Tās nebija tādas mācības kā parastās skolās, mums nebija nekādu atsevišķu priekšmetu, toties katru dienu bija viens garš, nepārtraukts Naktigalgala priekšlasījums, kurā viņš šķietami juceklīgi lēkāja no tēmas uz tēmu: te viņš tērgāja par vēja enerģiju, te pēkšņi par pūdeļu audzēšanu, te atkal par augos sastopamām narkotiskām vielām, pa vidu šad un tad uzšvīkādams uz tāfeles kādu formulu, svešvārdu vai zīmējumu. Skatoties, kā profesors danco pa tēmām, varēja redzēt, kā viņš pārslēdz smadzenes — vajadzēja tikai pievērst uzmanību tam, ka viņš brīžiem iebāza mazo pirkstiņu kreisajā ausī un it kā pagrieza tur neredzamu skrūvīti. Tad atskanēja kluss krakšķis, it kā noknirkšķētu no savas vietas izlēkusi locītava. Reizēm viņš netrāpīja, un tad troksnis bija tāds, it kā starp diviem zobratiem būtu trāpījies lauznītis. Man katru reizi pār muguru pārskrēja šermuļi, Fredai saslējās stāvus jau tāpat pinkainā spalva, turpretim Kvertam šis troksnis patika: tas viņam atgādināja kādu populāru 2364. dimensijas dziesmiņu.
Lai nu kā, šie piepešie pārlēcieni no vienas tēmas uz citu nekādā gadījumā nebija nejauši. Es tikai daudz vēlāk sapratu, ka mūsu mācību stundas atgādināja ļoti plaša, sakārtoti pakārtota romāna lasīšanu, kad tu tikai pašās grāmatas beigās saproti, kā darbības pavedieni satek kopā, — vai gadiem ilgu skatīšanos, kā top milzīgs griestu gleznojums. Jā, Nakts akadēmijā es pavadīju vairākus gadus, taču laiks ritēja tik ātri un bija tik piesātināts, ka man ne reizi neienāca prātā tos saskaitīt.
"amonijas
vēsture
Lidodams apkārt uz Maka muguras, biju iepazinis pasauli no augšas, turpretim tagad tā man atklājās no iekšpuses. Sāku noskārst, kā viss ir savstarpēji saistīts — no pieneņu sēkliņas līdz eksplodējušai zvaigznei Zirga galvas miglājā. Uzzināju visu par Camonijas rašanos un tās pirmajiem iedzīvotājiem, iemācījos, kā sauca visus ķēniņus, carus, firstus, šerifus, prezidentus, kalīfus, pāvestus, tirānus, zoltārus un lielrunkuļus, kas jebkad bija valdījuši šajā kontinentā. Mācījos par to izcelsmi, jaunību, ēšanas paradumiem, cildenajiem vai juceklīgajiem uzskatiem, un galu galā sāku saprast iemeslus, kas viņiem bija likuši izvēlēties noteiktu valdīšanas manieri vai iedzinis ārprātā. Uzzināju, ka Camonijā bijuši tik pretišķīgi monarhi kā Polpaps Pets Pašaizliedzīgais, kas valdīja, gulēdams uz naglaina dēļa, un lieluma mānijas apsēstais Kivduls Otrais, kas sev par izpriecu lika uzcelt mākslīgu vulkānu dabiskā lielumā un tā krāterī pavēlēja izrādīt operas ar Hildegunsta fon Mītenmeca dzejoļu tekstiem.
Mēs klausījāmies par Camonijas izniršanu no jūras pirms miljons gadiem, par tās pirmajiem iemītniekiem dinozauriem, lielpūķiem, milzu kukaiņiem, bollogiem un aizmūžu dēmoniem, par to pakāpenisko izmiršanu un to, kā kontinentā izplatījās citas dzīvas būtnes no visas pasaules. Naktigalgals mums stāstīja par divtūkstoš gadu ilgo Ciklopu karu, par Lielo koboldu dumpi, par Atlantīdas uzcelšanu un par neskaitāmiem citiem Camonijas vēstures notikumiem.
