Kuģi pārskaloja ūdens šļakatas, tas nogūlās slīpi, uzšāvās viļņa galotnē un pat vairākas reizes pilnīgi ienira bangā, taču turējās un nenogrima. Es pirmo reizi dabūju sarīties jūrasūdeni, un man jāteic: nemaz nebija slikti. Mēs slīdējām pa viļņu tuneli, jājām varenu putu kalnu galotnēs, mūs meta augstu gaisā un stūma dziļi jūrā. Milzīgi viļņi svaidīja pirātu kuģi šurpu turpu, pļaukāja, grūstīja un apspļaudīja,
bet pundurpirātus tas nespēja apmuļķot. Viņi brēca uz jūru, spļāva pretī un ar saviem abordāžas āķiem durstīja jūru. Viņi zibensātri sadalījās pa mastiem, ierēvēja buras un jau nākamajā acumirklī tās atkal atritināja. Viņiem nepalika nepamanīta neviena jūras kustība, neviena gaisa pūsma, ne visniecīgākā kuģa pagrozīšanās, un viņi uzreiz zināja, kas darāms tālāk. Uz pundurpirātu kuģa nebija komandieru, visi bija vienlīdzīgi. Visi kopā čakli rosīdamies, viņi galu galā izrādījās pārāki par vareno okeānu. Droši pietauvots pie masta, es ar vislielāko apbrīnu noskatījos šo cīņu.
Tik mazas radības kā pundurpirāti (un toreiz arī es) dzīvo citā laikā. Tas, kurš kaut reizi ir mēģinājis ar roku noķert mušu, būs pamanījis, ka ātruma un izmanības ziņā šī niecīgā radība ir pulka pārāka. Muša uz mums skatās itin kā cauri laika palielināmajam stiklam, tādēļ tai nepavisam nav grūti šaudīties mums apkārt, izvairoties no mūsu lācīgās
vicināšanās. Tāpat bija ar pundurpirātiem. Normāla lieluma kuģim Vērpatas acs būtu milzīgs ūdeņu mutulis, turpretim no viņu skatpunkta tā bija gausa grozīšanās. Raugoties no pundurpirātu kuģa klāja, milzu vāls izira daudzos mazītiņos vilnīšos, un mēs tiem izburājām cauri ērti un līgani. Tāpat kā orkāns, nākdams pār pilsētu, noposta vislielākās mājas, turpretim zirnekļa tīmeklīti atstāj neskartu, arī šī briesmīgā strāva mums neko nespēja padarīt. Mūs sargāja tas, ka mēs bijām tik mazi.
Tā mēs izbēgām no nāvīgās Vērpatas. Kā jau teicu, es toreiz nezināju, cik Vērpata patiesībā ir bīstama — tas atklājās daudz vēlāk. Nomanīju tikai, ka grudzināšana kļuva arvien klusāka un pundurpirātu rosība — gausāka. Beidzot stāvoklis jau bija tik mierīgs, ka viņi varēja sapulcēties man apkārt, atraisīt mani no masta un apbrīnot.
Arī es brīnījos.
Pundurpirāti, kā liecina jau pats vārds, augumā nebija diez cik padevušies. Desmit centimetru garu pirātu viņam līdzīgie uzskatīja par milzi. Pundurpirāti braukāja pa jūru mazītiņos kuģos, pastāvīgi meklēdami jūrā tik mazu braucamrīku, lai viņi to varētu ieņemt abordāžā. Un kas tāds gadījās reti. Būtībā nekad. Teiksim godīgi: visā kuģniecības vēsturē pundurpirāti ne reizi nebija veiksmīgi aplaupījuši nevienu pašu kuģi, pat ne airu laiviņu. Reizumis, tīri aiz izmisuma, pundurpirāti uzklupa arī lielākiem kuģiem, pat okeāna milzeņiem. Kā likums, viņu pūles neviens nepamanīja. Niecīgie jūraslaupītāji iecirta savus abordāžas āķus lielā kuģa bortos, un tas viņus vilka līdzi tik ilgi, līdz viņi pēdīgi padevās. Citreiz viņi šāva no saviem glītajiem lielgabaliņiem, kuru lodes nekad nesasniedza mērķi — jau pēc dažiem metriem tās bunkšķēdamas iekrita jūrā.
Nekad netikdami pie laupījuma, pundurpirāti pārtika lielākoties no aļģēm un tādām zivīm, ar kurām viņi varēja
tikt galā, ar sardīnēm vai pavisam mazītiņiem omāriem. Grūtā brīdī viņi nenoniecināja arī planktonu.
Roku vietā pundurpirātiem bija dzelzs ķeksīši, kārtīgu kāju vietā — koka kājas. Vēl piedevām es nevienu no viņiem ne reizi neredzēju bez apsēja pār aci. Sākumā man šķita, ka tur pie vainas ir ievainojumi, ko viņi guvuši savos pārdrošajos abordāžas mēģinājumos, taču vēlāk uzzināju, ka tāds viņiem ir kopš dzimšanas, tāpat kā ūsas un cepure.
