluži dabiski, to apvij teiksmas un leģendas. Tautas pasakas pazemes vulkāna krāteri pasludinājušas par elles vārtiem, nenopietni zinātnieki apgalvo, ka Vērpata iesūc zemes iekšienē tik daudz ūdens, ka galu galā Zemeslode pārsprāgs pušu.
Mēs atradāmies uz haizivju ielenkta milzu kuģa, no kura apkalpes nebija ne mazākā labuma, un šis kuģis, kam nebija bremžu, ar pilnu tvaiku stūrēja tieši 25 kilometrus dziļā okeāna caurumā.
Mani vienīgie palīgi bija punduris, kas neko neatcerējās, un barbars, kas neprata uzvesties. Naktigalgals ar savu mākoni, visticamāk, jāja pār jūru pretējā virzienā.