Tomēr viņa nevarēja laisties rikšiem, viņai pa mežu vajadzēja pārvietoties spraukšus, turpretim man ceļš bija brīvs. Klajā laukā viss būtu izskatījies citādi, tur viņas garās kājas ātri vien izšķirtu, kurš šajā skrējienā uzvarēs.
Skriešanas knifs ir elpošana. Ieelpa, divi soļi, izelpa, divi soļi. Rokas saliektas, dūres pie krūtīm, sākt ar aizmugurējās kājas pēdas spilventiņu, pārnest svaru uz priekšu. Pirmo stundu viss gāja vienkārši brīnišķīgi. Es lidot lidoju pa meža stadionu; jaunības spēks gurnos un bailes skaustā bija lie-
lisks dzinējspēks. Kā rādās, skriešanā man bija dabas dots talants. Ar katru minūti es arvien vairāk izvirzījos vadībā, ar katru metru zirnekliene palika iepakaļ.
Agri vai vēlu viņa bezcerīgi atpaliks un padosies, par to nevarēja būt ne mazāko šaubu. Jau pēc pusstundu ilga skrējiena viņas soļi man ausīs dunēja daudz klusāk:
BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM!
stunda
Otrā stunda ritēja vēl labāk. Likās, svaigā gaisā manam ķermenim rodas jauna enerģija, ko tas pa dzīslām sūknē tieši man kājās. Mani pārņēma īsts skriešanas skurbums, soļi kļuva arvien slaidāki un pārliecinošāki. Jo ilgāk es skrēju, jo lielākas acīmredzot kļuva manas enerģijas rezerves: enerģija tiek iegūta, to tērējot, no miera stāvokļa nav nekāda labuma. Atpūšoties tu pagursti, un pēc tam vairs neizdodas ieskrieties. Es pat palielināju ātrumu. Zirnekliene arvien vairāk atpalika.
BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM!
BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM!
stunda
Trešajā stundā viss vairs nebija tik vienkārši. Sāku svīst un svīdu vairāk nekā jebkad iepriekš, tā nebija pat vistrakākajā tveicē. Viss mans kažoks bija slapjš. Sāļie sviedri īsti nenotecēja, bet palika spalvā, un es arī nevarēju apstāties un kārtīgi noskurināties. Tādēļ kļuvu manāmi smagāks, likās — man uz kumbra uzkrauti slapji dvieļi. Brīžiem sviedri satecēja acīs un es vispār neko neredzēju; vajadzēja uzmanīties, lai neieskrietu kādā kokā. Tomēr es joprojām domāju, ka šajā skrējienā neapšaubāmi uzvarēšu; tiesa, zirnekliene bija mazliet saīsinājusi attālumu starp mums. Viņas soļi atkal dunēja skaļāk.
BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM!
Ceturtā
stunda
Ceturtajā stundā skriet atkal bija daudz vieglāk, iespējams, tāpēc, ka vairs nejutu savu ķermeni. Biju pacēlies lidus, man vairs nebija svara, tikai dvēsele, kas slīdēja pār sūnām kā jahta uz gaisa spilvena. Vai nu mans ķermenis bija pārvarējis sāpes un nogurumu, vai arī — un tas likās ticamāk — kaut kur piesēdis un turpat arī palicis, jo es to vairs vispār nejutu. Skrēja vairs tikai mans prāts, toties tas bija ātrs kā vējš. Zirnekliene bija gandrīz ārpus dzirdamības robežām.
BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM!
BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM!
Piektā
stunda
Piektajā stundā es vairs nezināju, kas esmu, kur atrodos un ko īsti daru. Brīžiem daudz netrūka, lai es aiz tīrā apjukuma būtu apstājies, taču, par laimi, tad atkal iesaistījās prāts, un ļaunākais palika aiz muguras.
Mans gars atradās visai savādā stāvoklī. Jo brīdi, jo stiprāk mani pārņēma lielummānija, jo lāgiem es patiešām ticēju, ka šis mežs pastāv tikai tāpēc, lai es varētu skriet tam cauri. Mans svaru zaudējušais ķermenis cēlās arvien augstāk, nupat jau redzēju pāri visam mežam un biju nešaubīgi pārliecināts, ka pārzinu visu, kas tajā notiek, — es izrīkoju ik saknīti, ik zariņa, lapiņas un zāles stiebriņa augšanu un likteni. Tad pacēlos vēl augstāk un pārredzēju visu Camoniju, ar savu milzu lupu spēju saskatīt ikkatru dzīvu būtni, kas šajā kontinentā tecēja savās gaitās; tās visas es pratu nosaukt vārdā un viedi šķīru to likteņus. Vispēdīgi pacēlos izplatījumā un lūkojos pāri visai planētai, izgudrēm pielūkodams, lai tā labi grieztos ap savu asi un pienācīgi pievilktu debess un zemes ķermeņus; īpaši nepiepūlēdamies, veikli aizvadīju pāri okeāniem dažas viesuļvētras.
