Kalnu trollis: attāli radniecīgs parastajam ambālītim, kalnu trollis varētu pamatoti dēvēties par statistiski vismazākajā vērtē
turēto Camonijas būtni, šai ziņā pārspējot pat bollogu. Citas ļaunās radības izceļas vismaz ar drosmi vai iekaro cieņu ar fizisku pārākumu, turpretim kalnu trollis nevar lepoties pat ar vienu vienīgu uzslavas cienīgu īpašību, taču pats par to nemaz nekaunas un vēl tīksminās par savu neģēlību. "Kalnu trollis" vairākos Camonijas administratīvajos apvidos ir lamuvārds, par kura lietošanu jāmaksā naudas sods, atsevišķos novados tas var izraisīt krogus kautiņus, dzimtu naidus un pat nelielus pilsoņu karus.
Kalnu trollis ir viszemākās kārtas pushumanoīds, tumšu kaktu parazīts, proti, labprāt uzturas krēslaini drēgnā vidē, baidās no gaismas un ievācas jau gatavos mitekļos, kurus sev iekārtojušas citas dzīvas būtnes [-» dzelzskāpurs], pats par sevi saprotams, nepalūdzis atļauju un nemaksādams īri.
"Taču sacīsim pavisam godīgi — patiesībā es nemaz neesmu baseina uzraugs!" radījums trakoti mudīgi runāja tālāk. "Es esmu šahtu inspektors. Apstaigāju šahtas."
Viņš pāris reižu paklauvēja pa alas sienu un klausījās, kā skan.
"Jā… ļoti labi… priekšzīmīgs darbs," radījums atzinīgi nopurpināja, taču nemitējās klaudzināt pa sienu.
"Ak, labi jau, labi!" viņš pēkšņi iebrēcās un teatrāli izpleta rokas. "Es nemaz neesmu šahtu inspektors! Es esmu Camonijas ķēniņš! Te atrodos slepenā misijā! Inkognito! Tādēļ arī esmu tā pārģērbies! Iespējams, ārēji es izskatos pēc visparastākā kalnu troļļa, bet iekšēji esmu varens valdnieks! Tagad tev ir skaidrs, kāpēc man galvā nav lepna kroņa un kāpēc mans izskats ir diezgan nožēlojams? Tas ir manevrs maldināšanai!"
Es lēnītiņām virzījos prom gar ejas sienu un biju gatavs kurā katrā acumirklī mesties bēgt. Skaidrs kā diena — šis te bija ārprātīgs.
"Labi, labi — padodos. Es neesmu Camonijas ķēniņš!" radījums labprātīgi atteicās no savām pretenzijām. "Es esmu
peska! Mēs, peskas, ārēji izskatāmies pēc kalnu troļļiem, taču mūsu iekšējā pasaule ir daudz cēlāka! Jā, jā, tieši tas es esmu: par kalnu trolli iztaisījies peska! Vai tas izklausās pārliecinoši?"
"Kā nu ne, ļoti pārliecinoši," es drebelīgā balsī atbildēju, lēni kāpdamies atpakaļ. Vēl daži soļi, tad būs ejas līkums un es varēšu aizmukt.
"Ak, nu, lai tad lūst vai plīst — es esmu kalnu trollis1 ." radījums piepeši iebaurojās. "Tumšo kalnu bieds! Pretīgs pluskainis ar nekrietniem nolūkiem! Visu nīsts un neieredzēts! Izstumts no sabiedrības!" Kalnu trollis elsodams sašļuka un uz visām četrām rāpoja man apkārt. Tas viss kļuva arvien nepatīkamāk.
"Tu mierīgi vari mani paspārdīt!" viņš pinkšķēja un skatījās manī ar asaru pilnām acīm. "Visi mani spārda."
Es piesardzīgi piegāju kalnu trollim klāt un uzmundrinoši paplikšķināju tam pa muguru.
"Rimsties, rimsties… būs jau labi," mēģināju viņu mierināt, tūdaļ nožēlodams, ka biju viņam pieskāries, jo mana delna uzreiz aplipa ar viņa taukainajiem sviedriem un nelabi smirdēja.
"Ko tu no tā vispār saproti!?" viņš man uzbļāva tik rupji, ka es parāvos nost, it kā manā priekšā būtu suns, kuram, šķiet, piepeši uznācis trakums. Taču šoreiz manā priekšā bija traks trollis!
"Vai tu gribi teikt, ka es pats esmu izvēlējies tādu dzīvi?" Kalnu trollis pieslējās kājās un nikni blenza man virsū. "Šo riebīgo spalvu, kārpas, nīkuļošanu tumšās kalnu ejās bez svaiga gaisa, bez gaismas — bez neviena cerības stariņa? Tu gribi teikt, ka šī ir tā karjera, kādu es biju sev iztēlojies?"
Nu, kā lai te atrod pienācīgi uzmundrinošus un nekaitīgus vārdus? Aizlicis roku aiz muguras, es mēģināju to noberzt tīru gar ejas sienu.
"Es daudz labāk būtu gribējis būt taurenis!" Viņa balsī pēkšņi jautās tāds kā vieglums, tāds kā trauslums. "Es būtu pats dailes iemiesojums, visu acuraugs, bezrūpīgi lidinātos saules staros." Viņš plivināja rokas, atdarinādams — ne pārāk ticami — taureņa lidojumu. Mazpamazām mani sāka pārņemt līdzjūtība.
"Dzīvotu tikai tam, lai pacilātu sirdis, izplatītu prieku un līksmību — dzīvot tāpēc, lai būtu labs…" Kalnu trollis izdancoja pāris lempīgu piruešu, tad spēji palika stāvam un drūmi blenza zemē. "Vai tā ir tik nosodāma vēlēšanās?"
Viņš taču bija pavisam lāga zellis. Bija skaidri redzams, ka viņš vēlas kļūt labāks.
"Bet es esmu tikai kalnu trollis!" viņš atkal ierunājās, taču viņa balss šoreiz skanēja gluži kā no akas dibena. "Nicināmākais radījums pasaules vēsturē! Visupēdējais draņķeklis!"
Viņš sāka dauzīt galvu pret sienu. Tā dobji, nejauki būkšķēja.
"Kaut es labāk būtu melnais prusaks!" kalnu trollis ņerkstēja. "Vai ērce! Pat baktērijas bauda lielāku cieņu un godu!"
Es lūkoju uzsliet viņu taisni.
"Ārējais izskats taču nav galvenais! Patiess skaistums nāk no iekšķuma!"
Vēl šobaltdien sarkstu, atcerēdamies, cik neciešami banāli bija mani veltīgie mierinājuma vārdi.
"Tur jau ir tā lieta!" trollis ņuņņāja. "Arī iekšēji es esmu pilnīgi pagrimis! Es meloju un krāpjos! Esmu ļauns pret visiem un ar to lepojos! To gan es pieprotu! Šai ziņā esmu pirmklasīgs meistars! Ja tev vajag briesmoni bez sirdsapziņas — esmu tavā rīcībā! Bet kaut vienu vienīgu labu darbiņu — uz to es neesmu spējīgs!"
Te man prātā ienāca doma, ko varētu pienācīgi nosaukt par ģeniālu. Abi verveļviļņi — tie man sākumā bija
tuvojušies ar nejaukiem nodomiem, turpretim pēc tam atraduši savai dzīvei gluži jaunu jēgu: sākuši man mācīt valodu.
"Man ir doma! Mēs nositīsim divas mušas ar vienu sitienu! Tu man vienkārši parādīsi ceļu uz brīvību! Tā es beidzot tikšu laukā no šī labirinta, bet tu būsi izdarījis labu darbu. Šādi mēs atrisināsim visas mūsu abu problēmas. Tu taču zini, kā var no šejienes izkļūt?"
Kalnu trollis skatījās uz mani ar lielu neuzticēšanos.
"Skaidra lieta. Cik reižu esmu tur bijis. Tur nepavisam nav jauki. Pārāk daudz svaiga gaisa. Pārāk gaišs. Bet, jā, skaidra lieta, es varu tevi uz turieni aizvest. Domā, tas līdzēs?"
"Simtprocentīgi līdzēs! Es pazīstu dažus, kuriem viens labs darbs pilnīgi mainīja visu dzīvi."
Nu, ja ne citādi, tad viņa labais darbs mainīs manu dzīvi uz labo pusi, vismaz par to es biju pārliecināts.
"Neticu," attrauca trollis. "Bet pamēģināt jau varam."
Labs darbs
Kalnu trollis braši soļoja uz priekšu. Pārmaiņas bija acīmredzamas. Sākumā viņš lamzāja pagalam nīgri, turpretim tagad izslējās arvien taisnāks. Viņa gaita kļuva vieglāka un atsperīgāka, likās, viņš gluži vai dejo.
"Kē-hē-hē! Tas taču ir fantastiski!" viņš sauca. "Jo tuvāk ir izeja, jo labāk es jūtos! Man klājas lieliski… es jūtos… kā… kā lai to pasaka?"
"Labi?"
"Labi! Jā, tas ir īstais vārds! Hē — es jūtos labi!"
"Tā ir alga par labu darbu!" es viņam paskaidroju. "Kad sirdsapziņa ir tīra, arī gars ir pacilāts."
"Man šķiet, es tagad dzīvošu pavisam citādi," trollis jūsmīgi sauca. "Es taču varu darīt tik daudz labu darbu! Varbūt man iet tev līdzi? Pamest šos Tumšos kalnus! Doties uz kādu nabadzīgu zemi un palīdzēt nelaimīgajiem! Katru dienu pa labam darbam! Kē-hē-hē!"
"Tā ir brīnišķīga doma!" es viņu uzmundrināju. "Zinot, kā tas ir, tu jau vairs nevari dzīvot citādi. Tu nespēj iztikt bez labiem darbiem, tie ir kā atkarība!" Nemēģināšu noliegt, ka es zināmā mērā jutos lepns uz sevi. Palīdzēt citiem ir briesmīgi patīkami, un ja vēl tu patiešām esi izdarījis ko iespaidīgu…