No
"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals
Vērpata [turp.]: daži dimensiju caurumu pētnieki uzskata, ka Vērpata ir lielākais dimensiju caurums mums zināmajā Visumā. Katrā ziņā genfa mērījumi Vērpatas tuvumā ļauj pieņemt, ka šādam minējumam ir pamats, jo nekur citur šī gāze tādā koncentrācijā nav atrasta.
Nu, mana kvēlākā vēlēšanās varbūt ari nebija līdz ar Molohu ievelties dimensiju caurumā, tomēr izredzes ar milzu kuģi braukāt pa galaktiku man tomēr šķita cerīgākas par vienkāršu noslīkšanu. Vispār jau tagad arī kļūst skaidrs, kāpēc es toreiz seklās katatonijas stāvoklī biju redzējis Molohu lidojam kosmosā. Biju paredzējis nākotni.
Tajā visā bija zināms stils: es ne tikai ar vislielāko kuģi tālaika pasaulē nogrimšu visu jūru lielākajā atvarā, nē, šis atvars vēl bija arī Visuma lielākais dimensiju caurums.
Ieķēros reliņos un drošsirdīgi skatījos mutuļainajā bezdibenī. Mana trīspadsmitā dzīve uz galu gāja nudien piemēroti neparasti. Bet tas vēl nebija pats neparastākais: šajā acumirklī atgadījās arī kas cits.
Vēl neparastāks bija fakts, ka no Vērpatas atvara dziļumiem, proti, no dimensiju cauruma, pie manis lidoja paklājs. Un arī tas nebija pats neparastākais.
Jo lūk: uz šī paklāja sēdēja Kverts Cuiopu.
Galerta ncis seklā katatonijā
Jau iztālēm redzēju, ka Kverts joprojām atrodas seklajā katatonijā. Šajā stāvoklī — es par to jau esmu daudz rakstījis — var nonākt, vienīgi krītot dimensiju caurumā. Tas ir pārejoša apstulbuma stāvoklis, un tādējādi smadzenes sargā kritēju no pārvarīgajām izjūtām, kas rodas, krītot cauri laikam, telpai un dimensijām. īsi sakot, Kverts mani neredzēja.
Viņš laikam nepamanīja arī milzeni Molohu, kas gāzās viņam garām, vai vismaz kuģis galertprincim bija pilnīgi vienaldzīgs.
Tātad iniciatīvu vajadzēja uzņemties man. Kvērts vēl atradās pārsimt metru zem manis, turklāt viņa lidojuma trajektorija nebija gluži blakus Moloham.
Ar abām kājām no visa spēka atspēros pret kuģa klāju, izpletu rokas — un lidoju!
Saprotams, es nelidoju pa īstam, kā tajā manā melu stāstā par kurmju vulkānu, taču sava lidojuma trajektoriju spēju ietekmēt. Ūdens virpulī bija pārpārēm vēju, un es varēju lidot kantēdams, ar rokām stūrēt, palielināt ātrumu un piebremzēt.
Manevrēju tā, lai nonāktu tieši Kverta lidojuma trajektorijā un sadurtos ar viņa paklāju. Draugs nesās man virsū mērkaķa ātrumā.
Vēl piecdesmit metru.
Kverts pavēra acis. Laikam viņš tieši tagad mostas no seklās katatonijas.
Vēl četrdesmit metru.
Kverts berzēja acis. Tas nu īsti manā plāna neietilpa. Biju nodomājis panirt viņam apakšā un tepiķa otrā galā ieķerties bārkstīs. Viss bija aprēķināts ar precizitāti līdz milimetram. Ja viņš tagad pamodīsies un pats mainīs kursu, es būšu pagalam.
Vēl divdesmit metru.
Kverts plati atvēra acis un skatījās uz mani, cauruncauri apjucis.
Desmit metru.
Par dažiem centimetriem mainīju delnas leņķi. Tagad es paslīdēšu tieši zem Kverta paklāja.
Pieci metri.
Kverts pārbīlī pieliecās un sāka raustīt tepiķa bārkstis. Paklājs sagriezās sānis un mainīja kursu par vairākiem metriem. Tagad es viņu vairs nenoķeršu.
Mēs aizlidojām viens otram garām, un mūsu skatieni uz brīdi sastapās.
"Zilais lāci?" man nopakaļ vēl noskanēja Kverta apjukušais jautājums.
Līdz melnajam punktam, kurā ūdens virpulis sablīvējās un pārvērtās dimensiju caurumā, vēl bija labi ja divsimt metru. Varēju kulstīties ar ķepām, cik tikai gribēju, lidošanas ilūzija, kas man bija radusies Vērpatas augšējos līmeņos, tagad, krītot dziļāk, arvien vairāk un vairāk pagaisa. Drīzāk jau man bija sajūta, ka atvars jo mirkli, jo spēcīgāk velk mani dzelmē, un tā pievilkšanas spēks jau ir divkāršojies, nē, trīskāršojies.
