"Zināšanas ir nakts!"
Tumsa. Protams. Intelektuālās spējas tumsā pieaug. Aizvēru acis. Piecsimt metru.
Domāju par sardīnēm. Manu gara acu priekšā parādījās vesels zivju bars. Sidrabaini zibinot sānus, tās slīdēja pa ūdenskritumu lejup, kopā ar mani tuvodamās dzelmei.
Vēl četrsimt metru.
Sardīnes ceļš
Es pārvērtos, taču ne par sardīni. Kļuvu par vienšūni, uz mata tāpat kā Naktigalgals toreiz klasē. Augu lielāks un pārtapu daudzšūnī, mazītiņā, spulgā zivtiņā. Manu caurspīdīgo ādu pārklāja zvīņas, man izauga žaunas un spēcīgas spuras. Jutu, kā mani skeleta kauli kļūst lielāki un izturīgāki. Elpoju ūdeni, it kā tas būtu svaigs gaiss. Visgalā biju pārvērties par sardīni.
Ūdens pašķīrās, man apkārt uzmutuļoja vesels burbuļu orkāns. Pats gandrīz nemanīdams, biju ieniris ezerā. Man gribējās tikt uz ūdens virsu, un es sparīgi savicināju spuras, taču tās nebija spuras — man atkal bija ķepas. Izniru no dzelmes im dziļi jo dziļi ieelpoju gaisu. Acīmredzot es vairs nebiju sardīne, jo līdz krastam ar savām smagajām, piemirkušajām drēbēm un slapjo spalvu man bija pagalam grūti aizpeldēt.
Izkāpu krastā, izgriezu ūdeni no drēbēm un izpurināju spalvu. Kails un mazliet stīvs, taču visnotaļ dzīvs un apmierināts apsēdos ezermalā un pārlaidu skatienu apkārtnei.
Piekrastē auga varenas egles, un es kāri ievilku plaušās svaigo, pēc skujām smaržojošo meža gaisu. Pa debesīm vēl joņoja brangi negaisa mākoņi, tomēr negaiss jau bija beidzies un vietumis pa spraugu starp mākoņiem manīja pat rietošās saules liesmaino blāzmu. Varēju justies pagalam apmierināts. Biju ne tikai izkūlies no kalnu eju labirinta, bet vēl arī divreiz izsprucis nāvei no nagiem — nebiju noslīcis un nebiju nosities. Kā īsti tas notika?
Vai es patiešām biju pārvērties par zivi? Vai varbūt Naktigalgals ar sava leksikona palīdzību bija mani nohipnotizējis un licis uzvesties kā zivij?
Lai nu būtu, kā būdams. Viņš bija palīdzējis man nonākt jaunā dzīvē.
7 . mana dzīve Lielajā mežā
No
"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals
Lielais mežs: Lielajam mežam tik garlaicīgs nosaukums dots tādēļ, ka nevienam negribas tam pievērsties, pat domās labāk ne. Lielākoties visi no tā vienkārši izvairās, iet apkārt ar iespējami lielu līkumu un arī citiem neiesaka tam tuvoties. Nedaudzie, kas, nepaklausīdami prātīgam ieteikumam, ir šajā mežā iegājuši, pēc tam vairs nav redzēti. Daži apgalvo, ka šai mežā dzīvo augu gari un lapu raganas, citi min, ka šis mežs pats ir viena liela ļauna būtne, kas ar saknēm turas ellē, kur td*aplaista ragainais personiski. Kā šīs leģendas cēlušās un uz kādiem faktiem pamatojas, nav zināms. Camonijas iemītnieki vienkārši ir klusībā norunājuši Lielajā mežā nerādīties.
Kad iegāju mežā, satumsa nakts. Visādas vecu sievu pasaciņas man ir vienaldzīgas: es no mežiem nebaidos — esmu padzīvojis pie spīgaiņiem un tātad diezgan norūdīts. Taisnību sakot, es ar labpatiku izbaudīju dzestro klusumu un pilnu krūti elpoju svaigo gaisu. Pēc ilgās maldīšanās pa smacīgajām kalnu ejām svaigs gaiss man likās gluži nedzirdēta greznība. Negaiss bija pārskrējis tikpat naigi kā uznācis; koku galotnes vēl šūpoja viegls vējš, taču te, lejā, bija klusi un vēsi kā katedrālē. Paceļot galvu, es cauri biezajai lapotnei brīžumis varēju saskatīt zvaigznes, kas mirdzēja izplatījuma melnajās dzīlēs. Kādi plašumi jumās man pāri! Mundri soļoju uz priekšu aizvien dziļāk mežā, kas kļuva biezāks un biezāks. Arī tad, ja te ir augu gari vai lapu raganas, man nemaz nebūtu iebildumu pret šādu tādu sabiedrību.
