Brīžiem palaizīju alas sienu, pagaršoju rūsaino spoguķērpi un sājo kondensāta ūdeni, kas šajās alās droši vien bija jau miljoniem gadu — tieši tā arī garšoja. Kājas pašas spēra soļus. Par iešanu to jau vairs nevarēja nosaukt, es meimuroju starp alas sienām kā dzērājs: pleci uzkumpuši, ķepas nokarājas gar sāniem, zods iespiests krūtīs — nelaimīguma iemiesojums, izmisis, staigājošs kartupeļu maiss, kam ikrus rauj krampji. Kaut kad spēki mani pameta pavisam. Apsēdos, cieši apņēmies vairs necelties.
Es sarūsēju
Izpletis ķepas un pekas, pievērsis skatienu alas gries tiem, es stundām ilgi gulēju uz muguras. Biju nolēmis tā arī palikt guļam, līdz izgaisīšu bez pēdām, sarūsēšu kā vecs dzelzs lemesis un tādējādi uz visiem laikiem saplūdīšu ar Tumšajiem kalniem.
Kā šķiet, rūsainas alas sienas neveselīgi ietekmē nomocītas smadzenes, jo citos apstākļos man nekas tāds neienāktu prātā. Taču, stundām ilgi maļot prātā šādas domas, patiešam jau var just, ko nozīmē sarūsēt. Tā ir savdabīga sajūta, un patiesībā tas nemaz nav tik ļoti nepatīkami. Tu kļūsti
pavisam mierīgs, padodies dabas likumiem un pamazām sāc apaugt ar rūsu. Lēni lēnītiņām pa visu ķermeni izplatās smalka, rūsgana vilniņa, pēc tam tu sāc sačokuroties. Rūsa ietiecas arvien dziļāk, šūnu slāņi sabirst cits pēc cita, un jau itin drīz no tevis paliek tikai kaudzīte sarkanu putekļu, ko gariem pirkstiem satver ieslodzīta vēsmiņa, lai iznēsātu pa visu nebeidzamo Tumšo kalnu labirintu.
'ecs draugs
Lūk, cik tālu es jau biju ticis šajās neprātīgajās domās! Te pēkšņi man uz pleca uzradās mīksta, lipīga, taču gluži labi pazīstama masa. Tas bija Kverts Cuiopu.
"Ko tu te dari?" viņš noraizējies vaicāja.
"Es rūsēju," atbildēju.
Pagāja labs brīdis, līdz man atkal izdevās uzslieties puslīdz taisni, un, goda vārds, es brīnījos, ka nesadrūpu kā saburbējusi kūka. Vaidēdams un kunkstēdams lēni cēlos kājās, bet Kverts stāvēja blakus un pacietīgi gaidīja. Pēdīgi biju nostājies uz pekām un jutu, kā manos kaulos palēnām atgriežas dzīvība. Kverts ar savu klātbūtni pamodināja manī milzīgu optimismu. Mēs taču kopā bijām atrisinājuši vissarežģītākās astronomijas problēmas, tad jau arī izeja vairs nebūs jāmeklē ilgi.
Dimensiju
caurums
"Es atradu dimensiju caurumu," Kverts ierunājās.
"Dimensiju caurumu! Bet tas taču ir vareni!" es atsaucos. Tiesa, varbūt mana atbilde izklausījās maķenīt nepārliecinoša — tātad drīz mums abiem būs jāšķiras…
"Tas bija pavisam vienkārši. Varētu teikt, uzskrēju virsū. Daudz netrūka, un būtu ievēlies taisni iekšā, tāpat kā toreiz, kronēšanas dienā. Nāc, es tev parādīšu."
Dimensiju caurums atradās tieši aiz stūra, kādā paralēlā alā.
Es biju iedomājies, ka pāreja uz citu dimensiju izskatīsies mazliet krāšņāka. Teikšu pavisam godīgi: es tur vispār neko neredzēju.
"Dimensiju caurumu nemaz nevar saskatīt," paskaidroja Kverts. "To var tikai saost."
Paošņāju gaisu. Jā, bija manāma viegla, man gluži sveša dvesma.
"Nav ne mazāko šaubu, tas ir dimensiju caurums. Ož pēc genfa!" teica Kverts.
Man nebija ne jausmas, kas ir šis genfs, un īstenībā es arī negribēju zināt. Kverts šo dimensiju caurumu bija uzgājis jau pirms vairākām dienām un kopš tā laika nespēja izlemt, lēkt tajā iekšā vai ne. Varbūtība, ka viņš tādējādi nokļūs savā dimensijā, bija viens pret daudziem miljardiem.
"Ja nu es nonāku dimensijā, kas ir pilna ar briesmoņiem, kuru galvenā barība ir galerta prinči no 2364. dimensijas? Tas ir neiedomājams risks."
"Bet varbūt tev paveiksies!"
"Man nekad neveicas. Es esmu no tiem prinčiem, kas savā kronēšanas dienā ieveļas dimensiju caurumā."
