Tumšo kalnu kāpurs [turp.]: Tumšo kalnu kāpurs pieder pie vienguļu ģints, t. i., tas guļ tikai reizi mūžā, toties 14 gadu pēc kārtas. Tas notiek drīz pēc tam, kad kāpurs ir nosvinējis savu divsimto gadskārtu. Guļas laikā tas izmanto uzkrātās dzelzs rezerves un ieelpo tikai reizi mēnesī.
Kad es trīs dienas biju turējies cieši dzelzskāpuram uz pēdām, mani spēki bija galā. Šī radījuma ātrums un milzīgais čaklums bija kaut kas prātam neaptverams. Es arvien biežāk biju spiests apsēsties, lai atvilktu elpu, un dažkārt turpat ieslīgu īsā snaudā. Reiz, kad uztrūkos no
miega, dzelzskāpurs bija pazudis. Pēdējais caurums bija sen atdzisis. Lai kā es piepūlēju dzirdi, nespēju saklausīt ne žvadzoņu, ne dārdoņu. Un manā priekšā bija eju sazarojums. Ja es tagad nogriezīšos nepareizi, visi mani pūliņi izrādīsies veltīgi.
Pa labi — viens, pa kreisi — divi.
Tāds ir mans cēlais vienreizviens.
Es šādā taktī skaitu dzīvi;
Uz priekšu rit mans pavediens.
Pēdējais kāpura caurums veda pa kreisi, tādēļ tagad es, paklausīdams poēmai, divas reizes nogriezos pa labi. Man nebija ne mazākās pārliecības, ka, klausīdams Hildegunstam fon Mītenmecam, es rīkojos pareizi, — kas zina, varbūt viņš to visu bija izzīdis no pirksta.
Taču man nebija izvēles. Un jā, nudien: nākamajā ejā es ieraudzīju diezgan svaigu kāpura rakumu. Pārkāpu pāri kūpošai dzelzs peļķei, iebāzu galvu nākamajā caurumā un ausījos — ak, kāda atpestīšana: tur dārdinājās un žvadzinājās dzelzskāpurs! Es teciņus metos uz to pusi. Ērmoti, taču apkārt viss, likās, kļuva arvien gaišāks. Iegriezos kārtējā ejas līkumā un ar galvu pa priekšu ieskrēju gaismas sienā.
Tad izkūst dzelzs, tad mūris salūst,
Un jaunā ailē gaisma rist,
Var sejā vēja pūtu sajust
Un priekšā ceļu ieraudzīt.
Caurums
kalnā
Kamēr manas acis lēnītēm pierada pie gaismas, es stāvēju, ļaudamies vēsam vējiņam, un skatījos uz dzelzskāpuru, kurš man priekšā kluknēja apaļā caurumā, kas veda
brīvībā. Es bezbailīgi piegāju tuvāk un apstājos tieši blakus. Arī tagad tas nelikās par mani zinis: iespējams, arī to bija aizgrābis skats, kas pavērās mūsu priekšā. Lejā tālē sniedzās Tumšo kalnu galotnes, kas dūrās cauri baltam, vataini pūkainam līdzenumam. Acīmredzot mēs atradāmies vienā no kalnu augstākajām virsotnēm, un ainava mums pie kājām bija miglā tīta. Manus no aukstuma stīvos locekļus glāstīja saules stari, sirdi pārņēma cerība.
Tad saulei priekšā aizlīda trekns, melns negaisa mākonis un vienā mirklī kļuva briesmīgi auksti. Es izliecos laukā un lūkojos lejup, daudzus kilometrus dziļā dzelmē. Tumšo kalnu sienas bija gludas kā noslīpēts marmors, pat vistalantīgākais alpīnists to virsmā neatrastu ne mazāko tverekli. Dzelzskāpurs nočāpstināja un nošņaukājās. Tas tramīgi dīdījās un izgrūda tādas skaņas, kas izklausījās apmēram pēc: "Ā-ā-ā!" un "Ē-ē-ē!" Tad piepeši tas apcirtās un iebēga tunelī. īsu acumirklīti vilcinājies, es viņam sekoju. Ko man deva izeja tādā augstumā? Mana vienīgā cerība bija palikt pie kāpura un cerēt, ka agri vai vēlu tas izvedīs mani laukā cik necik zemāk.
Kāpurs skrēja ļoti atri, ka šķita — kur deguns radīja, taču arvien kalnā iekšup. Un es rikšoju tam nopakaļ.
BOOOOOOONNNNNNGGGGG!
Kas tad nu? Zvans? Kalna vidu pēkšņi skanēja zvans? Dzelskāpurs apstājās kā iemiets.
BOOOOOOONNNNNG!
Vel viens zvana sitiens, nedaudz klusāks un talaks.
BOOOOOOOOONNNNNNNNGGGGGG!
Zvans noskanēja trešo reizi, skaļāk un tuvāk nekā pirmīt.
"Ā-ā-ā!" un "Ē-ē-ē!" dvesa kāpurs.
