Viņš šņākuļoja un zinīgi šmakstināja lūpas, it kā nobaudīdams dārgu un smalku vīnu.
"Neapgrūtināšu tevi ar pārlieku sīku informāciju, manu zēn, turklāt tas viss ir stingri slepens, taču pateikšu, ka esmu atradis veidu, kā ar sarežģītas prizmu, lēcu un spoguļu sistēmas palīdzību naktigalgalstarus kosmosā var izlocīt un tādējādi likt tiem iekļūt tārpejā!"
Milzīgi apmierināts ar sevi, viņš atliecās, salika pirkstus kopā un virpināja īkšķus kā advokāts, kas nupat cēlis tiesnesim priekšā nesatricināmu alibi.
Tārpeja — kā to lieliski zināja Nakts akadēmijas audzēkņi — ir kaut kas līdzīgs īsākajam ceļam cauri Visumam: tāds kā slepens telplaika tunelis, pa kuru vistālākajos izplatījuma nostūros var nokļūt daudz ātrāk nekā parasti. Ja pareizi saprotu, Naktigalgals tikko bija paziņojis, ka viņš sūtījis savus starus tādā laikceļojumā cauri visam izplatījumam!
"Un ne tikai to vien!"
Viņš norādīja uz kādu citu naktigalgalatora detaļu, kas izskatījās pēc mehāniskas dzeloņcūkas.
"Naktigalgalstari spēj izgriezt lielus gabalus no izplatījuma tumsas, un es ar šo retromagnētisko daļiņsūcēju (tas tiks patentēts ar nosaukumu "Naktigalgals 3000") varu vienā mierā sasūkt šo matēriju taisnā ceļā no Visuma! Tumsa, miljoniem gadu glabāta vakuumiepakojumā, no vistālākās izplatījuma pažobeles — lūdzu, te tā ir! Vēl tumšāka nemaz nav iespējama!"
Profesors triumfējoši nopūtās.
Melnie caurumi
"Pie debesīm pēc izgriešanas vairs ir tikai caurumi, tik bezdibenīgi melni, ka tajos pazūd pat gaisma! Nākamo pa.uidžu zinātnieki vēl ilgi lauzīs galvu par to, no kurienes radušies šie melnie caurumi, he-he!"
Te Naktigalgals apklusa un kādu brīdi, tikai tusnīdams, skatījās taisni uz priekšu.
"Es vēl neesmu izdomājis, kā saprātīgi izmantot šo tumšo matēriju! Lūk, te tā ir, taču spītīgi pretojas jebkādam praktiskam izmantojumam. Tā ir tik sasodīti negatīva!" Naktigalgals norūca un iegrima īgnās domās.
Iekšējā balss mani mudināja pateikt kaut ko uzmundrinošu.
"Varbūt šai matērijai vispirms jāpierod pie jaunajiem apstākļiem! Es, piemēram, vēl ļoti labi atceros savu pirmo nedēļu Tumšajos kalnos, arī es te jutos…"
"Liecies mierā!" profesors mani īdzīgi pārtrauca. "Kopš kuriem laikiem tu kaut ko saproti izplatījuma mistērijās?"
Viņam bija taisnība — ko gan es no tādām lietām saprotu? Vispār jau jutos informācijas apgrūtināts un tagad, kad biju pieķerts vēlmē tēlot gudrinieku, spēju domāt vienīgi par to, kā puslīdz eleganti atkāpties.
"Mjā," es teicu, "ir jau diezgan vēls, hē-hē… tad es laikam vairs netraucēšu," un soli pa solītim virzījos uz to pusi, kur, pēc manām domām, atradās izeja.
"Durvis ir otrā pusē," Naktigalgals izklaidīgi nopurpināja. Tad viņš piepeši itin kā uztrūkās no savām pārdomām.
"Nē… paliec… lūdzu!" profesors gluži negaidīti pieklājīgi un klusītēm teica. "Mēs varētu mazliet patērzēt."
Tas bija kas jauns. Līdz šim Naktigalgalam nebija ne prātā nācis ar mani tērzēt. Viņš vispār ne ar vienu netērzēja. Saruna viņa izpratnē bija tas, ka viņš māca, bet citi kāri uzsūc viņa gudrību. Reizēm tika pieciests viens otrs bikls jautājums, jo tā viņš varēja sākt jaunu garu monologu, turpretim ikdienišķas sarunas profesors Naktigalgals neieredzēja ne acu galā. Eidēti nīst pļāpāšanu.
"Tu taču noteikti jau esi mēģinājis saprast, kā tev tik īsā laikā izdevies apgūt tik daudz zināšanu?" Naktigalgals uzņēma sarunas pavedienu.
"Tādēļ, ka esmu īpaši apdāvināts?" es mazliet neapdomīgi atbildēju.
"Apdāvināts, kas vēl nebūs! Blēņas!" Naktigalgals atcirta tik skaļi, ka es neviļus pakāpos soli atpakaļ. "Piedošanu…" Viņš pieklusināja balsi. Profesors vienkārši nebija pieradis vienkārši sarunāties, tomēr viņš patiešām centās.