No
"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals
Vērpata [turp.]: Vērpatas dziļākajos līmeņos var novērot apbrīnojamu fizikas dīvainību, kas faktiski ir pretrunā ar visiem dabas likumiem. Pēdējo divsimt metru līmenī krišanas ātrums ik piecus metrus dubultojas, un tas nozīmē, ka piekšmets, kas krīt Vērpatā, atvara dibenā ietrieksies ar ātrumu, kas daudz neatšķiras no gaismas ātruma. Var izteikt pieņēmumu, ka šī ērmība ir izskaidrojama ar vērpes momentu, centrtieces spēku un Vērpatas piederību dimensiju caurumu kategorijai.
Es tik tiešām manīju, kā mans krišanas ātrums ar katru sekundi kļūst arvien lielāks. Gaisa spiediens stūma atpakaļ ausis un visu seju, tādēļ es, pats negribēdams, atiezu zobus un rādīju aukslējas kā izbadis vilks. Acis dziļi iespiedās dobuļos. Tad atskanēja varens blīkšķis, kas aizdārdēja pa visu Vērpatas trumuli.
DA-DAMM!
Biju izlauzies cauri skaņas barjerai. Mans ātrums palielinājās un jau bija vienkārši neiedomājams. Gaisa spiediens jau plūca man no kažoka spalviņas.
DA-DAMM!
Vēl viens rībiens, tieši tikpat skaļš.
Un kāda balss man tieši blakus.
"Ehei, Zilais lāci!" tā teica.
Tas bija Kverts uz sava paklāja. Acīmredzot viņš bija pilnībā atžirdzis no seklās katatonijas un griezies atpakaļ.
"Es tūlīt pienākšu klāt," Kverts kliedza, "tu lec virsū un kārtīgi ķeries man klāt! Ar tikšanu atpakaļ ir ķēpa. Lai neiežautos dimensiju caurumā, mums jāizlido puse nāves cilpas."
Viņš pienāca man klāt, es uzrāpos uz paklāja un no aizmugures pieķēros viņam klāt.
"Sīkums!" es saucu.
"Cerams," Kvets atbildēja. "Es vēl nekad neesmu taisījis pusi nāves cilpas!"
Kverts pieliecās un parāva tepiķa bārkstis kā mežonīga zirga krēpes. Paklājs saslējās, apmeta elegantu loku un aiztraucās pretējā virzienā.
Zem mums Visuma dzīlēs dārdēdams gāzās Molohs: jādomā, ar gaismas ātrumu.
"Nu, redzi," es teicu. "Izdevās taču."
Mēs lidojām uz dienvidiem, turp, kur agrāk bija Atlantīda. Es spriedu, ka uz šo pusi ir devušies glābējzauri. Kverts bija tikai mēreni pārsteigts par neiedomājamo sagadīšanos, ko mēs nupat bijām piedzīvojuši, bet, no otras puses, tos, kas nupat ir izniruši no dimensiju cauruma, parasti ir grūti ar kaut ko pārsteigt.
Nepieciešamie paskaidrojumi
Es viņam īsumā izklāstījo pēdējos notikumus, un pēc tam viņš pastāstīja, kā viņam pa šo laiku klājies.
Pēc iekrišanas Tumšo kalnu dimensiju caurumā viņš tik tiešām bija nokļuvis savā dimensijā, turklāt neilgi pirms savas kronēšanas. Tādēļ 2364. dimensijā tagad bija divi Kverti Cuiopu. Situācija bija pat tik absurda, ka Kverts skatītāju pūlī bija noskatījies pats savu kronēšanu. Pirms tam viņš bija noaudis savu dzīves paklāju un saritinātu visur nēsāja līdzi. Redzēdams, kā es piepeši izjaucu svinīgo kronēšanu un iegrūžu viņa otro es dimensiju caurumā, viņš vēlējies steigties palīgā un man pakaļ vēlreiz ielēcis dimensiju caurumā. Kritiena laikā viņam izdevies atritināt paklāju un iekārtoties uz tā sēdus. Tātad kaut kur pa dimensiju tuneli kūleņo arī otrs Kverts Cuiopu.
No Atlantīdas bija palicis pāri tikai liels, apaļš ezers — daudzus kilometrus dziļš krāteris, kas jau bija paguvis pielīt pilns ar jūras ūdeni (vēlāk tika apgalvots, ka tas esot bijis Camonijas bojāejas sākums — neredzamie cilvēki ar Atlantīdu, tā sakot, izrāvuši Camonijai štepseli —, taču leģendām ir tieksme visu vienkāršot).