Tad viņš, kļuvis par aizvēsturisku zivi ar draudīgiem žokļiem un izboztiem zobiem, jūras dziļumos dzinās pēc medījuma. Naktigalgals panira zem soliem un uz brīdi patiešām pazuda; piepeši viņš iznira, bolīdams acis tik mežonīgi, ka Kverts aiz bailēm gandrīz izlaida garu.
Pēc tam viņš piepūta muguru un pārvērtās par resnu jūras krupi, kas, skaļi kvākšķēdams, izčāpo uz sauszemes un tur mazpamazām kļūst par šņācošu, pagalam bīstamu milzu aligatoru. Viņam pašam briesmīgi patika šī loma, un viņš vairākas reizes uz vēdera aizrāpoja no viena klases gala līdz otram, klabināja zobus un kampa mūs aiz potītēm, līdz mēs, visi aiz bailēm spiegdami, uzlēcām uz soliem. Ārkārtīgi apmierināts ar savu lielisko joku, viņš sāka pārvērsties par dinozauru.
Vispirms Naktigalgals notēloja rāmu zālēdāju, vareno, taču nekaitīgo brontozauru. Viņš biezādaini klumpačoja pa
klases priekšu un staipīja kaklu pēc ģerānijas, kas stāvēja uz galda. Ar lūpām nošķibījis dažas lapiņas viņš visiem par lielu sajūsmu tās ar gardu muti notiesāja. Vispēdīgi — un tas man atmiņā ir palicis uz visiem laikiem — viņš kļuva par šausmonīgi pārliecinošu Tyrannosaurus Rex, par to laiku visbriesmīgāko plēsīgo gaļēdāju.
Viņš vairs nestāvēja četrrāpus — nē, viņš izslējās visā augumā, skatījās uz klasi un, atiezis zobus, lēni, kāri aplaizījās un ar īsu, saliektu ķetnu pakasīja sev aiz auss. Pēc tam viņš pacēla galvu, samiedza savas lielās, apaļās zinātnieka acis tā, ka tās kļuva par zvērīga plēsējdzīvnieka šaurajiem redzokļiem, uadraudīgi paošņāja gaisu.
Mēs visi pēkšņi bijām kļuvuši par dinozaura barību. Naktigalgals vai, labāk teiksim, Tyrannosaurus Nachtigallus, atmeta galvu un izgrūda spalgu, drausmīgu rēcienu. Es vēl nekad nebiju dzirdējis kaut ko tik šaušalīgu, pat Gourmetica
Insularis niknuma bļāvieni nebija tik baigi. Freda uzlēca uz sola, no turienes vienā mirklī nonāca man uz muguras un trīcēdama no visa spēka ieķērās man spalvā. Kverts Cuiopu izslējās aizsardzības pozā — tik stalti, cik galertbūtne no 2364. galaktikas vispār var izslieties. Un es — es atvadījos no dzīves.
Dinozaurs kārstīja galvu, it kā nespēdams izlemt, kuru no mums aprīt pirmo, un tad zvalstīgā ķirzakas gaitā sāka lēni nākt uz mūsu pusi. Es būtu gatavs apzvērēt, ka tur, kur viņš nolika kāju, nodrebēja zeme. Gar purslām viņam tecēja slienas, un es ne mazākajā mērā nešaubījos, ka profesors Naktigalgals beidzot ir sajucis prātā visās septiņās smadzenēs vienlaikus, un šoreiz viņš savu lomu, karalisko tiranozauru, nospēlēs līdz pat asiņainajām beigām. Mēs visi bijām salīduši zem mana sola un drebēdami turējāmies cits pie cita. Tyranosaurus Nachtigallus noliecās pie mums, pavēra muti un demonstrēja ņirdzīgu, neģēlīgu smīnu. Uz grīdas pilēja viņa siekalas.
Tad pēkšņi viņš sastinga un palūkojās augšup, it kā tālumā izdzirdējis draudīgu troksni. Pikti ierūcies, viņš paķēra no sava galda papīra vīstokli un pasvieda gaisā tā, ka tas nokrita viņam uz galvas. Kā nāvīgi ievainots, viņš dramatiski sazvārojās, vēl reizi apdullinošā skaļumā ierēcās un lēni nogāzās zemē tikai dažus centimetrus no mums. Viņš bija mums parādījis, kā dinozauri aizgāja bojā milzīgu meteorītu lietū.
"Pēc dinozauriem dzīvības attīstībā bija vairs tikai viens vienīgs interesants etaps," profesors Naktigalgals pabeidza savu priekšlasījumu. Izpletis rokas, viņš plati pasmaidīja.
"Tas atrodas jūsu priekšā: radības kronis — eidēts!"
Viņš mums neuzdeva mājasdarbus, klasē nebija jāpilda nekādi uzdevumi, nekas nebija jāpieraksta, nebija arī eksāmenu. Naktigalgals neko nejautāja, ne reizi nepārbaudīja, kā esam apguvuši vielu, un arī ne reizi neaicināja mūs būt uzmanīgiem. Viņš runāja, un mēs klausījāmies.
