Es nosarku. Tātad viņš bija to pamanījis.
"Tā ir, un tur neko nevar darīt. Diemžēl tas nozīmē, ka tev pienācis laiks doties prom." Viņa balss pēkšņi sāka itin kā aizķerties. Šo toni es pazinu: tas nozīmēja, ka gaidāmas pārmaiņas. Arī verveļviļņi bija runājuši tāpat, un arī Maks, Freda^un Kverts krekšķināja līdzīgi. Drīz vajadzēs atvadīties.
"Es tev vairs neko nevaru iemācīt. Tu tagad jau zini tikpat, cik simt fiziķu, simt metafiziķu, simt šaha lielmeistaru un simt smadzeņu ķirurgu; puslīdz pieklājīgai karjerai ar to vajadzētu pietikt. Nāks jauni skolēni, mums te ir maz vietas, īsi sakot: manu zēn, tava skološanās ir beigusies! Rīt es tevi pavadīšu līdz alas izejai. Līdz īstajai izejai — tai, kas ved laukā no kalniem, — pēc tam vēl ir tāls ceļš, taču tev jau pietiek zināšanu, lai to atrastu. Ar labu nakti!"
Mūsu saruna, kas beigu beigās atkal bija izrādījusies diezgan vienpusīga, bija galā. Taustīdamies uzgāju durvju rokturi.
"Ā, zēn, un vēl — par to tavu filozofisko jautājumu…" Naktigalgals man nopakaļ uzsauca.
"Jā?"
"Tu neesi ne liels, ne mazs."
"Kāds tad es esmu?"
"Vidējs."
Tātad profesors Naktigalgals tiešām spēja lasīt domas.
Nākamajā rītā es iegāju klasē kā pirmo reizi. Viss likās gluži svešs. Manā vietā sēdēja jauns skolnieks, dodo. Vai, precīzāk sakot, albīns dodo, jo tam bija koši sarkani redzokļi un sniegbalta spalva.
Atvadīdamies paspiedu roku Fogelveidem, Grootam, Ciliem un dodo — viņa vārds bija Hartmūts. Neizjutu ne mazākās skumjas, šie klasesbiedri man bija pilnīgi vienaldzīgi. Kopā ar profesoru Naktigalgalu iedams uz izejas pusi, jutu, kā mani pārņem ērmotas jūtas — bailes un sajūsma vienlaikus.
Leksikons
Kad bijām nonākuši alas galā, Naktigalgals izdarīja ko tādu, kas mani pagalam pārsteidza, jo tas ne drusciņas neizskatījās pēc viņa: viņš mani apkampa. Tik tuvu es viņam vēl ne reizi nebiju atradies, pat vakarnakt ne. Uz īsu brīdi viņš piespieda mani sev klāt, un cauri manām smadzenēm izbrāzās milzīgs zinību vāls. Miljons un vēl miljons burtu zvārodamies sarindojās manu gara acu priekšā, pamazām pārtopot vārdos, zinātniskos faktos, veselos traktātos, līdz vispēdīgi izveidoja grāmatu, kuras nosaukums acumirkli zaigoja un bija izlasāms, taču uzreiz pēc tam izgaisa.
Tas bija Naktigalgala klasiskais pētījums par Camoniju: tajā bija apkopotas visas viņa zināšanas par šo kontinentu un tā apkaimi; profesors, tā sakot, bija to telepātiski iededzinājis manu smadzeņu cietajā diskā.
"Un vēl kas," Naktigalgals bilda, pieklusinājis balsi. "Divi norādījumi: ja uznāk izsalkums vai slāpes, vari vienkārši nolaizīt alas sienu. Pret slāpēm palīdz kondensāts, ko tu atradīsi jebkurā vietā, bet pret izsalkumu — spoguķērpji. Tas ir ļoti noderīgs augs, kas ne tikai fluorescē un nodrošina tuneļos zināmu apgaismojumu, bet arī satur visus vērtīgos Tumšo kalnu vitamīnus, minerālvielas, ogļhidrātus un balastvielas."
"Un kāds ir otrs norādījums?"
"Nekādā gadījumā nepaļaujies uz kalnu trolli!" atbildēja profesors Naktigalgals.
"Kalnu trolli? Kas ir kalnu trollis?" es prašņāju, taču profesors Naktigalgals jau bija iestūmis mani tumšā alā, bet pats, frakas ļipām plīvojot, soļoja prom.
Ceļš uz brīvību
Lai cik neomulīgs bija Tumšo kalnu pazemes labirints, es tajā devos ar vieglu sirdi. Skola bija palikusi aiz muguras! Mani atplestām rokām gaidīja īstā dzīve.
Manas acis itin drīz pierada pie vārgās pazemes gaismas, un, optimisma spārnots, es palēkdamies gāju uz priekšu. Ardievu, aprobežotie barbari un blēdīgie ambālīši, ardievu, dzīves nogurdināta vienradža ņerkstēšana, uz neredzēšanos, garlaicība un sardīnes eļļā! Šis drēgnais, tumšais tunelis bija skaists, jo tas mani veda uz brīvību.
Kad tā biju soļojis jau vismaz stundu, man uzmācās pirmās šaubas. Kas, lūdzu, man pazudis šajā drūmajā labirintā? Kur ir izeja? Un vispār, man gribas ēst!
Nemaz nebūtu tik slikti, ja man gadījumā būtu līdzi viena bundža ar sardīnēm eļļā. Kāpēc es nevarēju vienkārši palikt naktsskolā? Kāpēc tam, kas pabeidzis skolu, katrā ziņā jādodas prom? Vai kaut kur ir tāds likums? Es varēju palikt naktsskolā un kļūt par palīgskolotāju vai, galu galā, par pārvaldnieku. Strādātu kaut visnetīrākos darbus, tāpat vien, neprasot algu! Jebkas būtu bijis labāks par maldīšanos šai rūsainajā labirintā un būt atstātam pilnīgi likteņa varā!
Kā es varu zināt, kas mani tur, ārā, gaida? Nepārredzama, errīga pasaule, neērtības, briesmas un radījumi ar neģēlīgiem nolūkiem: vai zināt, to visu es, lidodams kopā ar Maku, biju redzējis pārpārēm. Sēžot uz glābējzaura muguras, man nekas nedraudēja, turpretim tagad biju atstāts pavisam viens. Nolēmu doties atpakaļ pie profesora Naktigalgala un izlūgties, lai viņš mani patur skolā. Kā es par to nebiju iedomājies vakarnakt, kad mēs ar viņu tik jauki tērzējām?
Lēmums
Uz līdzenas vietas pagriezos un skrēju atpakaļ uz nakts skolu. Jau iztēlojos, kā es patīkamā iestādes darbinieka dzīvē peldēšu kā niere taukos: kopā ar profesoru nesīšu tālāk gudrības lāpu neizsīkstošai pateicīgu audzēkņu straumei, brīvajā laikā mēs abi nodosimies tumsas pētījumiem… Varbūt Naktigalgals no visas tiesas ir nonācis uz pēdām mūžīgās dzīvības noslēpumam. Es viņam asistēšu eksperimentos, un varbūt kāds mans vārdiņš pat izrādīsies izšķirīgs un palīdzēs viņam nonākt pie lielā atklājuma. Mēs kopā saņemsim oficiālus pagodinājumus un uzslavas, man tiks daļa viņa triumfa…
Šķērsala? Vai tādu es jau biju redzējis? Nespēju atcerēties. Sazarojumi — cik tik uziet; krustojumu gan nebija manījis. Paliku stāvam un apjucis grozījos šurpu turpu. Man tieši uz deguna uzkrita Tumsas kalnu kondensāta pile.
Bija skaidrs, ka esmu apmaldījies.
Aiz katra alas līkuma cerēju ieraudzīt atpestīšanu, gaismu tuneļa galā, taču tur arvien bija tikai kārtējais sazarojums vai, vēl nelāgāk, vairāki sazarojumi uzreiz. Nospriedu būt viltīgs un iet pa tām alām, kas likās vedam ieslīpi uz leju, jo izejai galu galā vajadzēja būt kalnu pakājē, taču reizēm stundām ilgi gāju kalnup vien. Acīmredzot tie tuneļi, kas ved lejup, atrodas kādā citā labirinta nostūrī. Manuprāt, es kāpu un kāpu tikai uz augšu vien.
Lāgiem samanīju vēja pūsmu, un sākumā man likās, ka tā noteikti ir no ārpuses, ka tas ir svaigais kalnu gaiss no ilgotās izejas. Drīz vien apjautu, ka tā ir viena un tā pati vēsma: būdama tāda pati cietumniece kā es, tā izmisīgi maldās pa šo labirintu un meklē izeju, varbūt jau daudzus tūkstošus gadu.
Mēģināju iztēloties, ka vēl nemaz neesmu beidzis skolu. Šis ir profesora Naktigalgala sarīkots pārbaudījums: ja izdodas tikt laukā no labirinta, esi izturējis. Vajag tikai domāt dažnedažādos virzienos.
Hm, kāda zinātniska disciplīna man varētu būt visnoderīgākā? Matemātika? Filozofija? Bioloģija, ģeoloģija, astronomija? Camonijas dzeja? Galu galā nonācu pie slēdziena, ka iesākumam man visvairāk noderēs manas kājas. Diemžēl tieši tās no nebeidzamās sēdēšanas, kustību trūkuma un vienveidīgā uztura bija visai nožēlojamā stāvoklī.
Soļoju tālāk. Lāgiem laidos vieglā riksī, vilkos pagalam lēni, tomēr virzījos uz priekšu, tikai uz priekšu, neapstājoties, līdz pārgurumam. Kad vairs nespēju, novēlos gar zemi un dažas minūtes pagulēju, tad atkal cēlos un rikšoju tālāk: un tā stundām ilgi, dienām ilgi.