Putni un taureņi kā nošauti krita zemē, sabirza putekļos un nozuda drebošajā zemē. Ausis plēsa pušu briesmīgs troksnis, likās, te čāpstina un atraugājas simt satrakotu mežacūku. Es atkal mēģināju uzslieties kājās, lai kaut kā tiktu projām, taču nepaguvu paspert nevienu pašu soli. Kāds nokaltis augs — bijusī dziedātājpuķe — saķēra mani aiz kājas un nelaida vaļā. Tad augs sāka stiepties garumā un to darīja ātri, ļoti ātri.
Nekrietnais stāds parāva mani gaisā un vēkšpēdus vilka augšup, divdesmit, trīsdesmit metru no zemes virsas. Izmisis skatījos lejup, kur gluži kailās salas vidū parādījās milzīga plaisa. Tā virinājās kā haizivs mute. Es skatījos milzīgā, smirdīgā rīklē, kas bija pilna ar nopuvušiem zobiem.
No
"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals
Gourmetica tnsularis: ūdensaugs, kas pieder ļoti retu heterotropu rīļaugu dzimtai, proti, augiem, kuru barība ir organiskas un nevis neorganiskas vielas, kā lielākajai daļai augu valsts. Gourmetica pieder pie tām Camonijas būtnēm, kam raksturīga nodevīga māņuzvedība; tā attāli radniecīga izmērā daudz mazākajai dionejai jeb Veneras mušķērājam un ļoti retajai -> meža tarantuilai. Lai ar rafinētiem paņēmieniem pievilinātu un nobarotu savu upuri, Gourmetica spēj pārvērstie» par kaut ko līdzīgu peldošai paradīzei. Pieaugušas Gourmetica apkārtmērs var sasniegt vairākus kilometrus, taču gadā tai pietiek ar svaigu barību tikai trīs centneru dzīvsvarā, turklāt tā neēd nedz žaunaiņus, nedz putnus, bet tikai un vienīgi augsti attīstītus zīdītājdzīvniekus. Gourmetica ar saknēm turas jūras dibenā, un to nenoliedzami var uzskatīt par dabas žēlastību: iedomājieties tikai, ko, spēdams brīvi pārvietoties, tāds rīļaugs pastrādātu blīvi apdzīvotā ostas pilsētā.
Tā nu es karājos augstu gaisā, melni nagi turēja mani virs milzīgās rīkles gluži tāpat, kā vēl tikai pirms dažām minūtēm es pats pie savas mutes biju turējis vīnogu ķekaru.
Varēju redzēt, kā varenajā rīklē strāvo siekalu strauti. No mutes dziļumiem uz manu pusi sāka līst zaļa mēle, kas atgādināja milzīgu čūsku. No mutes izlauzās elpas mutulis, tik smirdīgs, ka es gandrīz zaudēju samaņu. Tad melnie pirksti, kas turēja mani aiz kājām, pamazām sāka atlaisties, tad palaida mani vaļā, un es ar galvu pa priekšu kritu neģēlīgā ūdensauga rīklē.
Runā, ka pirms nāves visa dzīve vēlreiz nozibot gar acīm kā filma. Manā gadījumā tā bija ļoti īsa filma: pundurpirāti, spīgaiņi, verveļviļņi, Kārzobu sala — un tas ir viss? Laikam taču jā, jo šobrīd es brīvā kritienā lidoju tieši nežēlīga kanibālauga rīklē, un tas neizrādīja ne mazāko vēlēšanos atteikties no gardā kumosa.
Tādos brīžos viss pēkšņi rādās apbrīnojami spilgtā gaismā. Es, piemēram, atklāju, ka Gourmetica zobi ir neiedomājami nekopti, daļēji noauguši ar aļģēm un gliemeņu kolonijām, daļēji pūžņaini un zem biezas, nelabi smirdīgas gļotu kārtas vispār nav saskatāmi. Starp zobiem rēgojās haizivju un nelielu vaļu asakas, roņu un jūras lauvu kauli — nelaimīgie, kas, domājams, pārpratuma pēc bija iekūlušies šajā nāvīgajā slazdā. Vienā no rīkles dziļākajiem nostūriem es samanīju pat laivas vraku un divus cilvēku skeletus. Apakšā nočāpstinot atvērās barības vads, gatavs mani uzņemt un nodot tālāk gremošanas traktam. Es spēju pat iztirzāt atšķirības starp sastapšanos ar šo neradījumu un visai līdzīgo iepazīšanos ar tiranovali. Tās bija šādas. 1. Valis mani
gandrīz aprija gluži netīšām. Gourmetica tā rīkojās ne tikai ar nodomu, bet vēl arī visu jau sen bija izplānojusi un veikusi iespaidīgus sagatavošanas darbus. 2. Vaļa mutē mani ienesa ūdens straume, turpretim šoreiz es atrados brīvā kritienā. 3. Šim neradījumam nebija ūsu, pie kurām es varētu pieķerties.
