Glābējzauri paši pieteicās aiznest mūs uz kontinenta otru galu, citādi mēs atkal iekulšoties nepatikšanās un būšot jāsteidzas palīgā.
Mēs šķērsojām Camoniju, lidodami uz ziemeļiem pa man jau zināmo plaisu Pirīta kalnos, kurā gan vairs nebija bolloga galvas. Lidojām pāri Saldajam tuksnesim, kura es
no Maka muguras redzēju virpuļojam tornado un pavisam, pavisam mazītiņu jampampu karavānu.
Pēc dažām dienām bijām klāt. Tālumā jau varēja saskatīt Tumšo kalnu milzīgās smailes, un pēc dažām stundām mēs nolaidāmies Lielā meža malā.
Maks, kā jau vienmēr, uz ilgām atvadām neielaidās; viņš man piekodināja nelietot uzturā gaļu un acīmredzot nešaubījās, ka gan jau drīz atkal pestīs mani ārā no kaut kādas ķezas.
Tad viņš pacēlās gaisā. Tā kā viņa brilles bija saplīsušas, viņš gandrīz ietriecās kokā.
13.1/2. Mana pusdzīve mierā
Mēs, lāči, ķērāmies pie meža apdzīvošanas. Gāzām kokus, tīrījām izcirtumus un būvējām namus. Mēs saaicinājām stirnas un vāveres, jo kas tas par mežu bez stirnām un vāve ēm? Mēs grābām lapas, ļoti, ļoti daudz lapu. Manā vadībā un dāsni laistoties ar ūdeni, novācām zirneklienes tīklus. Mēs pat atradām meža tarantullas līķi. Sadedzinājām to ar visiem tīkliem. Vēl dienām ilgi pēc tam mums no dūmu smakas rādījās halucinācijas.
Mazpamazām es sapazinos ar pārējiem lāčiem. To tā nevarēja izdarīt rīt uz brokastlaiku, beigu beigās mēs te bijām vairāki tūkstoši. Atradu arī dažus radagabalus, tēvočus un krustmāmiņas manu vecāku brāļus un māsas.
Sākumā mēs dzīvojām pagaidu kopmītnēs, taču mazpamazām katrs lāču pāris sev uzbūvēja namiņu. Es paliku kopmītnē: ko es viens pats darīšu veselā mājā? Uzcēlām skoliņu, kurā uzņēmos mācīt Camonijas dialektus, biškopību, Grālzundes demonoloģiju, naktigalgaliku, augstāko matemātiku un vēl trīs desmitus priekšmetu. Arī Kverts Cuiopu kļuva par skolotāju, un viņa galvenais priekšmets līdztekus paklāju aušanai, bioloģijai, Camonijas ģeogrāfijai un filozofijai bija dimensiju caurumniecība. Kad skolā nebija stundu, viņš parasti sēdās uz sava paklāja un vientuļš lidoja virs meža, sapņodams par 2364. dimensiju.
Kādudien man ienāca prātā pierakstīt "Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikonu", taču tas joprojām parādījās tikai tad, kad pašam labpatika. Es zvetēju ar plaukstām pa galvu, izkliedzu dažnedažādus jēdzienus, sunīju profesoru Naktigalgalu, taču viss velti. "Interesanti," pikti domāju, "vai šai cimperlīgajai rokasgrāmatai vispār ir kāda lietošanas pamācība?"
lietošanas pamācība
Tajā pašā brīdī man starp ausīm kaut kas nosprakšķēja un gara acu priekšā parādījās liesmojoši burti:
"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona" lietošanas pamācība
1. pārliecinieties, ka leksikons ir pareizi pievienots pie Jūsu sinapsēm.
2. ja lietošanā ir vispārējas izsaukšanas grūtības [slikta lasāmība, teksts parādās ačgārni u. tml.], tas var būt sistīts ar asinsrites traucējumiem Jūsu smadzenēs. Lūdzu, atrodiet laiku apmeklēt ārstu!
3. ja leksikona informācijas vietā saņemat pavēles no citām dimensijām, signālus no kosmosa vai Jūsu nelaiķa vectēva balsi, lūdzu, nekavējoties apmeklējiet ārstu!
4. lai pieprasītu šķirkļus no sadaļas "Brīnumi", lūdzu, ar kreiso roku satveriet labās auss ļipiņu un pēc tam skaļi un ortogrāfiski pareizi pa burtiem nosauciet vajadzīgo jēdzienu.
5. lai pieprasītu šķirkļus no sadaļas "Būtnes", ar labo roku satveriet kreisās auss ļipiņu un pa burtiem nosauciet vajadzīgo jēdzienu.
6. lai pieprasītu šķirkļus no sadaļas "Fenomeni", ar abām rokām šķērseniskipaņemiet abu ausu ļipiņas un pa burtiem nosauciet vajadzīgo jēdzienu.