"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brfnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals
Pundurpirāti: kaut arī pundurpirāti ir pilnīgi nekaitīgi, vai varbūt tieši tāpēc, tie ļoti labprāt uzvedas kā asinskāri un neaptēsti mežoņi. Viņiem patīk vareni plātīties ar veiksmīgiem uzbrukumiem un bagātiem laupījumiem. Gandrīz varētu sacīt, ka viņiem ir nosliece uz lielību. Kad sastopas divi pundurpirāti (un uz kuģa, kas pilns ar pundurpirātiem, tā gadās nemitīgi), abi uzreiz sāk vicināt rokas un klaigāt, skaitīdami, cik tirgotāju kuģu katrs it kā nolaidis dibenā, un dižodamies ar to, cik nevainīgu matrožu bez žēlastības vilkuši zem ķīļa vai palaiduši pa dēli. Bļaustīdamies viņi dzer rumu, dzērienu, ko gatavo no aļģu sulas un cukurniedrēm, un rums vēl vairāk iekvēlina viņu pirātiskās fantāzijas un drīz padara mēles smagas, lai arī tas vispār nesatur alkoholu. Pundurpirātiem daudz nevajag.
Toreiz man bieži gadījās būt šādu sastapšanos aculieciniekam un klausīties pundurpirātu grandiozo plātīšanos. Taču steidzos atzīt, ka uz mani šī šķebinošā izpušķošana un fantāzijas nevaldāmais lidojums atstāja lielu iespaidu. No viņiem es iemācījos, ka labi meli bieži ir daudz interesantāki nekā patiesība. Varētu bezmaz sacīt, ka tā īstenībai tiek uzģērbtas košākas drānas.
Vaimanas, lielīšanās un pirātu dziesmas
Pundurpirāti nepazina neko ļaunāku par garlaicību. Ja kādam no viņiem kļuva kaut tikai mazdrusciņ garlaicīgi, tas izrādīja tik milzīgas ciešanas, ka sirds vai lūza. Viņš nopūtās un vaidēja, un draudēja debesīm ar rokas ķeksi, plūkāja sev matus un reizēm pat saplēsa drēbes. Un viss kļuva tikai vēl ļaunāk, jo tad viņš vaimanāja arī par savu sabojāto garderobi un pārmeta liktenim, kas viņu nemitīgi piemeklē ar mocībām. Kuģojot pa jūru, garlaicība uz jebkura klāja ir bieža viešņa, tādēļ pundurpirāti nemitīgi vaimanāja un nopūtās.
Kad viņi nevaimanāja, viņi lielījās. Kad viņi nevaimanāja un nelielījās, viņi auroja pirātu dziesmas. Tādā gaisotnē es uzaugu.
Taisnību sakot, es visai drīz kļuvu par pundurpirātu dzīves galveno saturu. Tajos piecos gados, ko es pie viņiem nodzīvoju, viņu dzīve grozījās gandrīz tikai ap mani. Šķita, es viņu absurdajai eksistencei beidzot biju piešķīris jēgu. Viņi aizkustinoši pūlējās iemācīt man visu, ko zināja par jūraslaupīšanu un pirātu dzīvi. Augām dienām dziedāja man šaušalīgas pirātu dziesmas, pilnas ar lāstiem, ierādīja, kā jāpaceļ karogi ar miroņgalvām un kā jāzīmē dārgumu kartes. Reiz viņi man par prieku pat mēģināja uzbrukt kādam kuģim, kas bija vismaz tūkstoš reižu lielāks par viņējo. Todien es uzzināju visu, kas dzīvē jāzina par caurkrišanu.
Jūrnieka arods
Piedevām es iemācījos jūrnieka arodu — no enkura pacelšanas un spraugu aizdrīvēšanas līdz vanšu nospriegošanai —, iemācījos pats, skatīdamies un palīdzēdams.
Viss sākās ar klāja beršanu. Tā ir augsta māksla: klāju vajag noberzt tik tīru, lai acis žilbst un dēļos nepaliek neviena rijīga baktērija, taču nenospodrināt arī pārāk gludu,
lai neslīdētu kājas (pundurpirātiem ar viņu tievajām koka kājelēm tas bija it sevišķi svarīgi). Ideāls klāja beršanas līdzeklis ir zaļās ziepes ar nelielu jūras smilšu piedevu: ziepes sterilai tīrībai un jūras smiltis saķerei ar virsmu. Es iemācījos burāt ar vēju, burāt pa vējam un nīkt bezvējā, iemācījos izmantot bakštagas vēju, halzēt, pagriezties lielos viļņos un bremzēt jūrā (tas ir paņēmiens, kas zināms tikai pundurpirātiem, kuri to izmanto, lai selgā neuzskrietu virsū kādai lielākai zivij, proti, viņu gadījumā jebkurai zivij, kas lielāka par mencu).