Aizvēru acis.
Tai brīdī kāds ar ļoti lielu spēku sagrāba mani aiz labā delma un apturēja manu kritienu. Vēl mirkli es karājos virs bezdibeņa, bet tad tiku parauts gaisā. Atvēru acis un paskatījos lejup: es biju, nepārspīlējot, izrauts no zvēriskā auga rīkles.
Monstra žokļi krakšķot vērās ciet, lai neļautu man aizbēgt, taču sekundi pirms iespaidīgo zobu saciršanās es pa mazu spraudziņu tiku izķeksēts brīvībā. Mani cēla arvien augstāk. Lejā nevaldāmā niknumā ārdījās satrakotā Gourmetica. Tā vēlreiz mēģināja mani noķert, atvēra milzu muti un kampa pēc manis, taču es jau biju pārāk augstu. Iepuvušie žokļi aizcirtās velti. Kanibālaugs kratīja milzīgo galvu un izgrūda drausmīgu niknuma kliedzienu, kas aizskanēja tālu pāri okeānam.
savads putns
Tikai tagad es uzdrošinājos palūkoties augšup.
Mani savos nagos bija satvēris liels — man grūti atrast citu, piemērotāku vārdu — putns. Šūpojos zem viņa kā pasta maiss, ko pastnieks jebkurā brīdī var nomest zemē.
"Te nu mums atkal gadījās cūkas laime, vai ne, ko?" teica savādais putns.
Man trūka vārdu. Putns palaida mani vaļā, un es gāzos dibenā, tieši Gourmetica dārdošajā rīklē. Lidonis apmeta gaisā pārdošu nāves cilpu, un es nosvempos tam uz muguras. Lempīgi pieslējos kājās.
"Ē… liels paldies par izglābšanu!" dzirdēju pats savu stomīgo balsi.
Ērmīgais putns lēni pagrieza galvu uz manu pusi un nopētīja mani ar izvelbtām, bālganām acīm.
"Nav par ko," tas atbildēja. "Tāds darbs."
"Tu glāb dzīvību? Tas ir tavs darbs?" es apstulbu.
"Es glābju dzīvību pēdējā mirklV." putns nedaudz lielīgi attrauca. "Tas ir mans darbs!"
Mans glābējs brīdi klusēja, acīmredzot, lai es pagūtu aptvert šos jaunumus. "Atļausiet stādīties priekšā: Deus X MachimV viņš paziņoja. "Taisnību sakot, mākslinieka pseidonīms. Bet tu vari mani saukt vienkārši par Maku. Visi tā dara."
"Ļoti patīkami!" es atbildēju. "Mani sauc Zilais lācis."
No
"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals
Pterodaktylus Salvatus: Pterodaktylus Salvatus jeb klaiņojošais glābējzaurs pieder pie izmirstošas dinozauru dzimtas, kuras pārstāvji ir arī Camonijas kanālpūķis un -» Tyrannovalis Rex. Visā pasaulē dzīvu pterodaktilu nav palicis vairāk par dažiem tūkstošiem, un to skaits pastāvīgi samazinās. Pterodaktiliem raksturīgas atsevišķas putnu īpašības, piemēram, aerodinamiskam pārvietošanās veidam atbilstoši spārni un kaula knābis, taču tie nedēj olas un arī uzvedības ziņā nav tipiski putni. Pterodaktili neēd tārpus un peles un, rūpēdamies par savu fizisko formu, pārtiek tikai no veģetāras barības. Tiem piemīt runas spējas, turklāt diezgan augstā līmenī. Pterodaktili uz zemes ir vienīgā suga, kurai raksturīga tieksme glābt no briesmām apdraudētas būtnes. Šim aicinājumam tie nododas ar gluži profesionālu godkārību. Glābējzauri darbojas saskaņā ar stingriem ģildes likumiem. Tie cenšas rīkoties pēc iespējas satraucoši un dramatiski, pat savā starpā sacenšoties, kurš pirms došanās palīgā visilgāk nogaidīs. Tādēļ tie ļoti ilgi lidinās virs saviem klientiem un glābšanu sāk burtiski pēdējā mirklī. Šo lidojošo ķirzaku uzupurēšanās tieksmei līdz šim nav rasts pienācīgs zinātnisks izskaidrojums. Pterodaktili ir vārdos skopi un savu uzvedību nemēdz paskaidrot, tomēr var uzskatīt, ka tā ir saistīta ar dinozauru vispārējo izmiršanu. Tā kā dinozauri vēsturē ir izcēlušies vienīgi ar to, ka rija un tika aprīti, pterodaktili ar savu izpalīdzību cenšas iemantot paliekamu vietu pasaules kopīgajā apziņā.