Mācītās baktērijas
"Vai Groots tev izskatās pēc tāda, kas būtu jele kā apdāvināts? Smadzenes viņa kantainajā paurī ir atoma kodola lielumā! Kad izslēdz gaismu, viņam šķiet, ka pasaule viņam apkārt izgaist! Bet, kad es būšu ar viņu pastrādājis, viņam pietiks zināšanu, lai ar aizsietām acīm uzbūvētu zemūdeni vai atklātu zāles pret puņķiem. Ar īpašām dāvanām tam nav nekādas saistības. Visu paveic baktērijas."
"Baktērijas?" Es, saprotams, zināju, ka baktērijas ir mazītiņi organismi, kas spēj pārnēsāt slimības.
"Tieši tā, baktērijas. Vienkārši iztēlojies, ka zināšanas ir slimība, un šo slimību pārnēsājam mēs, eidēti. Jo tuvāk eidētam kāds atrodas, jo lielākas zināšanas viņam pielīp. Panāc soli uz manu pusi!"
Mani ne pārāk iejūsmināja doma, ka Naktigalgals ir slimības perēklis, tomēr es paspēru solīti uz viņa pusi. Tik tuvu profesoram vēl nekad nebiju atradies, pat mācību stundu laikā ne.
"Tuvāk!" Naktigalgals pavēlēja.
Paspēru vēl vienu soli. Piepeši manas smadzenes pārmāca varens informācijas vilnis. Turklāt tā bija saistīta ar tumsas pētījumiem, nozari, ko es nekad nebiju pienācīgi studējis. Turpretim tagad man pēkšņi bija sajūta, ka to pārzinu krustām un šķērsām.
"Saki, lūdzams," profesors Naktigalgals nokomandēja, "ko tu zini par tumsu?"
"Ā, vai ziniet, kad beidzot izdodas pārvarēt aizspriedumu, ka tumsa ir gaismas trūkums, un kļūst skaidrs, ka tā pati ir enerģija, tad viss uzreiz kļūst pagalam vienkārši," es pats sev par izbrīnu tūdaļ sāku tarkšķēt. "Vajag tikai saprast, ka gaisma un tumsa ir līdzvērtīgi enerģijas avoti."
"Tieši tur jau ir tā nelaime!" iejaucās Naktigalgals. "Diemžēl tumsai ir pagalam nelaba slava! Tā allažiņ ir tikusi saistīta ar nepatīkamām lietām, kaut arī patiesībā tā vienkārši ir cita veida izgaismojums — proti, mazliet tumšāks! Tumsa ir vajadzīga tieši tāpat kā gaisma. Bez tumsas viss nokalstu, nebūtu ne miega, ne atpūtas. Bez tumsas nebūtu enerģijas un nebūtu mundruma. Nakts dāvā mums spēkus pārciest dienu. Vai tu nekad neesi prātojis, kāpēc no rīta, pa nakti izgulējies, tu jūties tik možs un spara pilns?"
"Taisnību sakot, nebiju par to domājis…" Kauns un negods. Es nokāvos ar pēdējām filozofijas problēmām, turpretim šo vienkāršo jautājumu sev nekad nebiju uzdevis.
"Tāpēc, ka mēs esam uzpildījušies ar tumsu. Ja mēs noliekamies nosnausties dienā, no tā nav nekāda labuma, pēc tam tu jūties tikai vēl gurdenāks, pareizi? Jā, tumsa ir tīra enerģija. Dienas laikā šīs enerģijas rezerves izsīkst, mēs piekūstam un gribam likties gulēt. Tumsā sakopojam jaunus spēkus. Un tā visu laiku… Esmu pilnīgi pārliecināts — ja varētu dzīvot tikai pa naktīm, mēs vispār nemirtu."
Likās, profesors Naktigalgals par mani ir pilnīgi aizmirsis un sarunājas pats ar sevi. Viņš bija ļoti uzbudināts. Ugunīgās acis valbījās dobuļos kā verdošas dzelzs baloni. Viņa balss dārdēja arvien skaļāk.
"Tieši pretēji! Mēs kļūtu arvien stiprāki un sasniegtu tādu attīstības pakāpi, kādu vispār nav iespējams iedomāties. Galēji koncentrēts intelekts, ko papildina nemirstība. Mūžīga dzīvība! Mūžīga nakts! Mūžīgs intelekts!"
Te atskanēja brākšķis, itin kā starp diviem zobratiem būtu ieķērusies uzgriežņu atslēga. Naktigalgals bija pārslēdzies. Viņš uzplāja ar roku pa vienu no savām ārsmadzenēm.
"Ē-ē-ē… es laikam novirzījos no tēmas… kur mēs palikām?"
"Pie tā, ka zināšanas pārnēsā baktērijas."
"Pilnīgi pareizi! Uzturēdamies manā tuvumā, tu kļūsti arvien gudrāks. Tas nav nekas sarežģīts. Taču tavas smadzenes diemžēl spēj uzņemt tikai ierobežotu daudzumu zinību. Kuram katram jau nevar būt septiņas smadzenes. Tagad tavas uztveres spējas ir izsīkušas. Tādēļ tu vairs nespēj iemācīties nekā jauna."