No
"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals
Spīgainis: spīgainis pieder pie tā sauktajiem visu nievātajiem radījumiem [sal. arī -> meža tarantulla, -> kalnu trollis un -> bollogs], proti, tiek pieskaitīts pie tiem Camonijas radījumiem, kuru dzīves jēga galvenokārt ir iedvest savos laikabiedros bailes un šausmas, kā arī demonstrēt antisociālu uzvedību jebkādās tās izpausmēs, graut saskaņu un gandēt omulību. Pēc izskata spīgaiņi iedalāmi vienkārši pretīgos, ļoti pretīgos un drausmīgi pretīgos. Spīgainis reti parādās viens, lielākoties tie nāk baros, baigi trokšņodami un šaušalīgi dziedādami, lai pēc tam tīksminātos par nelabumu, kas pārņem neaizsargātas radības.
Pirmās asaras
Tas man bija par daudz. Jutu, kā man galvā saviešas kaut kas karsts un šķidrs. Šis šķidrums ieplūda man acis, mutē un degunā, un man neatlika nekas cits, kā vien ļaut šim iekšējam spiedienam vaļu: es raudāju. Pirmo reizi mūžā! Pa manu kažoku ritēja lielas, sāļas asaras, deguns tecēja, un es trīcēju pie visām miesām savu šņukstienu taktī. Viss pārējais šai brīdī man bija vienaldzīgs.
Spīgaiņi, kas bija mani ielenkuši, tumsa, bailes — salīdzinājumā ar šo neapturamo jūtu izvirdumu nekas nebija svarīgs. Es gaudoju un šņukstēju, tirināju kājeles un brēcu aizvilkdamies. Asaras kā divi ūdenskritumi lija manā kažokā, un drīz es izskatījos pēc slapjas lupatas. Neatņemdamies ļāvos bēdām.
Pēc tam iestājās miers. Asaras izsīka, šņukstu viļņi noplaka. Mani pārņēma nomierinošs siltums un gurdums. Baiļu vairs nebija. Man pat pietika dūšas pacelt acis un ieskatīties spīgaiņiem sejā. Tie puslokā plivinājās man apkārt, seši vai septiņi rēgi, kas mirgoja spokainā gaismā. To rokas
un kājas ļengājās gaisā kā pustukšas velosipēda kameras. Kādu brīdi tie skatījās uz mani klusēdami, kā apmāti. Pēc tam tie sāka aplaudēt.
Es neko negrasos izskaistināt. Spīgaiņi patiešām bija nepatīkama banda. Tie kustējās, glumi piederēdamies, tiem pieskaroties, tu dabūji vieglu elektrisku triecienu, tie dziedāja spalgās balsīs, un vēl nejaukā tīksme, ko tie izjuta, iedzīdami bailes bezpalīdzīgos laikabiedros: tas viss bija riebīgi. Neaizmirsīsim arī trupekšņu smirdoņu, ko tie izplatīja (smaka bija saistīta ar to gulēšanas ieražām), un jo īpaši derdzīgos ēšanas paradumus. Bet par to vēlāk.
Jā, spīgaiņi tiešām bija pēdējie radījumi zemes virsū, un tomēr es gāju tiem līdzi. Bet ko citu es varēju darīt?
No tā, ko viņi teica, proti, dziedāja, es nesapratu neviena vienīga vārda, taču drīz aptvēru, ka tie liek man doties līdzi. Nospriedu, ka manā stāvoklī tas vēl ir labākais, kas var būt, citādi kas to lai zina, ko viņi ar mani izdarīs.
Tie man pa priekšu slīdēja cauri birzij, kā zaļas gaismas ūdensčūskas eleganti appeldēdami apkārt visiem šķēršļiem. Ja šķērslis bija pārāk liels vai pārāk masīvs, teiksim, tas bija klintsbluķis vai milzīgs nogāzies koks, tie vienkārši izslīdēja cauri, it kā akmens vai koks nebūtu blīvāks par miglu.
Es lāgā neturējos līdzi, taču spīgaiņi laiku pa laikam apstājās un visi kopā pagaidīja, līdz tos panācu. Gaidīdami tie dziedāja diezgan šerminošas dziesmas, kuru melodijas vien jau bija tik nejaucīgas, ka es priecājos, nesaprazdams vārdus.
Koku kapsēta Es biju pagalam piekusis, mans kažoks bija pilns lapu, ērkšķu un sīku žagaru, taču pēdīgi mēs bijām nonākuši galā — lielā meža norā. Tajā zemē gulēja simtiem dobumainu mamutkoku stumbru, un tie visi tur trupēja. Milzīgu koku kapsēta, kurā dzīvoja simtiem, varbūt pat tūkstošiem spīgaiņu. Tagad tās būs manas mājas.
