Pat negantās mežacūkas viņas klātbūtnē kļuva par draiskiem klēpja sivēntiņiem.
Tagad es izsekoju viņu, kad vien tas bija iespējams: no rītišķas žāvāšanās un izstaipīšanās uz namiņa sliekšņa līdz sveču nopūšanai vakarā. Un — to es rakstu, nosarcis kā biete, — es noskatījos arī, kā viņa rītos peldas meža urgā.
Vēl nekad nebiju juties tik neizskaidrojami laimīgs tādēļ vien, ka redzēju kādu dzīvu būtni vai, un tas bija vēl pārsteidzošāk, ka par viņu domāju. Ar katru stundu, ko pavadīju zilās lācenītes tuvumā, šī laimība kļuva arvien lielāka, taču reizē pieauga arī dusmas uz sevi un gļēvulīgo nespēju pieiet viņai klāt. Ik rītu es sev nozvērējos, ka, sagaidījis piemērotu brīdi, iznākšu no meža, smalki stādīšos priekšā un lūgšu viņas ķepu. Taču galu galā es kārtējo reizi paliku tupam starp rabarberu lapām kā bailīgs trusis. Kādu rītu pamodos mazliet vēlāk nekā parasti, un lāču meitene jau bija nozudusi mežā. Krietni izsunījis sevi par gulēšanu lāča miegā, es savā bezgalīgajā zemiskumā nospriedu, ka šī ir teicama izdevība ielavīties meitenes privātajā teritorijā. Izzagos no meža un uzkāpu viņas namiņa lievenī. Pirmais pakāpiens zem mana neparastā svara saliecās, un pa visu mežu aizskanēja tā sāpīgais brēciens. Es uzreiz metos atpakaļ un ausījos. Vai viņa nāk atpakaļ? Nē, acīmredzot viņa neko nebija dzirdējusi.
Nelūgtais
viesis
Tā nu es no lieveņa iespruku namiņa virtuvē, kas reizē bija arī dzīvojamā istaba. Pasaulīt balto, cik tur bija jauki! Plauktos rindojās mīlīgas krūziņas, kā radītas maigām rociņām, un šķīvīši, kuros varēja ielikt tieši vienu kumosu, — jā, šajā namiņā viss, likās, bija domāts tādam, kas bija vismaz trīs izmērus mazāks par mani. Piegāju pie jaukā pavardiņa un pacēlu jauka vārāmpodiņa vāku. Biju stāvā sajūsmā! Podiņā bija piecas jaukas klimpiņas biezā, brūnā mērcē, un, nepaguvis ne attapties, es jau vienu no tām biju notiesājis.
Klimpas
Ak, cik tādas nupat izvārītas kartupeļu klimpas ir pasakaini gardas! Brīnišķīgi pasālītas un aizdarinātas ar safrānu, no ārpuses samtainas, iekšpusē mīkstas kā firziķi, bet vidiņā debešķīgi izsmalcināts maisījums no rīvmaizes, rozīnēm un žāvētām plūmēm! Tas turpināja kutināt aukslējas ar sīpolu, muskatrieksta un melno piparu smaržām arī pēc tam, kad klimpa bija izkususi uz mēles kā putukrējums.
Nebiju pat nojautis, kādus kulinārijas mākslas augstumus iespējams sasniegt ar tik vienkāršu ēdienu. Taču salīdzinājumā ar mērci tas vēl bija tīrais nieks! Mērce bija no baravikām, kas, pēc visa spriežot, veselu dienu bija sutinātas uz mazas Oguns, līdz savārījušās pastā, kurā izmeklētās sēnes bija kļuvušas par tīru garšas esenci. Man uz mēles izauga vesels mežs ar visu sveķu smaržu, egļu skuju aromātu, ar rīta rasas spirgtumu, ogu un zālīšu veselīgajām sulām. Šis garšas pārdzīvojums pārspēja visas manas cerības par zilās lācenītes pavārmākslu. Kamēr klimpa slīdēja lejup pa manu rīkli, es no sajūsmas biju kā debesīs.
Pēc tam nācu pie prāta. Vai šādi es biju atstājis pēdas, kas liecināja par manu klātbūtni? Vai lāču meitene no rīta bija saskaitījusi savas klimpas?
Visas labas lietas ir trīs, tas katram bērnam zināms, un tātad no liekās klimpas vajag tikt vaļā. Nebiju domājis, ka šī klimpa spēs gardumā pārspēt iepriekšējo, taču tieši tā bija. Šīs vidiņā bija aprikožu kanēlis, kura smalkā garša bija meistarīgi izcelta ar maltiem baltajiem pipariem. Debešķīgi! Es tīksmē spiedzu un ņurdēju, man gribējās aiz sajūsmas vārtīties pa grīdu. Pirmo reizi mūžā ēdu kaut ko tik izsmalcinātu. Ak, kādus pārsteigumus aiz saviem samtaini maigajiem mētelīšiem slēpj trīs atlikušās klimpas? Vai būs liela starpība, ja lāču meitene triju klimpu vietā atradīs tikai divas? Maz ticams. Nākamā klimpa bija pildīta ar rabarberu biezpienu un gardināta ar medu. Baudas virsotne! Izsenis taču zināms, ka lāči ir sevišķi kāri uz medu. Pašā klimpas viducī, droši pasargāts aiz klimpas mīklas un biezpiena pildījuma kārtas, bija akāciju medus piliens rieksta lielumā; gluži negaidīti nonākdams man uz mēles, tas izraisīja manī visīstāko garšas ekstāzi, un, nespēdams noturēties, es turpat uz vietas laidos dejā. Uzsāku, tā sakot, klimpu pielūgšanas danci, pa indiāņu modei lēkādams uz riņķi un ritmiski rūkdams, taču vispirms vēl notiesāju divas pēdējās klimpas (viena bija ar aliču marmelādi, bet otra ar brūklenēm un mīksto sieru). Tad ņēmos laizīt podiņu. Noliecos pār pavardu un čāpstinādams laku sēņu mērci kā no slāpēm mirstošs kamanu suns.
"Labdien!" atskanēja man aiz muguras.
Salēcies kā dzelts, es lēni pagriezos.
Man dzīvē ir bijuši divi tādi mirkļi, kad likās — manā priekšā ir absolūts skaistums. Pirmo reizi ko tādu pieredzēju, no Maka muguras raudzīdamies uz ziemeļblāzmas apmirdzētajiem polārā loka leduskalniem. Otro — lai cik šis brīdis bija nepatīkams — tagad, ieraudzīdams zilo lāceniti,
kas stāvēja uz sliekšņa, turēja ķepā ar bumbieriem pilnu grozu un smējās.
"Es, ē, ā, bū, ē…" nespēju izteikt ne vārda.
Viņa lūkojās mani, un viņas skatienā nebija ne pārsteiguma, ne baiļu, nemaz nerunājot par sapīkumu vai dusmām. Tieši otrādi — izjūtas, ko pauda viņas seja, man bija bezgala pazīstamas. Uz mani lūkojās līdz ausīm iemīlējusies zilā lācenīte.
Visa mokošā slapstīšanās, izrādās, bija pilnīgi lieka, mēs bijām radīti viens otram, mēs būsim kopā uz laiku laikiem, te, šajā meža norā, vai uz kuģa tālu jūrā, visviens, kurp liktenim labpatiks mus vest. Biju atradis savu vietu dzīvē, neremdināmie meklējumi bija beigušies, vēl tikai trīs soļi šķīra mani no nākotnes laimes. Atmetu visu savu biklumu, drošsirdīgi piegāju klāt un apkampu viņu.