Tad sākās apdullinošs troksnis, neko tādu savā mūžā _ *♦> _ _ vel nebiju dzirdējis: neskaitāmi zvana dimdieni, kas vibrēja nemitīgās atbalsīs, it kā es sēdētu zvanā, uz kura gāztos akmeņu krusa.
BONGBONGBONGBONGBONGBONG
BONGBONGBONGBONGBONGBONG
BONGBONGBONGBONGBONGBONG
BONG!!!!!!!
Toreiz es vēl nezināju, kā ir, kad Tumšajos kalnos sākas negaiss. Šajā kalnājā lija reti, patiesībā nekad, taču, ja nu reiz nelaiks bija uznācis, tad ne pa jokam.
No
"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals
Negaiss Tumšajos kalnos: tā kā Tumšie kalni sastāv no dzelzs, atmosfēra virs tiem pastāvīgi ir stipri uzlādēta. Negaiss šajā apvidū ir |oti reta dabas parādība, taču, ja nu reiz ducināšana sākas, tad tai
seko tāds nelaiks, ka to vispār nevar salīdzināt ar citām dabas katastrofām; ļaudis to dēvē par "Negaisu Tumšajos kalnos" jeb par "Dievu dusmām".
Dažu minūšu laikā virs kalnāja kilometru augstā grēdā sablīvējas gigantiskas, melnum melnas lietus tūces, un sāk krist lāses, kas lieluma un smaguma ziņā ir salīdzināmas ar podiņu krāsnīm. Viena Tumšo kalnu lietus lāse var piepildīt vannu un nosist alni. Miljoniem zibeņu sekundē pārvērš nakti par dienu, šaudoties tādos virzienos un trajektorijās, kādas parastām elektriskām izlādēm normālos apstākļos nav pa spēkam. Gari, šmaugi zibeņi šņākdami triecas ielejās, radīdami svelotus baltu dzirksteļu ūdenskritumus; citi, plati kā ielas, šķeļ pušu kalnus. Kā trakas komētas krīt lodveida zibeņi; kur tie ķer, tur notiek jaudīgi sprādzieni un paliek kūpoši verdošas, izkausētas dzelzs krāteri. Zibeņiem mēdz būt dažnedažādas formas un aprises: vieni lokās pāri kalniem kā milzīgas čūskas, citi ir īsi un smaili kā šķēpi un trāpījuma vietā vēl brīdi paliek stāvus un vibrē. Visu laiku skan pērkona dārdieni, un, tos dzirdot, šķiet, ka Tumšajos kalnos ar lokomotīvēm ārdās prātu zaudējušu milžu banda.
Mēs no tā visa manījām pirmās milzīgās ūdens lāses, kas triecās pret dobajiem kalniem, tos dimdinot kā zvanus. Tad sākās pērkons, ko tūkstošreiz pastiprināja tuneļa sienu atbalsis. Man vēl nekad mūžā nebija gadījies dzirdēt tik briesmīgu troksni.
Pirmo reizi jutos priecīgs, ka atrodos dziļi Tumšajos kalnos. Ja dabas stihija pavisam satrakosies, labāku patvērumu nekā daudzus kilometrus biezi dzelzs slāņi nevarēju vēlēties. Tomēr dzelzskāpurs, šķiet, bažījās. Tas griezās uz riņķi, smilkstēja un it kā kaut ko meklēja.
"Ā-ā! Ē-ē! Ā-ā! Ē-ē! Ā-ā! Ē-ē! Ā-ā! Ē-ē!"
Redzot, cik satraucies ir tik brašs un sparīgs, caurcaurēm nesatricināms radījums, arī es sāku raizēties. Kāpēc tas tik trakoti baidās no negaisa, mēs taču atrodamies kalnu dzīlēs?
Negaiss Tumšajos kalnos [turp.]: Tumšie kalni ir poraini, neskaitāmās izgrauztās ejas tos sacaurumojušas kā termītu pūzni [-> Tumšo kalnu kāpurs]. Daudzas no šīm ejām ved laukā no kalniem, un tādējādi kalnu sienās ir pulka atveru, pa kurām ērti var ieplūst Tumšo kalnu negaisa ūdens masas, kas mutuļodamas brāžas cauri kalniem un tos izskalo tīrus. No kalnu higiēnas viedokļa tas ir uzteicams fakts, taču, ja kalnu iekšienē atrodas dzīvas radības, tām draud nāves briesmas. Tumšo kalnu pirmiedzīvotājiem, piemēram, -» Tumšo kalnu kāpuram un -» kalnu trollim, daba devusi spēju pārdzīvot šo dabas katastrofu. Piemēram, Tumšo kalnu kāpuri spēj aizturēt elpu pat divas stundas ilgi.
Briesmas
Es jau nu gan nebiju Tumšo kalnu pirmiedzīvotājs, un man daba nebija devusi nekādas spējas palikt dzīvam pārvarīgos plūdos. Lielās, smagās ūdens lāses sākumā plūda pa ejām kā urdziņas, kas pamazām, šļākdamās lejup, pārtapa strautos un vispēdīgi kļuva par mutuļojošām upēm. Dažās vietās visa eja jau bija pilna ar lietusūdeni gluži kā caurule. Es atrados nāves briesmās, tikai pats to vēl nezināju.