Visi mani draugi šobrīd droši vien atradās gaismas gadu attālumā, ar milzīgu raķeti traukdamies pa kosmosu, un ik pēc pāris minūtēm atkal kāds jetijs nāca klāt un prasīja, kur šeit ir tualete, — un pat uz šo jautājumu es nespēju atbildēt. To, lūk, var saukt par situāciju, kad pilnīgi nav, uz ko paļauties.
"Ko mēs tagad darīsim?" vaicāja Cilie.
"Varbūt, piemēram, iesim bojā?" es atbildēju.
Vērpatas rēkoņa skaļumā jau pārspēja visas citas skaņas, sarunāties varēja, tikai kliedzot. Arī pārējie, kas atradās uz kuģa, pamazām kaut ko sajēdza, tie, kuri bija pamodušies, apgaismoja apstulbotos. Tiesa, tas necik daudz nelīdzēja, jo līdz Vērpatai Moloham bija atlicis tikai kilometrs, un kuģis jau sāka griezties uz riņķi atvara valsī. Satraukums uz klāja pieauga. Gandrīz visi beidzot bija pieskrējuši pie reliņiem un paši ieraudzījuši, kur mēs atrodamies un kas mūs gaida. Visi kliedza, cits citu pārkliegdami. Bija tādi, kas nokrita ceļos un raudāja.
Molohs virpuļoja arvien ātrāk. Mēs jau bijām nonākuši pašā atvara malā. Ūdens masu dārdoņā vismaz nebija dzirdami kliedzieni. Kuģa milzīgais priekšgals lēni pārslīdēja pāri Vērpatas malai.
Groots un Cilie stāvēja pie reliņiem kā pārakmeņojušies.
Moloha korpuss sāka lēnītēm svērties uz priekšu. Vēl labi ja dažas minūtes, un kuģis iegāzīsies atvarā.
"Tikai 13 dzīves," es nodomāju.
Piepeši sodrēju vālos ap Molohu parādījās neskaitāmi caurumi, kurus aizpildīja varenu spārnu švīkstoņa — tik skaļa, ka to varēja dzirdēt arī šajā elles troksnī.
Kuģa klājam tuvojās simtiem, varbūt pat tūkstošiem milzīgu putnu. Visa bļaustīšanās mitējās, ieraugot šo glābējzauru armiju.
Viens no pterodaktiliem nolaidās tieši man pretī. Tas bija Deus X Machina.
"Hā!" tas ieķērcās. "Mēs laikam esam ieradušies pašā pēdējā brīdī, ko?"
Evakuācija
Uz klāja sākās varena rosība — izbijušie Moloha vergi rāpās pterodaktiliem mugurā. Daži jau bija pacēlušies gaisā.
Molohs domīgi liecās lejup.
Maks, kā jau vienmēr, bija nesatricināms.
"Tā pensionētu zauru mītne man nebija īstā vieta. Viņi tur augām dienām sēž, spēlē pokeru un cits citam stāsta par saviem jaunības varoņdarbiem. Man tās galda spēles riebjas. Labi, teikšu tev pavisam godīgi: man riebjas sēdēt pie galda. Un arī sienas padara mani nervozu. Tiesa, griesti ir vēl briesmīgāki. Man nemaz nebija vajadzīga atpūta, man vajadzēja vienīgi labas brilles. Kā man piestāv?"
Maks vērīgi lūkojās manī. Caur milzu aceņu stikliem viņa acis bija tik lielas kā zupas šķīvji. Blāvajos baltumos vijās resnas, sarkanas dzīslas.
"Kā tad!" es atsaucos. "Piestāv vienkārši lieliski!"
"Dzīve, manu zēn, ir pārāk vērtīga, lai to atdotu liktenim."
Moloha priekšējā trešdaļa karājās pāri Vērpatas malai.
"Mēs pārgājām kaujas gatavībā, kad sāka notikt tās lietiņas Atlantīdā. Pēdējās dienās virs pilsētas bija sapulcējušies visi pasaules glābējzauri, jo izskatījās, ka gaidāma neiedomājama katastrofa. Gaiss sprakšķēja vienā sprakšķēšanā. Vispār mēs domājām, ka pilsēta nogrims okeānā. Bet tā ņēma un pacēlās gaisā." Maks ķērca arvien skaļāk,
citādi ūdens rēkoņā nekas nebūtu dzirdams. Es šo lekciju labprātāk būtu noklausījies augstu gaisā, sēdēdams viņam uz muguras. "Mums vispār neko nevajadzēja darīt. Neviens nenokrita no pilsētas malas, neviens nenolēca aiz bailēm vai pārgalvības. Lai nu kas to visu bija organizējis, darbiņš bija padarīts godam."
"Tie bija neredzamie cilvēki. Paklau, Mak, varbūt tagad labāk…"
"Pēc tam mēs vēl drusciņ palidojām virs jūras, skatoties, vai kāds neslīks lielajā vilnī, kas bija iegāzies Atlantīdas izrautajā caurumā. Bet tur bija tikai tas dulnais Naktigalgals ar to jocīgo rrmšīnu. Izskatījās, ka viņš ir sataisījies uzvarēt zirgu skriešanas sacīkstēs. Bet viņš visu laiku kaut ko kliedza par "Molohu" un "ziemeļaustrumiem". Tā nu mēs lidojām šurp."