No
"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals
Maratona drudzis: reta, vienīgi skrienot pa Camonijas mežiem novērojama parādība. Kad maratonists intensīvi skrējis apmēram piecas stundas, tā ķermeņa temperatūra Camonijas jauktu koku meža augstvērtīgā un koncentrētā skābekļa ietekmē sasniedz 45 grādus pēc Celsija. Dzīvai būtnei stāvus vai guļus stāvoklī tāda temperatūra būtu nāvīga, turpretim skrējēja organismā vienīgi atbrīvojas tā sauktie nerimtīgie baciri, proti, baciļiem līdzīgi asinsķermenīši, kas, nonākot smadzenēs, izraisa īslaicīgas halucinācijas. Tomēr maratonistam tas nāk tikai par labu, palīdzot aizmirst neizbēgamo nogurumu un mudinot uz jauniem sportiskiem sasniegumiem. Halucinācijas vienmēr ir patīkamas un saistītas ar ātruma parādībām, piemēram, bieži skrējējam šķiet, ka viņš ir gazele, leopards vai svīre, jebkurā gadījumā — kaut kas ļoti straujš.
Manā gadījumā tā nebija ne gazele, ne svīre, ne leopards; man šķita, ka esmu lidojošs meža dievs, bet kāda tam nozīme, galvenais, ka tas man palīdzēja skriet ātrāk. Par zirnekļiem es jau biju pavisam aizmirsis. Vai viņa vispār vēl ir saklausāma?
BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM!
BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM!
Sestā stunda
Sestajā stundā viss atgriezās, ij mans prāts, ij ķermenis, spēcīgāks un smagāks nekā jebkad mūžā. Man bija tāda sajūta, ka stiepju cementa maisus, kājas bija svina pielijušas, spalva sasmagusi no sviedru lāsēm, es kluburoju uz priekšu gluži kā nemaņā un biju zaudējis jebkādu piesardzību. Maratona drudzis kaut kā bija pagaisis, lielummāniju izklīdinājis reālistisks skatījums uz notiekošo, un tas pauda, ka mani spēki ir galā un zirnekliene ir turpat man aiz muguras.
BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM!
Septītā
stunda
Septītajā stundā sāka krēslot. Mežā sāka pūst spirdzinošs vējiņš, kas žāvēja manus sviedrus un dāvāja jaunus spēkus.
Vakars nāca ar tumsu. Mana redze ir laba pat ļoti nelāgā apgaismojumā, tas bija pierādījies jau Tumšajos kalnos. Ja tev daba ir dāvājusi jūrasbraucēja orientēšanās spēju un vērīgu ožas orgānu, tad tu arī gandrīz pilnīgā tumsā spēj pārvietoties tikpat veikli kā sikspārnis. Es saodu kokus un tādēļ neuzskrēju tiem virsū, iekšējais kompass allaž virzīja mani uz pareizo debespusi — tie ir noderīgi, tikai zilajiem lāčiem raksturīgi instinkti. Turklāt meža tarantullas soļi bija dzirdami arvien labāk, un es varēju novērtēt atstatumu, klausīdamies, kā tā brīkšķēdama laužas pa mežu kā lokomotīve uz koka kājām, jo vairāk tāpēc, ka tā neparko nespēja iztikt bez niknas šņākšanas un kārīgas šļurkstināšanas. Sakopojis visus spēkus, metos finiša taisnē. Vai nu es atraušos no zirneklienes vienreiz un uz visiem laikiem, vai arī tā mani apris. Liku visu uz pēdējās kārts.
Te nu reiz man noderēja naktsskolā iegūtā vispārējā izglītība, proti, bioloģijas zināšanas. Es metu cilpas kā trusis, slīdēju pa alām kā lapsa un traucos uz priekšu kā bēgoša zebra. Ziguzagu kā ķirzaka slīdēju pa sūnām vai pavisam nozudu biezās lapās, slīdēdams tām cauri kā zalktis.
Taču zirneklienei bija astoņas acis, un tumsā viņa orientējās vismaz tikpat labi kā es. Un viņai bija vēl viena liela priekšrocība, kas dzina viņu uz priekšu un neļāva apstāties: tas bija izmisums. Lielajā mežā viņai jau gaužām sen nebija gadījies neviens laupījums, zirnekliene pēdējo reizi bija ēdusi pirms veselas mūžības. Zināms, zirnekļiem apēstā pietiek ārkārtīgi ilgam laikam, tomēr agri vai vēlu ir iztērēta arī visupēdīgā kalorija. Ja meža tarantulla tagad nedabūs mani, viņai vairs nepietiks spēka ievilināt un nobeigt citu upuri, kur nu vēl pēc šī maratona skrējiena, kurā viņa jau ir iztērējusi ļoti daudz enerģijas. Nedabūjusi savos nagos mani, viņa spēs vienīgi aizvilkties atpakaļ meža biezoknī un tur nobeigties bada nāvē.