BRUMM! (Ūdeni!) BRUMM! (Ūdeni!) BRUMM! (Ūdeni!) BRUMM! (Ūdeni!) BRUMM! (Ūdeni!) BRUMM! (Ūdeni!) BRUMM! (Ūdeni!)
"Ūdeni! Ūdeni! Ūdeni!" tā bija mana vienīgā doma, it kā es tuksnesī mirtu no slāpēm.
No
"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals
Ūdens, Camonijas: ūdens Camonijā ir sastopams daudzos un dažādos veidos, visbiežāk šķidrā, taču nereti arī cietā (ledus) vai gāzveida (migla) agregātstāvoklī. Lielāks retums ir sabiezināts ūdens — perifēra akvakurpju izpausme (-» cietā zupa). Camonijas lielākā ūdenstilpe ir Camonijas okeāns, kas ieskauj kontinentu, taču pirms izmantošanas dzeršanai tā ūdens ir pamatīgi jāatsāļo, un tas ir visai dārgs process.
BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM!
Tādēļ dzeramo ūdeni Camonijā lielākoties iegūst no upēm, ezeriem un pazemes ūdens dzīslām. Saldūdens sastopams tikai -» Saldā tuksneša pazemes alās, savukārt sarkans un zaļš ūdens atrodams pazemes stalaktītu pilnūdens caurumos un rodas, kad tupelītes riestodamas maina krāsu.
BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM!
Magnētiskais avota ūdens, kas spēj tecēt kalnup, reizēm atrodams avotos, kas tek dzelzs piesātinātajās Tumšo kalnu nogāzēs. Kad Kastānijas Šautinieku baznīcas klusētājmūki no šo avotu ūdens sāka darīt alu, kas pats tecēja augšup, bija gaidāms patiess apvērsums alus darīšanā un liels atvieglojums alus patērētājiem [kausu tikai vajadzētu pacelt pie lūpām, ar piešķiebšanu vairs nevajadzētu noņemties], taču lielās cerības diemžēl cieta fiasko, jo alus patvaļīgi pameta kausu un skraidīja apkārt.
BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM!
Bezjēdzīgās ziņas, ar kurām uzmācās leksikons, manu stāvokli padarīja tikai vēl bezcerīgāku. Biju gatavs atdot visu, lai to atinstalētu.
Birolīnas bērzūdens, kas reizēm liela sausuma periodos izdalās no Birolīnas zemdegu bērziem, zināmās aprindās tiek uzskatīts par svētu, apgalvojot, ka tas brīnumaini dziedina neārstējamas slimības. Spiedīgos apstākļos ūdenim pielīdzināmu šķidrumu iespējams iegūt arī no lietus mākoņiem un rīta rasas uz augu lapām, no izspiestiem kaktusiem, kamedāra kupriem [-> kamedārs] un, kā viegli saprast, no asarām un siekalām, kuru sastāvā vairāk nekā 90 procentu veido ūdens.
Asaras! Siekalas! Es taču pats lielā mērā sastāvu no ūdens! Vajag tikai nospļauties! Neticami, cik aprobežoti mēs spējam būt tieši tad, kad atrodamies vislielākajās sprukās.
Tā nu es savācu uz mēles spļaudekli.
Pareizāk sakot; es mēģināju savākt spļaudekli, taču man nekas neizdevās, jo mute bija pilnīgi izkaltusi. Mana rīkle aiz bailēm bija pārvērtusies tuksnesī, mēle šķita raupja kā smilšpapīrs, aukslējas atgādināja pergamentu. Acīmredzot es tik briesmīgi baidījos no tarantullas, ka pat siekalas bija
ielīdušas labi dziļi porās, un es nespēju izvilināt lauka pat ne vismazāko pilieniņu.
BRUMM! BRUMM! BRUMM!
BRUMM! BRUMM! BRUMM!
BRUMM! BRUMM!
Tātad asaras! Vajadzēja tikai paraudāt! Es taču biju ne tikai iemācījies raudāt pēc komandas, bet pat pārvērtis šo māku augstajā mākslā, es biju čempions, nē, kur nu: šajā jomā biju lielmeistars!
Taču kādu laiku nebiju vingrinājies, un arī apstākļi, kuros patlaban atrados, traucēja koncentrēties. Jo raugi, spriežot pēc tā, cik briesmīgi dārdēja zirneklienes soļi, viņa jau atradās gandrīz meža noras malā.
BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM!
Es, kā nu varēdams, spiedu uz saviem asaru dziedzeriem. Iztēlojos neiedomājami skumjas ainas, visdziļākās traģikas piesātinātus notikumus. Savu labāko draugu bēres, ak, nē, tur glabāja mani pašu… Taču man vienkārši nekas neiznāca. Vai varbūt visa vaina bija tajā, ka biju kļuvis vecāks? Kucēna gados jau kauc par katru sīkumu, turpretim vēlāk asaras plūst jau mazliet taupīgāk. Vai es vispār vēl spēju raudāt?