Molohs žņerkstēja pa visām metinājuma vīlēm, skrūves lidoja pa gaisu kā lodes. Kuģis bija saslējies stāvus, kuru katru brīdi tas gāzīsies atvarā. Groots un Cilie sen bija prom. Mēs ar Maku uz klāja bijām palikuši divi vien.
"Ē, Mak, neņem ļaunā, bet varbūt vajadzētu lēnām…"
"Droši, puikiņ. Kāp mugurā!"
Maks pagriezās, lai es varētu uzrāpties viņam mugurā. Tajā pašā brīdī kāds no aizmugures pagrūda mani sānis. Es atsitos pret reliņiem, sadauzīju galvu un uz brīdi paliku guļam galīgi apstulbis. Makam uz muguras uzlēca riebīgs radījums.
Tas bija kalnu trollis.
Pirms es paspēju bilst kaut vārdiņu, Maks bija atspēries un pacēlies gaisā. Vēzēdams spēcīgos spārnus, tas lidoja prom. Kalnu trollis laipni māja man ar roku. Tad glābējzaurs nozuda sodrēju mākonī.
Molohs iegāzās Vērpatā.
Vēlreiz, lai būtu pilnīgi skaidrs: visi, kas atradās uz Moloha, bija izglābti, vienīgais izņēmums bija jūsu nelaimīgais aprakstnieks. Katram glābējzauram uz muguras sēdēja viens vai vairāki jetiji, suņabuki un tamlīdzīgas radības. Makam uz muguras sēdēja kalnu trollis, un es no saviem melu gladiatora laikiem labi atcerējos, cik teicami tas prot atdarināt balsis. Kalnu trollis vienā mierā pārliecinās pterodaktilu, ka tam uz muguras sēžu es. Tātad uz palīdzību no augšas varēju necerēt.
Sacīt, ka Molohs iegāzās atvarā, laikam nebūtu gluži pareizi. Kuģis gan atradās ar priekšgalu uz leju, taču ūdens masas to joprojām turēja un vilka lejup. Mezdams milzīgus lokus, Molohs slīdēja dzelmenī. Gan kuģis, gan atvars bija tik milzīgs, ka tas viss notika pietiekami lēni, lai man prātā vēl iešautos pēdējās pārdomas par dzīvi un likeni.
Ar manu likteni viss bija skaidrs.
Pats biju izraisījis visus šos notikumus, iznīcinājis camomīnu un, lai gan neapzināti, iegrūdis pazušanā šo kuģi. Biju pārņēmis atbildību, tā sakot, kļuvis par Moloha kapteini. Tādā gadījumā man vajadzēja iet bojā kopā ar to, tāda bija jūrnieku paraža. Pieķēros pie reliņiem un centos skatīties nāvei acīs. Nāve ļoti līdzinājās tiem melnajiem caurumiem, kurus profesors Naktigalgals ar savu naktigalgalatoru bija izgriezis debesīs. Aizturēju elpu.
Man degunā iesitās nepatīkama smaka.
Tā bija reizē pazīstama un svešāda, katrā ziņā tik koncentrētu es to līdz šim nebiju ieodis.
Te oda pēc genfa.
Zināms, tas galīgi nebija īstais brīdis, tomēr gribēju beigu beigās uzzināt, kas ir šis genfs. Lai vismaz pirms nāves ir skaidrība.
No
“Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals
Genfs: purva gāze, ko izdala -» laika gliemezis. Viena no Visuma lielajām neatminētajām mīklām ir jautājums, kur paliek laiks. Mēs visi ik dienu piedzīvojam laika pazušanu. Sekundes, minūtes, stundas, dienas, mēneši, gadi paiet — bet kurp tie dodas? Atbilde ir šāda: laiks ierit dimensiju caurumos. Ja laiks neaiztecētu prom. Zemes atmosfērā pamazām sakrātos pārlieku daudz laika un tā uzsprāgtu, tādēļ kaut kur jābūt pagājušā laika notekām. Šo uzdevumu pilda dimensiju caurumi.Taču, ja laiks pa šiem caurumiem tikai aiztecētu uz citām dimensijām, tās kaut kad eksplodētu. Tādēļ ir vajadzīga laika gliemežu palīdzība. Tie tup pie dimensiju caurumiem un apēd ieplūstošo laiku, to pakāpeniski sagremo un pēc tam izdala kā nedaudz nepatīkami dvakojošu purva gāzi, kas dimensiju caurumniecībā ieguvusi nosaukumu "genfs". Tādēļ, mazliet vienkāršojot, var sacīt, ka genfs ir izpirsts laiks.
Tas nozīmē, ka Vērpata ir dimensiju caurums. Šķiet, dimensiju caurumi pievelk mani ar tādu spēku, par kādu Kvērts būtu mani apskaudis.