Maks lidoja mums pretī, satraukti plivinādams spārnus. Uzreiz pēc tam, kad viņš bija nolaidies, kalnu trollis esot nolēcis viņam no muguras un nozudis kokos. Cik zemiska izrīcība, Maks bija dziļi sašutis. Tas viss viņam bija ļoti sāpīgi.
Pārējie glābējzauri bija nolaidušies ezermalā. Gandrīz visi Moloha vergi bija metušies ūdenī, lai noskalotu smirdoņu, sodrējus, motoreļļu un visas atmiņas par dzelzs milzeni.
Tā tik bija dauzīšanās. Daļa Moloha vergu visu šo laiku ūdeni bija redzējuši tikai pāri kuģa bortam: mazgāties tur nebija pieņemts. Jetiji un suņabuki kā mazi bērni šļakstinājās ar ūdeni. Arī es iebridu ezerā un daudzas reizes ieniru. Tad Maks svilpa, ka laiks nākt vakariņās. Zauri bija pagādājuši svaigus augļus un dārzeņus — daudziem Moloha vergiem tā bija pirmā prātīgā maltīte nez cik gadu laikā. Mēs bridām krastā paguruši un izsalkuši.
Pirms manis no ezera iznira daži pekles cepļa melnie lāči, un es atklāju, ka viņi ir neticami pārvērtušies. Viņu kažoki vairs nebija melni — izrādās, tas bijis tikai sodrēju un motoreļļas sajaukums, kas tagad lielās peļķēs peldēja Atlantīdas ezerā. Lācis, kas izkāpa no ūdens pirms manis, bija rūsgans kā Īrijas savvaļas zirgs. Viņam blakus iznira otrs, žilbinoši oranžs. Pēc tam no ezera izbrida sūnuzaļš lācis, viņam sekoja gaišmataina lācenīte. Atlantīdas ezera krastā piesaulītē kažokus žāvēja lāči visdažādākajās krāsās: dzelteni, zaļi, sarkani — un daži pat bija zili.
No
"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals
Raibie lāči: tikai Camonijā sastopami lauku visēdāju dzimtas zīdītāji ar biezu spalvu [Ursidae]: spēcīgi, ar runasspēju apveltīti dzīvnieki, kuru augums var sasniegt pat divus metrus. Raibajiem lāčiem raksturīga vienreizīga krāsindividualitāte. Visiem raibajiem lāčiem ir krāsains kažoks, taču katram tas ir citā krāsā. Piemēram, ir neskaitāmi sarkani raibie lāči, taču ikkatra sarkanums ir citāds: ķieģeļsarkans, varsārts, cinobra sarkans, šarlaksarkans, sarkankoka tonī vai magoņsarkans, purpursarkans, karmīnsarkans, bronzas sarkans, rozā, rubīnsarkans vai flamingsārts.
Arī dzelteno lāču ir pulka, sākot ar citrondzeltenu, olas dzeltenuma dzeltenu līdz piesātināti oranžam; izšķir salmu dzeltenus, saules dzeltenus, gaismas dzeltenus, blondus, gaiši blondus, ūdeņražblondus, tumšblondus, meduszeltainus, banāndzeltenus, sviestdzeltenus, zeltaini dzeltenus, dzintardzeltenus, sērdzeltenus, kukurūzas dzeltenus, blonddzeltenus, dzeltenblondus, kanārijdzeltenus, aivdzeltenus, natiftofdzeltenus, citronzāļdzeltenus, Venēcijas dzeltenus, gaiši dzeltenus, tumši dzeltenus un, zināms, dzeltenus lāčus.
Zaļo raibo lāču kažoki mēdz būt no smaragdzaļam līdz olīvzaļam, no tirkīzzaļam līdz zaļganam, no rezēdzaļam līdz spinātzaļam. Mēdz būt dzeltenzaļi, zilizaļi, sūnzaļi, skujzaļi, zāles zaļi, aļģuzaļi, jūraszaļi, ezerzaļi, pudeļzaļi, pelējumzaļi, pelēkzaļi, indīgi zaļi, palmuzaļi, zirņuzaļi, egļuzaļi un efejzaļi raibie lāči, tāpat arī lāči vēl dažtūkstoš zaļās nokrāsās.
Zilo raibo lāču kažoks laikam mēdz būt visdaudzveidīgākajos toņos: indigo zils, safīrzils, ciānzils, ultramarīna zilumā, karaliski zils, gaiši zils, debeszils, zemūdenszils, viļņuzils, avotzils, vijolīšu zils, neaizmirstulīšu zils, rudzupuķu zils, genciānu zils, lavandzils, tirkīzzils, tēraudzils, plūmju zils, baložzils, naktzils, zilaļģu zilumā, acuzils, zileņzils, marīnzils, porcelānzils, zilimelns, kobaltzils, zili violets.