7. traucējumu vai nepatīkamu blakusparādību gadījumā, lūdzu, sazinieties ar prof. Dr. Abdulu Naktigalgalu Rietumcamonijā, Tumšajos kalnos, "Naktsskolā" pēc pieprasījuma.
Tātad bija arī lietošanas pamācība, es vienkārši biju tāds mulla, ka agrāk nebiju paprasījis!
Vairākus mēnešus es nedarīju gai^drīz neko citu, vien norakstīju no galvas leksikonu. Pēc tam liku to pārrakstīt saviem skolēniem, un raibo lāču skolā šī grāmata kļuva par obligāto literatūru.
Vēl es vienatnē daudz staigāju par mežu, lai to ģeogrāfiski izmērītu un noteiktu tā augus. Šajās pastaigās prātoju par satversmi, ko vēlējos dot raibo lāču sabiedrībai. Ir lietas, ko vienkārši nepieciešams noteikt ar likumu, piemēram, ka zirnekļiem l.ielaja meža ieeja kategoriski aizliegta, ka pie dimensiju caurumiem jāizvieto brīdinājuma zīmes un ka
pareizi jāsadala darbi, piemēram, lapu grābšana, biškopība un namu uzturēšana.
Laucīte
Kādā no šiem vientulīgajiem klejojumiem nonācu vietā, kur toreiz sākās mans piedzīvojums ar meža tarantullu. Laucīte joprojām bija turpat, un man pār muguru pārskrēja salti tirpuļi, lai gan, tāpat kā toreiz, spīdēja silta pievakares saulīte. Piepeši man prātā ieskanējās vārdi, kurus jau sen biju meklējis: "Visi raibie lāči ir nevienādi," es domās formulēju mūsu satversmes pirmo punktu. "Lāči ir dzelteni, sarkani, zaļi un zili, violeti, camonīti un opalicāmi…"
Tajā pašā brīdī izdzirdēju maigu balsi dungojam dziesmiņu, kas šķita kaut kur dzirdēta, ak, un arī šo balsi es pazinu. Laucītes garajā zālē sēdēja viena no lāču meitenēm, kas staigāja pa mežu sēņodamas un vākdamas kameņu medu. Līdz šim viņu nebiju redzējis, taču pazinu labāk nekā jebkuru citu lācenīti visā raibo lāču kolonijā.
Viņas kažoks bija rudzupuķu zilumā.
Viņa izskatījās tieši kā mana sapņu meitene.
Un viņa lasīja profesora doktora Abdula Naktigalgala "Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikonu".
Avriela
Lai visu pārējo klāj klusēšanas seģene. To pusi dzīves, ko es pavadīju Lielajā mežā kopā ar raibajiem lāčiem un lācenīti, kuru vispār sauca Avriela, es pasludināšu par privātu.
Pateikšu vien tik daudz, ka arī es uzcēlu mums ar Avrielu namiņu, gluži tādu pašu kā toreiz biju redzējis sapnī. Avriela iekopa sakņu dārziņu un košumdārzu, mēs izrakām dīķīti un nolikām zālītē dažus bišu stropus. Es gādāju, lai uz pavarda allaž būtu dažas klimpiņas mērcē, ko rekonstruēju pēc atmiņas. Iespējams, tas ir nedaudz māņticīgi, tomēr biju pārliecināts, ka tikmēr, kamēr katliņā būs dažas klimpas, laime mūs neatstās.
Uz Lielo mežu, vēlēdamies tirgoties ar raibajiem lāčiem, sāka braukt tirgotāji no visas Camonijas. Daļa apmetās uz dzīvi, un tā mežā saradās mazi ciemi. Pulciņš raibo lāču nodibināja koloniju ārpus meža, pašā jūras krastā. Viņi no- devās zvejniecībai un sāka būvēt kuģus.
Itin drīz pie mums sāka plūst tūristi, kurus uz Lielo mežu vilināja romantiskie viesu namiņi, pa kuriem brīvi staigāja meža zvēri un kuros raibie lāči pasniedza paradīzes ēdienus. Līdztekus parastajai mācību programmai es skolā pasniedzu arī pavārmākslu, nododams tālāk pie Cākoba Joa apgūtās zināšanas. "Zilā lāča dubultpica" bija ikkatras viesnīcas ēdienkartē.
Zirnekļu medus
Tūristus piesaistīja arī mūsu dravas, kurās varēja iegādāties visgardāko medu pasaulē. Medus ražas Lielajā mežā bija pārbagātas, jo kopš neatminamiem laikiem neviens cits kukainis te neuzdrošinājās rādīties un ziedkausiņi bija līdz malām pilni ar vissmalkāko nektāru. Nekur citur bites nebija tik čaklas un di.uul/igas. Virna no mīļākajam medus