Liels paldies, profesor Naktigalgal! Es naktsskolā biju mācījies par Lielo mežu un zināju visu — ka tas ir septiņpadsmit tūkstošu kvadrātkilometru liela teritorija ar draudzīgu augu valsti, kuras spektrs sniedzas no mūžzaļām birzīm līdz sūnām un debešķīgām trifelēm. Varēju noskaitīt visu meža augu latīniskos nosaukumus un ar mizas analīzes palīdzību noteikt jebkura koka vecumu, turpretim to, ka šajā mežā dzīvo visēdāja zirnekliene, es uzzinu tikai tad, kad attopos viņas tīklā!
Cits to droši vien būtu nojautis agrāk, es droši vien biju pēdējais, kas pamanīja, taču mīlestība, kā zināms, ir akla: nekādas daiļas, zilas lāču meitenes nebija! Un vispār nebija nekādas meitenes, ne zilas, ne lāču — nebija nekā! Manās smadzenēs bija dzimusi halucinācija, ilūzija, ko izraisīja hipnotiskie tvaiki, ko izdalīja šķidrums, kurā es biju ielipis. Man šķita, ka šīs meža noras apkaimē uzturos jau vairākas dienas, taču viss bija ildzis labi ja pāris minūšu, iespējams, tikai dažas sekundes. Šķiet, es pa galvu, pa kaklu biju ielēcis zirneklienes tīkla lipīgajā slazdā, un nu karājos tajā kā dumja istabas muša.
Pirmajā brīdī mēģināju atsvabināt rokas. Lipīgā ķēpa bija staipīga, varēju pastumdīt rokas centimetru šurpu un centimetru turpu, taču, lai kā pūlējos, no tīkla tās nevarēju atraut. Mobilizēju savu optimismu. Varbūt meža tarantullas šajā apkaimē vairs nemaz nav. Varbūt tā bija tikai noaudusi tīklu un tad pārvākusies uz citu meža nostūri. Tas taču bija iespējams, ko? Kas teicis, ka zirnekliene noteikti atgriezīsies pie sava tīkla?
No
"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals
Meža tarantulla [turp.]: noaudusi tīklu, meža tarantulla dodas prom, lai austu tīklus citās vietās. Laiku pa laikam tā apstaigā savus smalkos pinumus, pārbaudīdama, vai tajos nav ieķēries laupījums.
Reizēm tā pie tīkla ierodas pēc vairākām dienām vai pat nedēļām, taču tā noteikti atgriezīsies, par to varam likt ķīlā galvu, rokas un kājas — ne tikai savas, bet arī visas radu saimes.
Tātad es biju bezcerīgi ielipis, un meža tarantulla noteikti ieradīsies, lai izkausētu mani ar savām gremošanas sulām.
Burvīgi. Kāda jēga no tā, ka man galvā ir šis leksikons, ja svarīgas ziņas es vienmēr iegūstu tad, kad jau bija par vēlu? Kāpēc, lūdzu, Naktigalgals mums skolā nebija ne ar vārdiņu pieminējis ne tarantullu, ne hipnotisko šķidrumu?
Naktsskolā piedāvātā izglītība man mazpamazām sāka šķist arvien šaubīgāka.
Tīklu tīkls
Tad es beidzot pievērsos zirneklienes tīklam un aplūkoju to rūpīgi un pamatīgi. Man gribot negribot bija jāatzīst, ka tas bija tīklaušanas meistardarbs. Tarantulla bija novilkusi starp kokiem spriegas tauvas un samezglojusi tās kopā, taču tas vēl nebija viss — arī ikkatra tīkla acs bija izmargota ar aizvien smalkākiem pavedieniem. Un, ieskatoties pavisam uzmanīgi, varēja redzēt, ka arī šīs cilpiņas bija pieaustas ar vēl smalkākiem tīkliem, un, ja man pie rokas būtu lupa, tad droši vien atklātos, ka tajos ir pavisam sīki tīkliņi. Šajā velnišķīgajā slazdā iekristu jebkura dzīva radība, pat ja tā nebūtu lielāka par mikroskopisku knislīti.