Uz pārdomām vedināja vienīgi pilnīgais klusums. Tik klusi nebija pat spīgaiņu mežā — tur ūkšināja pūces, čivinaja sīki putni un savus Morzes ziņojumus raidīja dzeņi;
l
švīkstinādamas lapas, tur skraidīja vāveres un allažiņ klusi čabēja zeme, pa kuru rakņājās dažnedažādi kukaiņi. Šeit nebija dzirdama nekāda dzīvība: vienīgās skaņas bija manu soļu dipoņa mīkstajās lapās un reizēm kāds krakšķis, kad biju uzkāpis uz satrupējuša zara. Acīmredzot Lielajam mežam bija tik slikta slava, ka no tā vairījās pat tārpi un skudras.
Kad mani no staigāšanas un svaiga gaisa pārpilnības pārņēma nogurums, es vienkārši saritinājos turpat zemē, apsedzos ar lapām un aizmigu. Tik spirdzinošā miegā sen nebiju gulējis, sapņu netramdīts un mierīgs kā Lielais mežs.
Plāni No rīta es pamodos vēlu, jau bija gandrīz dienvidus. Salasīju mazliet ogu, riekstu un kastaņu, noņammāju arī nelielu pieneņu pušķīti un pa virsu uzdzēru tīru avota ūdeni. Tad cēlos un gāju, apņēmies pēc iespējas ātrāk tikt laukā no meža un iesoļot kādā cienījamā tuvākā civilizācijā. Iztēlojos jauku ciemu mežmalā — tādā es kādu laiku varētu likt lietā savas naktsskolā iegūtās zināšanas. Strādātu par skolotāju, pasniegtu astronomiju un paleontoloģiju, naktigalgalismu, Camonijas arheoloģiju un feromagnētisko dziļjūru botāniku. Biju gatavs ķerties pie jebkura aroda, neviens darbiņš man nebūtu par grūtu. Vajadzīgi mežģīņu pinēji? Lūdzu, esmu jūsu rīcībā! Varēju būt ij sūkļu zvejnieks, ij vijoļbūvētājs, vīndaris, klavieru skaņotājs vai zobārsts. Vajag — nodarbošos ar tulkošanu, grāmatas no visām pasaules valodām notulkošu camoniski vai otrādi, kā vēlaties. Kas zina, varbūt ciemā tieši tagad tiek meklēts teleskopa lēcu slīpētājs vai meistars, kas spēj ģeodēziski satricināt Zemeslodes polus…
Un vispār, es varētu atvērt nelielu privātskolu un, skolojot jaunatni, nest tālāk Naktigalgala gudrības lāpu. Nakts akadēmijā biju baudījis izcilu izglītību, un manām profesionālajām spējām nebija robežu.
Lielais mežs
Par spīti aplam nelāgajai slavai, mežs bija trakoti skaists. Un visskaistākais bija tas, ka šis mežs bija caurcaurēm normāls. Tas nebija ar liānām aizaudzis, gandrīz necaurejams aizmūžu mežs kā tas, kurā biju dzīvojis spīgaiņu salā, un nebija arī nedabiska tropu paradīze ar dziedātājpuķēm un stikla zāli kā Gourmetica Insularis: tas bija kārtīgs, veselīgs mežs, tieši tāds, kādam jāaug mērenā klimata joslā, — staltas egles un resni ozoli, slaikas papeles un jo sevišķi daudz balti pelēku bērzu, kas bija izretojušies tik vienmērīgi, it kā tos būtu iestādījušas gādīgas rokas. Šur un tur auga kāds ogu krūms, ik pa brīdim ceļā gadījās noriņa ar pīpenēm un mušmirēm un dāsnu saulgozi, malu malās vizēja kristāldzidri strautiņi un lāmas.
Iet pa šo mežu bija tīrā bauda, ceļā negadījās ne mazākais šķērslis, pat ne kritis koka stumbrs. Hroniskās galvassāpes bija pagaisušas, mūžīgais kāss no dzelzs putekļu saelpošanās aizmirsts, pleci iztaisnojušies, un skausts vairs nesāpēja. Tā es mundri soļoju visu dienu, gandrīz neapstādamies, tik ļoti man patika tā iet, nevis klīst pa tuneļiem.
Un tad jau mežā atkal iestājās krēsla. Drīz vajadzēs meklēt, kur pārlaist nakti: par naktsguļai piemērotu vietu trūkumu nebija jāsūdzas, drīzāk jau bija grūti izvēlēties, kurā no neskaitāmajiem gleznainajiem nostūriem apmesties. Man priekšā atkal bija laucīte, taču pēkšņi manas nāsis uztvēra vēl nemanītu aromātu.
Tagad jūs man gluži vietā iebildīsiet, ka izjūtas nevar saost, taču tieši tā es tobrīd jutos: es saodu, ka esmu mājās.