Es tā arī nespēju izdibināt, kā Maks zināja, ka jāsteidzas, jo kāds ir nokļuvis briesmās. Laikam jau tas bija instinkts.
Lielākoties bija tā, ka mēs vienkārši tāpat, bez mērķa, kaut kur lidojām, un tad Maks piepeši paslēja galvu un, sasizdams spārnus, apstājās. "Ir darbiņš!" viņš tad paziņoja un mainīja kursu. Kad nonācām īstajā apvidū, es ķēros pie smalkmehānikas — ar precizitāti līdz milimetram aizvedu Maku tieši pie mūsu klienta. Izmantojot viņa ragus kā stūres sviras, varēju grozīt viņu kā lidmašīnu. Citreiz es atkal vienkārši komandēju: "Vairāk pa labi, drusciņ pa kreisi, mazliet augstāk, tagad ņem ciet!" — Aptuveni tā.
Glābšanapēdējā mirklī
Mēs glābām meža dēmonu nagos nonākušus ceļotājus, iekams tie tika aprīti; vilkām laukā dziļās aizās iekritušus alpīnistus; nocēlām apgāzušos kuģu jūrniekus no ledājiem
un ķeksējām tos laukā no haizivju apsēstiem ūdeņiem; glābām apmaldījušos bērnus no tumšiem mūžamežiem, pirms vadātāji paguvuši tos iedzīt vājprātā, apmātus vulkānu pētniekus pasargājām no nāves verdošā lavā, zvejojām no purviem un plūstošajām smiltīm aušīgus blandoņas un, zināms, nemitīgi pestījām nobarojušos dumiķus, kurus savos tīklos bija iemānījusi kāda Gourmetica Insularis.
Pats par sevi saprotams, mēs allaž nogaidījām līdz pašam pēdējam mirklim.
Kad glābšanas akcija bija beigusies, mēs izpestīto parasti nogādājām drošībā un mudīgi lidojām prom. Pateicības Maks necieta ne acu galā. Izglābtie allažiņ gribēja mūs ielūgt ciemos, nosvinēt, apbērt ar dāvanām, uzņemt ģimenē, apprecēt un tā joprojām. Man jau nu pret nelielām svinībām nekas nebūtu pretim, taču Maks tikai atteica: "Ko niekus. Tāds darbs. Labāk nākamreiz esiet uzmanīgāks un turpmāk atturieties no gaļas lietošanas uzturā!"
Un tad mēs traucāmies prom.
atgadījums pie Dēmonu klints
Lielākais briesmu avots vienmēr ir bijis un būs vieglprātība. Daudzi mūsu klienti sprukās bija nokļuvši nelaimīgas apstākļu sakritības dēļ, taču klientūrā bija arī tādi, kas paši meklēja briesmas — tie bija nelabojami dulburi, kas kaut kādu prātam neaptveramu iemeslu dēļ tīkoja mēroties spēkiem ar dabu. Kalni, viņuprāt, bija domāti iekarošanai, mežonīgas upes kuģošanai, vadātāju pilni purvi par varītēm bija jāšķērso naktīs. Bija subjekti, kas naktīs dziedādami vazājās pa tādiem mežiem, par kuru vilkačiem izsenis stāsta leģendas; citiem savukārt kā ēst vajadzēja redzēt vulkāna izvirdumu, stāvot uz krātera malas, vai tuvplānā apbrīnot tornado.
Atceros kādu atgadījumu pie Dēmonu klints (tolaik mēs bijām atbildīgi par Camoniju), — atgadījumu, kas aušības ziņā laikam ir nepārspējams. Mēs jau visu dienu iztālēm vērojām kādu alpīnistu, kas lēnītēm ķepurojās pa šo kalnāju, kuram jau kopš sendienām ir nelāga slava. Bija skaidrs, ka viņam vispār nav pieredzes klinšu kāpšanā: viņa apavi bija daudz par vieglu, turklāt viņš bija devies ceļā, kaut arī smidzināja sīks lietus. "Tur briest nepatikšanas," noteica Maks, un es piepūlēju acis, cenzdamies nepazaudēt alpīnistu, jo Maks lidinājās krietnā attālumā, lai mēs paliktu nepamanīti.
Dēmonu klinti ieskāva metru garas kristāla smailes — īsta stikla biežņa, un dažā labā mirdzošajā duncī jau karājās tādu pašu vieglprātīgu virsotņu iekarotāju izbalējušie ģindeņi. Saprātīgi alpīnisti no šī apvidus izvairījās kā jūrnieki no Vērpatas.