Pirmo reizi redzēju Kvertu mokāmies tik milzīgās šaubās. Man vienkārši vajadzēja viņu uzmundrināt, lai viņš saņemas un lec tai dimensiju caurumā, lai kā man negribējās, ka viņš to dara. Tas bija mans drauga pienākums. Ja viņš tagad nesadūšosies, tad vairs nekad to nespēs un visu mūžu briesmīgi nelaimīgs klimtīs pa mūsu dimensiju. Centos atrast īstos vārdus, tādus vārdus, kas reizē būtu gan neapstrīdami, gan līdzjūtīgi, uzmundrinoši, iedrošinoši un nesatricināmi pārliecinoši.
"Nu, lec!" es teicu.
"Es nespēju!" Kverts vaimanāja. "Un ja nu es nonākšu verdoša piķa jūrā vai zaura rīklē? Tu pat iedomāties nevari! Visumā ir neaptverami daudz vietu, kas kaitīgas
galertprinču veselībai. Ir miljardiem visādu apstākļu, kurus iedomājoties vien kļūst skaidrs, ka šobrīd man klājas vienkārši pasakaini."
"Tur jau ir tā nelaime! Tu pārāk daudz domā. Kas zina, varbūt tu nolaidīsies daiļas 2364. dimensijas galertprinceses apskāvienos!"
"Galertprincesēm nemaz nav roku."
"Klau, bet tu skaidri zini, ka šis ir īsts dimensiju caurums?"
Kverts skaļi ievilka nāsīs gaisu.
"jā, šis ir dimensiju caurums! To taču var saost!"
"Paosti vēlreiz! Ja nu tu maldies!"
Kverts noliecās pār vietu, kur, pēc viņa domām, atradās dimensiju caurums.
Viņš paostīja gaisu.
"Genfs," mans draugs teica. "Šaubu nav — tas ir genfs."
Tai brīdī es viņu pagrūdu.
"Ak!" tik vien viņš paspēja pateikt, nozuzdams Nekurienē.
Ir tādas lietas, ko jaunības neapdomībā dara aplam viegli, piemēram, grūž citus dimensiju caurumos. To nevar salīdzināt ar tādām aušībām kā grūstīšanās peldbaseina malā — nē, iekrišanai kosmiskā atverē ir pavisam citas sekas. Nobriedusi personība ilgi un pamatīgi apsvērtu, vai tiešām tā vajadzētu darīt, un galu galā nepaceltu roku. Man toreiz šaubas uzmācās tikai labu brīdi pēc tam, kad Kverts bija izgaisis uz pazemes alas rūsainās grīdas. Un ja nu viņa bažām bija pamats? Ja nu viņš tagad atrodas starp aizvēsturiska zaura ilkņiem vai dzīvs izvārās piķa jūrā? Ja nu es tikko pats savām rokām nonāvēju savu labāko draugu?
Bija tikai viens veids, kā to noskaidrot: man jālec viņam pakaļ. Ja Kverts bija nonācis zaura rīklē, arī es neko labāku nebiju pelnījis. Sagatavojos lēcienam.
No otras puses, ja Kverts tomēr bija atgriezies 2364. dimensijā, tad no manas lēkšanas nebūs pilnīgi nekādas jēgas. Turklāt visnotaļ ticams, ka es nonākšu kādā pilnīgi nepazīstamā Visuma nostūrī. Ak, un, pat ja es tiešām nolaidīšos 2364. dimensijā, ko es tur darīšu? Nevarēja būt ne runas, ka es varētu pārtikt no mūzikas, ko spēlē ar piena instrumentiem. Paspēru soli atpakaļ.
Vai īsti draugi tā rīkojas? Galu galā, ko es varēju zaudēt? Pēc visa spriežot, dimensiju caurums bija vienīgā izeja no šī nolādētā labirinta. Gluži kā gatavodamies lēkt ūdenī, es aizspiedu degunu un dzīros mesties dimensiju caurumā.
"Lēkt no baseina malas stingri aizliegts!" man aiz muguras kāds pikti uzbrēca.
Es apcirtos. Alas līkumā bija parādījies visai ērmotīgs radījums. Tas bija sīks un salīcis, uz. pusi mazāks par mani, viscaur kārpains un kumšķains. Man likās, ka tas visvairāk līdzinās vecam runkulim, kam piemetusies briesmīga ādas slimība.
"Kas… tu tāds esi?" es stomīdamies vaicāju.
Kalnu trollis
"Es esmu kalnu trollis!" radījums atķērca. "Nē, paga — nav taisnība! Es esmu baseina uzraugs! Aiz tīrās nebēdnības maskējies par kalnu trolli! Varbūt ārēji es patiešām izskatos pēc kalnu troļļa, taču īstenībā esmu baseina uzraugs! Kē-hē-hē!"
Šis gnoms pat smējās dīvaini.
No
"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona" apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals