"Kā tad! Es jau tagad nespēju sagaidīt, kad varēšu izdarīt nākamo labo darbu! Nemūžam nebūtu domājis, ka esmu uz ko tādu spējīgs!"
"Kamēr nepamēģināsi, neuzzināsi."
"Un tu tiešām ņemtu mani līdzi? Ļautu piedalīties savās dēkās?" kalnu trollis taujāja.
"Par ko tu īsti runā?"
"Nu, es domāju… mēs varētu kopā… nu, tur, ārā…" Viņam aptrūkās vārdu.
"Tu tiešām esi gatavs aiziet no Tumšajiem kalniem?"
"Viens pats es neriskētu. Bet kopā ar tādu biedru kā tu — tā jau būtu pavism cita lieta."
Es uzmetu trollim iesāņu skatienu. Jau atkal sāku nožēlot savu neapdomīgo palīdzību. Ar tādu radījumu uz kakla noteikti nebūs vienkārši kaut ko dižu pasākt īstajā dzīvē. Bet ko tu padarīsi: kas sākts, tas jāpabeidz.
"Bez vārda runas. Es ņemu tevi līdzi."
Kalnu trollis laidās nelielā, trakoti aizkustinošā prieka dejā un sniedza man roku. Es to paspiedu. Viņa ķetna bija vēl miklāka un lipīgāka nekā mugura.
Mēs raiti soļojām jau vairākas stundas, taču izeja kā nebija, tā nebija nomanāma.
"Vai vēl tālu?" es ievaicājos.
"Tā laikam varētu sacīt," trollis ķiķināja un lēkšus ielēca kādā sānejā. "Kē-hē!"
"Ko tu dari?" es saucu viņam pakaļ.
"Atstāju tevi ķezā!" no tumsas skanēja atbilde.
"Ko? Kāpēc tu tā dari?"
Troļļa pēdējie vārdi mani sasniedza no liela tāluma. "Grūti pateikt. Es tomēr esmu kalnu trollis. Citādi nevaru."
Viņa balss jau skanēja tik klusi, ka es vien ar pūlēm spēju ko saklausīt.
"Es tevi ievilināju vēl dziļāk labirintā. Tobrīd, kad mēs satikāmies, tu jau biji gandrīz pie pašas izejas. Kē-hē! Kē-hēhē-hē-hē-hē!"
Pēdējais, ko es dzirdēju, bija šie blējieniem līdzīgie smiekli. Pēc tam atkal paliku gluži viens. Apsēdos un sāku smieties. Tie nebija pārlieku patīkami smiekli, no to atbalss man pašam pār skaustu skrēja šermuļi, ja nu ir kāds padoms, ko es kā ceļamaizi varētu dot līdzi mana dzīvesstāsta lasītājiem, tad tas ir šāds: nekādā gadījumā nepaļaujieties uz kalnu trolli!
Man bija beigas, tik daudz bija pilnīgi skaidrs. Mani spēki bija izsīkuši, jebkādas cerības un ticība (jo īpaši kalnu troļļiem) sabradātas. Biju pārguris un jutos vecs, kā nodzīvojis vismaz simt dzīvju. Kādā eju krustpunktā, kas man likās ļoti pazīstams, apsēdos zemē un tūdaļ arī aizmigu.
Vēsma ar nelāgām ziņām
Pamodos no tā, ka man ausī lēnītēm pūta viegls vējiņš. Piecēlos sēdus.
"Sveiks!" mani uzrunāja sīka balstiņa.
Es nevienu neredzēju.
"Kur tu esi?" apjucis vaicāju.
"Te, tev deguna galā!" balstiņa šalkoja.
"Es tevi neredzu."
"Mani neredz neviens. Es esmu vēja pūsma."
Šī bija tā pati vēsmiņa, ko jau daudzas reizes biju manījis vēdījam man apkārt. Nekad mūžā nebiju sarunājies ar vēju, taču galu galā varēju pamēģināt.
"Vai tu zini ceļu, kā var tikt laukā no Tumšajiem kalniem?"
"Tad taču es nešaudītos apkārt pa šīm smacīgajām alām," vēsmiņa atbildēja. "Tad es kopā ar brāļiem un māsām trauktos pārrkalniem un jūrām! Kopā ar viņiem stumdītu pa debesīm mākoņus un sakultu varenas vētras! Darītu kaut ko noderīgu, pūstu kuģi pa okeānu vai grieztu vējdzirnavu spārnus — vienalga, ko, taču ne jau šķērdētu savu dzīvi šajā ārprāta labirintā."
"Kā tu te vispār nokļuvi?"
"Ak, puis, — tā bija melnākā diena manā mūžā! Joprojām to nolādu ar briesmīgākajiem lāstiem! Bija brīnišķīga, skaidra rudens diena, es slīdēju pāri Tumšajiem kalniem… pilnīgi brīva…" Vēsmiņa smagi nopūtās. "Tad man ceļā gadījās tā kalna smaile, visa vienos caurumos. Es pieslīdēju tai klāt, ieskatījos un sev jautāju: interesanti, kā izskatās kalns no iekšpuses… Ieskatījos dziļāk — un tas arī viss. Kopš tā brīža es meklēju izeju. Un kā tu te iekūlies?"
"Mani te iesūtīja skolotājs."
"Naktigalgals?" vaicāja vēsmiņa.
"Jā! Kā tu zini?"
"Man te ir gadījies sastapt jau daudzus, kas lādēja viņa vārdu! To kauli guļ visās Tumšo kalnu labirinta ejās!"
Mani sagrāba auksti šermuļi.
"Varbūt mums vajadzētu samesties uz vienu roku," es ierosināju. "Kopā mēs izeju atradīsim ātrāk."
"Ļoti šaubos," vēsmiņa atcirta un nicīgi nosvilpās. "Tu esi briesmīgi gauss. Kamēr tu te lumpačo, es jau simtreiz esmu pārmeklējusi visu šo gabalu. Un es šajās ejās smoku jau vairāk nekā četrtūkstoš gadu. Tad nu pats saproti, uz ko tu vari cerēt. Kē-hē-hē!" vēsmiņa ņirdzīgi noirdzās, un šie smiekli man nezin kāpēc šķita pazīstami.
Visu laiku smiedama blējošus smieklus, tā manā priekšā sabiezēja un pārtapa kalnu trollī.
"Tagad tu domāsi, ka esmu kalnu trollis," tā runāja tālāk. "Bet es neesmu vis nekāds kalnu trollis. Esmu tikai vēja pūsmiņa, kas pagaidām pieņēmusi kalnu troļļa izskatu. Nu, vai izklausās pārliecinoši, ko?"
Es sasprindzināju visus muskuļus un dzīros lēkt riebīgajam gnomam virsū, sagrābt viņu aiz rīkles un nelaist vaļā tik ilgi, līdz tas beidzot parādīs, kur ir izeja, — taču piepeši sāka drebēt zeme man zem kājām.
"O, kalnutrīce!" irgājās kalnu trollis. "Tagad tev būtu visprātīgāk izkūpēt gaisā, skaties, kā es to daru! Citādi nevaru garantēt tavu drošību! Kē-hē-hē!"
Viņš zvaigādams izkūpēja gaisā.
Un es pamodos.