Ar to mēs esam nonākuši pie jauktajām krāsām. Pats par sevi saprotams, visas šīs krāsas var dažnedažādi sajaukties, un tā rodas jauni krāsu krustojumi: violets, mēļš, bēšs, ceriņzils, malvu lillā, ametista violets, kanēļbrūns, kakaobrūns, mīnijsārts, hromoranžs, laškrāsas, aprikožkrāsas, Florintes varkrāsas, bāli lillā, ziloņkaula krāsas, pērļu balts, miglas pelēks, cinobrrozā, peiēkbrūns, duls, loss, pāts. Mēdz būt raibie lāči, kuru kažoks ir dārgakmens krāsā: kā akvamarīns, kā zelta berils, cirkons, citrīns, eiklazs, hrizoberils, hrizolīts, dioptazs, granāts, kianīts, lazurīts, moldavīts, topāzs, aksinīts, hiacints, titanīts, špinelis, azurīts, malahīts, koraļļi, karneols un jūras putas.
Un vispēdīgi toņi, kas sastopami tikai Camonijā: neola, ciroma, camonīta, krelobīma tonis, elfu baltais, tupučdzeltenais, cants, opālicāms, rēguzaļš, hromolints, ferms, voltigurgs, melfīns, halutulcīgs un naktigalgalmelns. Šiem toņiem sajaucoties ar parastajām krāsām, rodas ta sauktie Camonijas dubulttoņi: neolzajš, neoldzeltens,
neolsarkans, ciromzils, opālzaļš, fermdzeltans, sārtvoltigurgs u. t. jpr. Saprotams, arī no šiem toņiem var rasties pustoņi — īsi sakot, nav tādas krāsas, kādā nevarētu būt raibais lācis. Raibo lāču piepešā izmiršana, proti, fakts, ka tie bez pēdām pazuduši no Camonijas, ir liela un neatminēta mīkla. Vēl pirms neilga laika tūkstošiem raibo lāču dzīvoja -> Lielajā mežā, taču kādudien tur vairs nebija palicis neviens vienīgs.
Tā bija svētku maltīte.
Gandrīz visi Moloha vergi bija atguvuši atmiņu. Raibie lāči, piemēram, atminējās, kā vecāki viņiem stāstījuši, ka pirms daudziem, daudziem gadiem viņu senči mitinājušies Lielajā mežā. Dzīvojuši rāmi un mierīgi, galvenokārt nodevušies biškopībai. Taču vienubrīd mežs vairs nav bijis draudzīgs. Biezoknī ieradusies milzīga zirnekliene, kas ar savām neģēlīgajām medībām galējusi raibos lāčus citu pēc cita. Lāči pārvākušies uz mežmalu, spiestā kārtā atteikušies no biškopības un pārgājuši uz zvejniecību. No lauku lāčiem kļuvuši par jūraslāčiem, tie ātri iemācījušies būvēt koka kuģus, aust tīklus un gādāt barību jūrā. Tad ar Molohu ieradies camomīns un saņēmis viņus verdzībā.
Daži raibie lāči atcerējās par jaunu lāčpāri, ultramarīnzilu lāci un indigo zilu lācenīti, kas ar savu jaundzimušo dēliņu metušies jūrā, lai izglābtu zēnu no vergošanas uz Moloha. Zināms, galvot nevar, tomēr tie varēja būt mani vecāki, kuri, iespējams, devās nāvē, lai es varētu būt brīvs.
Tā vismaz būtu saprotams, no kurienes man šī ērmotā vājība uz Molohu: biju uz šī dzelzs briesmoņa piedzimis. Precīzas ziņas par to droši vien varētu iegūt tikai no camomīna, taču pārgudrais elements šobrīd slīdēja pa tumsas mākoņa gremošanas traktu.
Tovakar lija daudz asaru — no prieka un arī no bēdām. Daudzi Moloha vergi lādēja camomīnu, kas bija nozadzis
tik daudzus viņu dzīves gadus. Citi neskuma un priecājās par atgūto brīvību. Glābējzauri tupēja tam visam pa vidu un izskatījās diezgan apjukuši. Jūtu izvirdumi nebija gluži viņu stihija.
Stāsti vērpās līdz dziļai naktij. Es pastāstīju par savu skriešanos ar meža tarantullu, un dažiem raibajiem lāčiem ienāca prātā, ka tad taču var atgriezties Lielajā mežā. Pēc tam stāstīju par neredzamajiem cilvēkiem, par sagatavošanas darbiem Atlantīdas pazemē un pilsētas pacelšanos kosmosā. Labi, ka Maks varēja manus vārdus apstiprināt.
Jau bija ļoti vēls, kad visi ieslīga rāmā miegā, pār kuru sardzē modri'stāvēja glābējzauri.
Mājup
No rīta lāči nolēma visi kopā atgriezties Lielajā mežā. Meža tarantulla bija pagalam, un mēs gribējām piepildīt mežu ar jaunu dzīvību.
Citi dzīrās doties uz visām debespusēm. Daļa apmetās turpat pie Atlantīdas ezera, lai celtu tur jaunu pilsētu.
Groots un Cilie posās uz Būhtingu, lai no turienes dotos jūrā. Viņi vēlējās redzēt citus kontinentus, "paplašināt mūsu apvāršņus", kā izteicās Cilie. Kverts nosprieda, ka vispirms kopā ar mums dosies uz Lielo mežu. Viņš bija tik ilgi burājis pa dimensiju caurumu, ka pirms lēkšanas nākamajā vēlējās kādu laiciņu pabūt mierā un pamezglot savu dzīves paklāju.