Tas nebija vienkārši tīkls — tā bija vērpjot un aužot izpausta ģenialitāte. Ja par nodevīgu slazdu izlikšanu piešķirtu balvas, tad galvenā pienāktos šim neģēlīgajam
mezglojumam. Šis gūstniecības mākslas šedevrs liecināja, ka tarantulla to audusi, liekot lietā visus savus spēkus un gudrību, — un Lielajā mežā tādu tīklu noteikti bija tūkstošiem! Nav brīnums, ka te vairs nebija nevienas dzīvas būtnes. Visas stirnas, visi putni, visas vaboles, taureņi un viendienītes bija dabūjuši galu tarantullas tīklos.
Diez vai ir kas vēl šaušalīgāks par nāvi meža tarantullas tīklā. Tā saimniece ļoti rūpīgi noziež upuri ar savu skābeno, šķebinošo sekrētu, kas vispirms saēd ādu, pēc tam neizturami lēni pārvērš miesu putrai līdzīgā, viegli sagremojamā masā, lai beigās, upurim ciešot neizturamas sāpes, kauli…
Paldies, paldies, tik ļoti precīzi es to nemaz nevēlos zināt. Būtu jauki, ja leksikons kaut reizi dotu man kādu praktisku padomu. Nu, piemēram, kā izpestīties no meža tarantullas tīkla…
Ja dzīva radība iepinusies meža tarantullas tīklā, to izlaist spēj vienīgi pati tarantulla, un proti, pārtecinot to biezenī, kā jau visos sīkumos aprakstīts iepriekš. Zinātnieki vienprātīgi atzīst, ka meža tarantullas sekrēts līmības ziņā ir nepārspējams. Uz pasaules nav tāda ķīmiska, bioloģiska vai kā citādi iegūstama savienojuma, kas jaudātu pārspēt meža tarantullas sekrēta saķeres spēku.
Prieks dzirdēt. Nepietiek ar to, ka biju iekritis kontinenta neģēlīgākās būtnes tīklā un šī būtne pārskatāmā laikā ieradīsies, lai mani pārvērstu putriņā, nē, turklāt vēl arī bija zinātniski pierādīts, ka pret riebīgo ķēpu, kas mani turēja un nelaida vaļā, nav pilnīgi nekādu pretlīdzekļu.
Izņemot ūdeni.
Ko?
Izņemot ūdeni. Abrīnojami, taču fakts: meža tarantullas sekrēta saķēri spēj neitralizēt vienīgi visparastākais avota, lietus vai ūdensvada ūdens.
Ak tā. Ūdens. Ūdens te bija, vesels strauts, taču tas tecēja apmēram divdesmit metru no šejienes. Kā lai es pie tā tieku? Varbūt ari šai ziņā leksikonam būs kāds padoms? Aū! Leksikoni
Mežā valdīja liels klusums.
Varbūt zirnekliene tikai nupat noaudusi savu tīklu un atgriezīsies tikai pēc pāris nedēļām. Kazi, pa to laiku uznāks lietus, un es gavisam viegli izpestīšos un izsprukšu laukā no šī meža.
Lielais mežs [turp.]: nepieciešamo apūdeņojumu Lielais mežs pārsvarā iegūst no neskaitāmiem pazemes avotiem. Lielajā mežā lietus mēdz līt ārkārtīgi reti, faktiski tikai tādās reizēs, kad Tumšajos kalnos plosās negaiss. Ja negaiss Tumšajos kalnos bijis nesen, nākamo lietu var gaidīt tikai pēc vairākiem mēnešiem, iespējams, pat gadiem.
Ziņas, ar kurām mani aplaimoja leksikons, kuram katram atņemtu pēdējo cerību. Prāta apsvērumi mazpamazām izdeldēja manu optimismu. Droši vien zirnekliene tīklu noaudusi jau sen un tagad nāk atpakaļ, lai pievāktu laupījumu. Ļoti iespējams, ka viņa visu šo laiku slapstās pa krūmiem, tīksminādamās par sava bezpalīdzīgā upura mokām.