©
Vismaz vienu lietu es nebiju nosapņojis: zeme patiešām draudīgi drebēja. Turklāt tagad izdzirdēju arī troksni — skaļu, briesmīgu un ļoti, ļoti draudīgu. Šķita, tur kaut kas urbjas cauri dzelzs kalna sienai, urbjas neapturami un mērķtiecīgi, tieši man virsū. Kalni dārdēja un žņerkstēja, it kā triekdamies cits citā, un brīžiem atskanēja kaut kas līdzīgs atraugām — tik skaļām un dobjām, it kā atraugājies būtu akas dibenā nometies pūķis. Pēc tam atkal sākās briesmīga šņākoņa un sprakšķoņa, kļuva nepanesami karsti, ejas siena
iekvēlojās kā nokaitēta plīts virsma — vispirms sarkana, tad dzeltena un vispēdīgi balta. Tad siena tai vietā vienkārši izkusa un notecēja kā balta verdošas dzelzs jūra. Man vajadzēja palēkt sānis, lai metāla straume neapplaucētu man kājas. Dārdoņa un žņerkstoņa apklusa. Pa caurumu sienā vēlās melnu, treknu dzelzs dūmu mutuļi. Man pat vairs nebija baiclass="underline" bailes pārmāca ziņkāre, kas īsti bija izraisījis šo iespaidīgo izrādi. Kad dūmi mazpamazām izklīda pa eju un kļuva caurspīdīgāki, es sienas otrā pusē neskaidri saskatīju kādu radījumu. Tas bija trīsreiz lielāks par mani un viscaur no mirdzoša dārgmetāla.
No
"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals
Tumšo kalnu kāpurs: Tumšo kalnu kāpurs jeb dzelzskāpurs [Capurus inferioris], lai gan pēc izskata tam grūti noticēt, pieder pie parasto slieku dzimtas, tiesa, tas atrodas ļoti augstā attīstības pakāpē.
No vienas puses, Tumšo kalnu kāpuram bioloģiski ir daudz kopēja ar primitīvo matgalvi [Trichocephalus trichiurius], jo īpaši visā tajā, kas saistās ar gremošanas orgāniem, no otras — ar uzbūves ziņā daudz sarežģītāko rortārpu [Hermella compexiensis]. Pieauguši tumšo kalnu kāpuru īpatņi sasniedz aptuveni stepes šķeltnagu vienradža augumu, un tādējādi Tumšo kalnu kāpurs uzskatāms par trešo lielāko Camonijas tārpu: augumā lielākas ir tikai -» Lejcamonijas kaļķdēles un -> Midgardas tārpi. Tie graužas cauri Tumšo kalnu metāla slāņiem (jo sastopami vienīgi Tumšajos kalnos) un barojas, izkāsdami no apēstā metāla visas barības vielas. Šim nolūkam daba Tumšo kalnu tārpiem devusi apbrīnojamus gremošanas rīkus, par kuriem tos varētu apskaust kurš katrs plēsīgais zaurs. Pieaudzis Tumšo kalnu kāpurs turklāt spēj arī spļaut uguni gluži kā Brazīlijas lietusmežu salūtpūķis, taču ar salūtpūķiem šos tārpus nesaista radniecība, jo pēdējie pieder pie rēpuļādaiņu ģints, turpretim Tumšo kalnu kāpuru virsma ir gluda kā nopulēta. Tumšo kalnu kāpuru ķermenis viscaur ir no mirdzoša nerūsējoša cēlmetāla. To apakšžokļi formas ziņā atgādina mehānisku lāpstu un ir aprīkoti ar zāģzobiem, kurus klāj dimanta putekļu kārta. Roku vietā šiem kāpuriem ir maigles, kāju vietā — tērauda pakavi, bet ķermeņa apakšdaļa beidzas ar milzīgu metālvīli. Dzelzstārpu mehāniskā forma ir vedinājusi izteikt minējumus, ka radījums varētu būt mākslīgas cilmes un, iespējams, nāk no citas planētas vai dimensijas. Tomēr ticamāk ir, ka daba, radīdama būtni no dzelzs, ir atradusi veidu, kā turēties pretim dzīvībai naidīgajai videi Tumšajos kalnos. Pēc visa spriežot, auguma un spēka attiecības ziņā Tumšo kalnu kāpurs ir stiprākais radījums mūsu kontinentā; ārējā izskata ziņā viens no iespaidīgākajiem Camonijā, un bīstamības ziņā to var salīdzināt tikai ar visēdāju zobenzobzauru, kuram atņemti mazuļi.