Reti elementi
No vēstures Naktigalgals nemanāmi pārgāja pie fizikas. Profesors ar vaibstiem, žestiem un kustībām parādīja visus elementus, no kuriem sastāv zeme, vispirms — pamatelementus: uguni, ūdeni, zemi, gaisu. Demonstrēdams uguni, viņš locījās un klandījās kā lāpas liesma un tik meistarīgi sprakšķēja un sprēgāja, ka mums kļuva pavisam silti un šķita, ka sāk ost pēc dūmiem. Stāstīdams par ūdeni, viņš vispirms gausi valstījās pa grīdu, demonstrēdams paisuma un bēguma rimto saspēli, tad iztaisnojās kā uzplūdu vilnis un rēkdams skrēja mums virsū, tā ka mums uznāca bailes noslīkt. Būdams zeme, viņš sākumā sarāvās čokurā kā visparastākais arumu kukurznis, tad, arvien dziļāk iegrimdams zemes slāņos, citu pēc cita parādīja dažādus iežus, līdz pēdīgi iespaidīgi izlauzās no zemes dzīlēm kā lava vulkāna izvirdumā. Vēl tagad atceros, kā Freda pārbīlī paslēpa seju rokās. Kad pienāca kārta vējam, viņš sāka tikpat nekaitīgi, kā vēsmiņa, kā viegla brīzīte. Viņš dejoja pa klasi un maigi pūta Fredas pinkainajā spalvā, pēc tam ar rokām apvēdīja mūs kā patīkama vējpūta. Vēcinādamies spēcīgāk, viņš izraisīja lielākus vējus, kas tūdaļ pārtapa aukā un kļuva par viesuļvētru: profesors Naktigalgals griezās ap savu asi kā satrakots vēja gars, brāzās šurpu turpu pa klasi tā, ka visi papīri lidoja pa gaisu un zīmuļi krita uz grīdas. Turklāt viņš bauroja kā vesels panikas pārņemtu vēršu bars. Mēs no visa spēka turējāmies pie solu malām.
Pēc tam nāca pakārtotie elementi: sērs, dzelzs, alva un jods, kobalts, varš, cinks, arsēns un tā tālāk; ikkatrs tika demonstrēts ar ideāli izteiksmīgu pantomīmu. Arsēnu, piemēram, viņš attēloja, saķēris rīkli un briesmīgi gārgdams, lai mēs saprastu, kas notiek, ja šis elements aiz pārskatīšanās nonāk barības vadā. Dzīvsudrabs — viņš izlieca savas rokas un kājas tik daudzos līkumos, ka gandrīz izskatījās, it kā tās būtu izkusušas kā sviests uz karstas plīts; sērs — viņš purkšķināja un smirdinājās, un mums kļuva skaidrs, pēc kā ož ellē.
Vispēdīgi viņš mums parādīja arī tos elementus, kas mūsdienās jau ir izmiruši. Toreiz tiem vēl piemita īpašības, kas šajos laikos šķiet teiksmainas: daži spēja lidot, citi sapņoja. Arī to nosaukumi izklausījās pasakaini: cemolāms, rronks, perpemms, uncijs… Par tiem tautā stāstīja pagalam neticamas leģendas, un Camonijā bija dēkaiņi, kas joprojām nemitējās šos elementus meklēt.
Camomīns
Retākais no šiem elementiem bija camomīns, un ar to saistījās neskaitāmas leģendas. Kad Naktigalgals sāka runāt par camomīnu, es saausījos — acīmredzot mani satrauca ērmotā pieskaņa, kas piepeši bija uzradusies viņa balsī. Pirmo reizi šķita, ka, izklāstīdams mācību vielu, profesors nejūtas īsti labi. Savu sakāmo viņš pabeidza uzkrītošā steigā, vien paziņodams, ka camomīns ir vienīgais elements, kas spēj domāt, ka tas pastāv pavisam niecīgā daudzumā, un arī šis kripucītis ir mīklainā veidā pazudis bez vēsts. Tad viņš iebāza pirkstu ausī, lai labi ātri pārslēgtos uz citām smadzenēm un citu vielu.
Stundu laikā Freda man nemitīgi piesūtīja zīmītes, un visbiežāk tajās bija dzejoļi par tēmām, kas viņas sirdij bija sevišķi mīļas: par viņas ilgām pēc dzimtajiem Tupuču kalniem un romantiskajiem sapņiem par mani. Necik izsmalcināta literatūra tā nebija, toties ar atskaņām:
Vai:
Dinozaurs
Jo sevišķi spilgti man atmiņā iespiedusies tā mācību stunda, kurā profesors Naktigalgals soli pa solim attēloja dzīvības rašanos uz mūsu planētas — no vienšūņiem līdz pat visaugstāk attīstītajām dzīvajām būtnēm.
Iesākumā viņš parādīja Neko. Profesors savilkās mazā kamoliņā un smalkā, tik tikko dzirdamā balstiņā paziņoja: viņa ir tik maz, ka no viņa vispār neko nevar atņemt, — un tam nepavisam nebija grūti noticēt. Ja viņš būtu apgalvojis, ka viņa nemaz nav, mēs droši vien mestos gaitenī viņu meklēt. Pēc tam viņš sāka attīstīties: vispirms kļuva par šūnu, mazītiņu, lunkanu būtni, kas tramīgi šaudījās siltajā aizmūžu jūrā. Raustīdams plecus, Naktigalgals rādīja, kā nabaga šūniņa klīst pa pirmsvēsturisko okeānu, tad pamazām kļuva rāmāks, pielaidīgāks un pārtapa medūzā. Viņš uzpūtās, izstiepa rokas, ļoti, ļoti lēni griezās ap savu asi, un mēs redzējām, ka viņš peld — eleganti kā jūrā iekritis atvērts saulessargs.