Spraukties pa vidu ar jautājumiem bija kategoriski aizliegts. Naktigalgals pats lēma, kad būs pienācis laiks izklāstīt kādu jautājumu, kāda viela mums jāapgūst un kad vēlams mainīt tēmu. Profesors atgādināja radio, kuru savos nagos dabūjis ārprātīgais. No molekulu bioloģijas viņš pārgāja uz petroloģiju, no petroloģijas uz Ēģiptes arhitektūru, tad pēkšņi ņēmās*stāstīt par biogāzēm uz citām planētām, taču jau pēc brīža pievērsās insektoloģijai un pie viena Camonijas trīsspārnu bites attēlojumam Atlantīdas 14. gadsimta enkaustikā. Mēs uzzinājām svarīgāko par Florintes kazeīna skulptūrām un par Grālzundes tempļu kariatīžu kultūru, par Peru sastopamās ratānijas saknes dziednieciskajām īpašībām, par Midgardas tārpu uzvedību riesta laikā, par Camonijas ievērojamākajiem speleologiem (viens no tiem bija pats Naktigalgals) un par divsimt piecdesmit Būhtingas neatkarības deklarācijas paragrāfiem — to visu vienā pēcpusdienā.
Brīvais laiks
Starp priekšlasījumiem mēs klimtām pa tumšajām ejām vai nositām laiku savās trūcīgajās istabiņās, kurām, zināms, nebija pat logu. Reižu reizumis sadūšojāmies un izgājām plakankalnē pie naktsskolas ieejas — tur, kur Maks mani bija izsēdinājis, sākot skolas gaitas. Tomēr mēs tur nekad neuzkavējāmies ilgi, jo tādā augstumā pat vasarā bija neciešami vēsi. Toties, tur stāvēdami, mēs ieelpojām tik bieži un dziļi, ka mums sākās halucinācijas. Remdējuši vajadzību pēc svaiga skābekļa, atgriezāmies piesmakušajās kalnu ejās. Nekādu vingrinājumu fiziskajai attīstībai naktsskolā nebija, vingrošanu profesors Naktigalgals uzskatīja par aušību. Viņš bija pārliecināts, ka nodarbošanās ar sportu nonāvē svarīgas
smadzeņu šūnas. "Katram uzblīdušam muskulim uz sirdsapziņas ir nozīmīga intelektuāla darbība/' viņš sludināja.
Mums netika piedāvātas nekādas izpriecas un izklaides — ne spēles, ne grāmatas, pilnīgi nekas tāds, kas varētu mūsu uzmanību novērst no Naktigalgala mācību vielas. Kolīdz stundas bija beigušās, profesors metās uz savu tumšo kambari, lai nodotos eksperimentiem ar tumsu, bet mēs nīkām garlaicībā, ēdām sardīnes eļļā vai snauduļojām, līdz viņš atkal iznāca ārā un mācības varēja turpināties. Ja neskaita mācību stundas, Tumšajos kalnos nebija pilnīgi nekā interesanta. Droši vien tieši tāpēc arī profesors Naktigalgals savu Nakts akadēmiju bija ierīkojis tieši šajā nomaļajā kaktā.
2364. dimensija Dažu labu garu pievakari es īsināju, izlūgdamies, lai Kverts man pastāsta par 2364. dimensiju. Mans draugs to darīja nelabprāt, jo tā viņa ilgas pēc dzimtenes kļuva vēl stiprākas, taču, ja nu viņš reiz bija sācis runāt, tad vairs nebija apklusināms.
Kaut kāda neizprotama iemesla pēc šai dimensijā bija ļoti daudz paklāju. Varētu pat sacīt, ka tā visa bija vienos paklājos — ja kaut kur nekas nebija paklāts, tad tur parasti bija dimensiju caurums. Paklājs 2364. dimensijā nozīmēja drošību un stabilitāti: cilvēks, kas stāv uz paklāja, nekur neiekritīs. Tādēļ visaugstākā māksla šajā dimensijā bija paklāju mezglošana.
Divtūkstoš trīssimt sešdesmit ceturtajā (tā man gribol negribot jādēvē Kverta dzimtene, jo cita lāga nosaukuma tai nav) tiek lūkots katru izmācīt par veiklu paklāju mezglotāju. Visas citas nodarbes ir pasludinātas par slinkuma lāpīšanu. I’at Kvērtam trūka vārdu, lai aprakstītu milzīgo dažneda-
žādu rakstu, krāsu, mezglošanas paņēmienu, paklāju formu, lielumu un materiālu daudzveidību, lai gan viņš sirsnīgi pūlējās man to visu parādīt pienācīgā košumā.
Likt uz grīdas rūpnieciski austus paklājus, pats par sevi saprotams, bija kauna lieta. Paklāji Kverta dimensijā mēdza būt milzīgi lieli, tomēr neviens un nekad nesniedzās no sienas līdz sienai, jo divtūkstoš trīssimt sešdesmit ceturtajā nav sienu. Kverts stāstīja man par prasmīgu roku darinātiem tepiķīšiem no tīra zelta pavedieniem un par paklājiem no zirnekļa tīmekļa, kas ņemts daudzās jo daudzās kārtās, lai būtu izturīgāks. Mezglošanas un aušanas mākslu 2364. dimensijas iemītnieki bija pacēluši tik neiedomājamos augstumos, ka spēja samezglot pilnīgi visus iespējamos materiālus. Kā apgalvoja Kverts, viņa dzimtenē esot stikla paklāji, koka, skārda, marmora paklāji un pat tādi, kas austi no tējas.