Lācenīte bija ļoti tieva un lipīga kā darvā izmērcēta kuģa tauva. Pēkšņi viņa arī izskatījās pēc darvotas tauvas. Vai, pareizāk sakot, lāču meitene bija pazudusi, un viņas vietā tagad bija lipīga virve. Arī namiņš bija izgaisis. Meža nora vēl bija turpat, kur bijusi, taču tajā krustu šķērsu kārstījās smalkas, melnas streņģes, rūpīgs un lietpratīgs pinums, gluži kā zirnekļa tīkls. Un es biju iepinies šajā tīklā, uz dzīvību un nāvi pielipis pie melna pavediena.
No
"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona" apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals
Meža tarantulla: parastā meža tarantulla jeb raganu zirneklis [Tarantula valkyriae] pieder pie četrplaušu dižzirnekļu ģints, taču atšķirībā no, piemēram, putnu zirnekļiem ir daudz lielāka; meža
tarantullas izceļas ar īpašu veiklību, ķerot savus upurus tīklā, taču šie paņēmieni līdz šim faktiski nav pētīti, jo neviens zinātnieks, kas pietiekamā mērā piekļuvis meža tarantullai, vairs nav atgriezies. Meža tarantullas pieskaitāmas pie tām Camonijas būtnēm, kurām raksturīgi nekrietni pievilināšanas paņēmieni, sk. arī -> gaļēdāja austere, Gourmetica Insularis un indīgā -> prinčvarde. Tarantulla parasti ir melna, klāta ar sarkanrudām vai rudām spalvām, kas ļoti garo, pieplacināto kāju un taustekļu galā kļūst par rudu kūlu; citas dzīvas radības to lāgā neieredz nejauko manieru un liekulīgās dabas dēļ, vienīgais izņēmums ir tarantullērce, parazīts, kas mitinās tarantullas kažokā. Tās kodiens var būt [atkarībā no upura lieluma un svara] nekaitīgs, kaitīgs veselībai vai nāvīgs. Piemēram, pieaudzis bollogs tarantullas kodienu tik tikko sajutīs, turpretim sešdesmit metru garam dziļūdens gliemezim koduma vietā var izveidoties vairākas nedēļas nedzīstošs iekaisums, kura izpausmes būs arī reiboņi un smakšanas lēkmes. Būtnēm, kuru auguma garums ir mazāks par 15 metriem, tarantullas kodiens ir nāvīgs, turklāt upuris pēc tam pilnīgi sadalās, pārvēršoties tīram proteīnam līdzīgā, ķepīgā, viegli sagremojamā biezenī, ko tarantulla uzlaiza ar savām zīžpurslām. Meža tarantullu augums var sasniegt astoņus metrus, tām atkarībā no vecuma, ir četras līdz astoņas kājas (ar četrām kājām tās piedzimst, pēc tam ik pa simt gadiem tām izaug vēl viena kāja), divpadsmit acu, četras knābjiem līdzīgas mutes un ķermeņa augšdaļā tām ir smails, piltuvei līdzīgs ragādas izaugums, kas attāli atgādina raganas cepuri. Uz šī izauguma tarantullas acīmredzot uzdur savus upurus, lai pēc tam tos nogādātu barības krātuvē. Meža tarantullas mēdz izdalīt lipīgu sekrētu, kas izraisa murgus, kuros upurim rādās viņa sapņu ainas, t. i., halucinācijās upurim tiek demonstrēts tas, pēc kā nelaimīgais visvairāk ilgojas. Ar šo šķidrumu tarantullas ieziež savus tīklus. Meža tarantullas neiekļaujas nevienā no evolūcijas ķēdēm, tādēļ pastāv pieņēmums, ka tās Camonijā nokritušas kopā ar kādu komētu vai ieradušās pa dimensiju caurumu. Tās perinās vienīgi Lielajā mežā, tādēļ, izmantojot iespēju, vēlreiz uzstājīgi piekodināsim iet tam apkārt ar vislielāko līkumu.