Tomēr šim dīvainim galu galā kaut kā izdevās uzrāpties Dēmonu klintī. Gan jāteic, ka alpīnisma ekspedīcijā kāpiens augšup parasti ir vienkāršākais un vismazāk bīstamais posms. Tā nu mēs sagatavojāmies pacietīgi gaidīt, jo bija skaidrs, ka diena beigsies ar to, ka šis aunapiere ievelsies kādā klints plaisā un mēs dabūsim viņu ķeksēt laukā.
Taču izrādījās citādi.
Uzķepurojies pašā klints korē, alpīnists izpleta rokas.
"Viņš izpleš rokas," es ziņoju Makam, jo tas iztālēm vairs neko nespēja saskatīt.
"Izpleta rokas? Tad viņš tūlīt lēks lejā."
"Lēks?"
Alpīnists ielēca bezdibenī.
"Viņš lec!" es kliedzu.
"Es taču teicu," norūca Maks.
Plānprātiņš kā akmens lidoja lejup no Dēmonu klints. I ,idz zemei bija vairāki kilometri, un tur viņu gaidīja kristāla dunči.
"Ātrāk!" es skubināju Maku.
"Nē/' pterodaktils atbildēja.
"Ko?"
"Pats vainīgs. Par to viņam jāsaņem sods."
Nejēga krizdams jau bija vismaz kilometru bezdibenī. Ja mēs tūlīt pat lidosim, vēl pagūsim viņu noķert.
"Mak, tā taču nedrīkst! Aiziet, lido taču!"
"Ne-e," Maks atcirta un apmeta gaisā vēl vienu omulīgu loku.
Līdz sadursmei piecsimt metru.
"Mak! Mēs nedrīkstam tā vienkārši lidināties un skatīties!"
"Ko tu padarīsi. Es tāpat neko neredzu."
Trīssimt metru. Smidzeklis bija kļuvis par pamatīgu stāvgāzu lietu, redzamība kļuva arvien sliktāka.
"Mak! Es tev pavēlu: lido!"
"Tev te vispār nekas nav sakāms."
Divsimt metru.
Tas bija prātam neaptverami — Maks tiešām negrasījās neko darīt. Vispār jau arī vairs nebija gandrīz nekādu izredžu.
Simt metru.
"Mak! Es nespēju skatīties."
"Tad aizgriezies. Es arī neskatos."
Piecdesmit metru.
"Aiziet!" Maks iekliedzās un sasita spārnus ar tādu spēku, kādu es vēl nebiju pieredzējis. Trieciena brāzma gandrīz norāva mani no viņa muguras.
Viņš lidoja ātri, taču aplamā virzienā. Es pagriezu viņa ragus pa labi, lai izlabotu kursu.
"Aiziet!" Maks vēlreiz iekliedzās un savicināja spārnus vēl spēcīgāk — vēziens bija tāds, ka mēs vienā mirklī atradāmies vismaz simt metru tālāk.
Līdz sadursmei — vēl divdesmit metru.
"Aiziet!" Maks trešo reizi iekliedzās. Viņa spārni šķēla gaisu tik spēji, ka man sāpēja ausis.
Vēl desmit metru, un alpīnists uzdursies uz kristāla dunča; mums bija atlikuši vēl vismaz trīs simti metru. Viegli uzspiezdams, es ievirzīju Maku stāvākā lidojuma trajektorijā.
"Aiziet!"
Pieci metri. Mums — divsimt. "Aiziet!"
Divi metri. Mums — simt.
"Aiziet!"
Vēl centimetrs, un kristāla smaile uzšķērdīs krītošo alpīnistu.
"Ņemt ciet!" es kliedzu.
Maks saķēra murmuli aiz kreisās kājas un šāvās augšup.
Mēs nosēdinājām alpīnistu kādā plakankalnē, un Maks viņam sadeva pamatīgu sutu. Vai tu vispār domāji, ko darīji, pterodaktils bargi noprasīja.
"īsti nē," alpīnists attrauca. "Es tikai gribēju redzēt, vai jūs, glābējzauri, patiešām esat tik veikli."
"Es taču tev teicu, ka tas nejēga ir pelnījis sodu!" Maks rūca, kad mēs lidojām prom, lai sarūpētu sev vakariņas.
Es biju talantīgs navigators. Tiesa, no Maka knābja nekad nedabūju dzirdēt uzslavu vai kaut ko tamlīdzīgu (tādus vārdus viņš vienkārši nezināja), taču viņa paradumi liecināja, ka viņš pret manu darbu izturas ar cieņu. Tā, piemēram, viņš pēc sekmīgas glābšanas akcijas bija pasācis ņurdēt kā nemuzikāls kaķis, kas sadomājis uzdziedāt. Dzirdēdams šo ņurdoņu, zināju, ka esmu labi pastrādājis.