BRUMM!
BRUMM!
BRUMM!
BRUMM!
BRUMM!
BRUMM!
BRUMM!
в
R
U
м
м
!
Izdzirdot pēdējo brummu, man vairs nepalika ne mazāko šaubu, ka meža tarantulla ir klāt. Viņa vēl nebija īsti redzama, taču krūmos jau bolījās astoņas acis: skaidra lieta, viņa pētīja, kas tad ieķēries viņas tīklā. Pēc tam viņa sāka spraukties cauri koku lapotnei. Strutaini dzeltenas slienas tecēja no cauruma, kas, jādomā, bija viena no viņas mutēm; tas noteikti bija nāvējošais sekrēts, kas pārvērtīs mani biezenī.
Tagad es pirmo reizi izdzirdēju meža tarantullas balsi — tas bija šaušalains troksnis, it kā mutes reizē būtu pavēruši visi bīstamākie dzīvnieku valsts pārstāvji: tur bija tīģera draudīgai9*rūciens, kobras indīgais šņāciens, klijas ņirdzīgais ķērciens, sikspārņa kārīgā čāpstināšana, hiēnas aizsmakušie smiekli. Man pār muguru skrēja šermuli un acīs aiz pārbīļa saskrēja asaras.
Es apraudājos — ne tīšuprāt, ne kaut kādu sadomātu bēdu dēļ: aiz pavisam īstām, šausmīgām nāves bailēm! Man pār vaigiem sāka plūst divas straumītes, un man vēl tieši pietika dūšas, lai šo ūdeni tecinātu uz pielipušajām rokām. Taču laikam acis aiz bailēm rādīja greizi, vai varbūt, krampjaini raudādams, briesmīgi raustījos, — lai vai kā, ūdens tecēja pilnīgi garām, vismaz desmit centimetru no manām ķepām.
Dzīvē mēdz būt tādi brīži, kad tu esi pilnīgi pārliecināts, ka visa pasaule ir sapulcējusies kādā nejauki tumšā kambarī un nolēmusi pret kādu sazvērēties. Šis bija viens no tādiem brīžiem. Taču mēdz būt arī tādi brīži, kad tu atgūsti cerību, ka viss būs labi. Tās divas līdz trīs sekundes, kurās manas asaras, aiztecējušas garām mērķim, atsitās pret ķeizarkroņa ziedu, atlēca un apņēmīgi traucās augšup, ietriecās smuidrā bērza zarā, kas bija ieķīlējis papardes lapu, tā, pasprukusi vaļā, izslējās taisna un no apakšas ķēra kastaņas lapas, kas pēc nule pārskrējušā Tumšo kalnu negaisa bija gluži
salijušas un pavisam slapjas, un tad pār mani nolija kaut kas līdzīgs vēsai rīta dušai — šis nenoliedzami bija viens no tiem saulainajiem brīžiem. Proti, tai mirklī man izdevās atraut rokas no zirneklienes tīkla pavediena un tika dots starts maratona skrējienam "Iz Lielā meža".
Maratona skrējiens "Iz Lielā meža"
Pirmā
stunda
Vispār es vēl nekad dzīvē nebiju skrējis. Uz pundurpirātu kuģa nepietika vietas, uz spīgaiņu salas bija pārāk daudz kritušu-tkoku stumbru, uz plosta vienkārši nevarēja paskriet, uz Kārzobu salas es labākajā gadījumā reizumis izgāju pastaigāties (beigās — četrrāpus), kamēr dzīvoju pie Maka, mēs pastāvīgi atradāmies gaisā, un naktsskolā nebija sporta stundu.
Tātad šī bija pirmā reize manā mūžā, kad man vajadzēja skriet un — vieglie celi nav domāti mums! — skriet uz dzīvību un nāvi. Sagatavojos ilgam skrējienam: uzvarēs tas, kuram veiklākas kājas vai lielākas izturības rezerves. Zināms, izredzes nebija īsti godīgi sadalītas. Man bija divas īsas, gandrīz netrenētas kājeles, es biju lācis, nevis antilope. Turpretim zirneklienes kājas bija ļoti garas un vēl piedevām astoņas gabalas.
Tātad es metos skriešus, pietiekami ātri, lai izvirzītos vadībā, taču arī ne pārāk braši, lai turpat uz līdzenas vietas nepaliktu bez elpas. Mana lielākā priekšrocība bija augums, jo es varēju šauties starp kokiem un pasprukt zem zariem, bet zirneklienei vajadzēja lauzties cauri biežņai, visu, kas viņai gadījās ceļā, saminot vai paraujot malā: veselas koku lapotnes, zaru žuburus, pārāk cieši saaugušus stumbrus. Tarantulla bija neiedomājami stipra; atspiezdamās pret staltu egli, viņa varēja to pagrūst sānis kā niedres stiebriņu.