2.Mana dzīve Pie spīgaiņiem
Drīz izrādījās, ka spīgaiņi mani bija izmitinājuši ne jau aiz tīras viesmīlības, jau tajā pašā naktī tie man ar uzskatāmu pantomīmu parādīja, kas no manis tiek gaidīts: man vajadzēja viņiem raudāt.
"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals Spīgaiņi [turp.]: spīgaiņi rodas, kad malduguns [Lux dementia] ir sastapusies ar*Camonijas kapu gāzi. Kapu gāze ir nelāgi smirdoša puvuma gāze, kas ceļas no trūdošiem kapiem, ja zeme uz tiem nav noblietēta tik stingri, lai gāze nespētu izdalīties. Maldugunis rodas, kad jāņtārpiņu ķer zibens spēriens un tas uzlādēts aizlido tālāk. Un tātad, ja malduguns sastop kapu gāzi — bet tas saprotamu iemeslu dēļ lielākoties notiek sabiedrisku apbedījumu vietās —, gāzes mole- kulas saplūst ar uguns atomiem, izveidojot mīkstmiesīgu un kļūmīgu aliansi, ko ikdienā mēdz dēvēt par spīgaiņi. Lieki sacīt, ka no tā nekas labs nevar iznākt. Ja kādam nav mugurkaula, tad arī nervu sistēma nav vajadzīga, un, ja kādam nav nervu, tad nav arī jūtu — tieši tādēļ spīgaiņi tik ļoti interesējas par citu dzīvu būtņu dvēseles dzīvi. Vienmēr taču gribas tieši to, kā pašam nav. Un, zinot, kāda ir spīgaiņu cilme, nav arī jābrīnās, ka tie visvairāk interesējas par nepatīkamām izjūtām, piemēram, bailēm, izmisumu un skumjām. Nevaldāmas raudas, proti, process, kurā visas šīs izjūtas parādās vienlaikus, no spīgaiņu viedokļa ir pats saistošākais. Pie spīgaiņiem
Man ierādīja vietu uz varena, pussatrupējuša koka stumbra, kas gulēja zemē kā nogāzies fabrikas dūmenis, un uz tā paklāja dažas lapas, lai man būtu ērtāk sēdēt.
Mežnorā saradās arvien jauni un jauni spīgaiņi, kas slīdēja šurpu turpu starp stumbriem un zumēdami meklēja sēdvietas. Bija pagalam neomulīgi starp mirušiem kokiem redzēt simtu simtus šo radījumu. Visi kopā tie veidoja zaļu
gaismas kupolu, kas spokaini velvējās pāri izrādes arēnai. Apkārt skanēja nervoza sačukstēšanās un ķiķināšana, gaidot, kad ari pats pēdējais spīgainis būs apsēdies un pievērsis skatienu man. Tad iestājās klusums.
Es nojautu, kas no manis tiek gaidīts, taču man kaut kā nebija noskaņojuma. Ap sirdi man bija caurcaurēm neomulīgi, tomēr ne tik ļoti neomulīgi, lai spētu paraudāt. Likās, manī nav ne lāsītes šķidruma, nekad mūžā man mutē un rīklē nebija valdījis tāds sausums. Tomēr es mēģināju darīt visu, kas bija manos spēkos. Visvisādi šķobīju seju, lai izspiestu kādu asaru, taču raudiens kā nenāca, tā nenāca.
Mēģināju pašņukstēt, taču spēju izspiest vienīgi sausus krekšķus. Spīgaiņi kļuva nemierīgi. Daži sāka klusi, nejauki dziedāt, un man visapkārt gaisā sprēgāja elektrība. Es mazliet pakratījos, it kā mani būtu sagrābusi raudu lēkme, un berzēju acis, lai sāktu ritēt asaras; taču manas kustības bija kokainas un nedabīgas, un asaras izpalika.
Daudzi spīgaiņi cēlās kājās, visās malās bija dzirdama šņākoņa kā no sabojātām gāzes caurulēm. Daži noslīdēja no saviem stumbriem un, lēni izlocīdamies, līda man tuvāk, nepārprotami — ar nelabiem nodomiem. Mēģināju sevi žēlot. Domāju par to, cik bēdīgi ir būt mazam, kailam, izliktam un ļoti izsalkušam zilam lācim, kuram nav ne tēva, ne mātes, nav arī dzimtenes un draugu. Domāju par laimīgajiem laikiem uz pundurpirātu kuģa un par to, ka šie laiki uz mūžiem palikuši pagātnē. Man šķita, ka es nenoliedzami esmu visnelaimīgākais, visvientuļākais zilais lācis pasaulē,