Skaidri varēja dzirdēt, ka tā pieliek soli.
BRUMM! BRUMM!
BRUMM! BRUMM!
BRUMM! BRUMM!
BRUMM! BRUMM!
Astotā
stunda
Man vairs nebija spēka mainīt bēgšanas paņēmienus, galu galā es nebiju ne zebiekste, ne gazele, bet lācis, un lāči pēc dabas ir visai smagnēji radījumi, un vispār tiem vairāk patīk omulīgi saritināties un gulēt. Pekas vilka mani pie zemes kā kuģa enkuri, katrs muskulītis smeldza pa savai modei, bet visnelāgākā bija kāda balss man iekšā, kas uzstājīgi mudināja, lai taču es vienreiz liekos mierā un atlaižos nosnausties. Meža tarantulla jau sen bija nomanījusi, ka mani sāk uzveikt vājums, un mobilizējusi savus pēdējos spēkus; atstatums starp mums arvien vairāk saruka. Cirzdama ar nagainajām kājām kā ar izkaptīm, viņa gāza gar zeitii veselas koku rindas, ar žokļu knaiblēm rāva no zemes krūmus un izrēca tumsai drausmīgus lāstus meža tarantullu valodā. Viņa jau bija pavisam tuvu, turpretim es nolādēju savu ģeķīgo iedomu likt visu uz spēles, jo nupat mani spēki tiešām bija galā.
BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM!
Tomēr es spītīgi vilkos uz priekšu, lai gan aiz pārguruma biju zaudējis pat savus dabiskos instinktus un ieskrēju koku stumbros, klupu pār saknēm un ieķēpājos krūmu biezokņos; tā es, varētu sacīt, netiku ne no vietas, turpretim zirnekliene ar katru soli nāca arvien tuvāk.
BRUMM!
BRUMM!
BRUMM!
BRUMM!
BRUMM!
BRUMM!
BRUMM!
в
R
U
М
м
!
Meža tarantulla atradās tieši man aiz muguras, tikai viena zirnekļa soļa attālumā no kārotā laupījuma. Viss lielais skrējiens izrādījās veltīgs, man vairs nebija spēka. Laikam jau tagad vajadzētu apstāties un stāties zirneklienei pretim. Ja paveiksies, varbūt ar tuvcīņu kaut ko varēs panākt: ja nu viņa ir tikpat pārgurusi kā es. Te man nāsīs iecirtās savāda, tomēr zināmā mērā pazīstama smarža.
"Ērmoti," es neviļus nodomāju, "kāpēc te ož pēc genfa?"
Pats nesapratu, no kurienes es zinu tādu jocīgu vārdu. Tad pēkšņi atcerējos un ar galvu pa priekšu ielēcu dimensiju caurumā.
8 .mana dzīve dimensiju caurumā
Ielidojot dimensiju caurumā, tu krīti uz visām pusēm vienlaikus, uz leju, uz augšu, pa labi un pa kreisi, uz ziemeļiem, dienvidiem, austrumiem un rietumiem. Turklāt tu krīti cauri laikam un vēl piedevām atmuguriski, divreiz ātrāk par gaismas ātrumu, un kritiena trajektoriju var aprakstīt kā tā saukto Naktigalgala oktāvcilpu. Kā jau] vienmēr, pirmais šim fenomenam bija pievērsies profesors Naktigalgals. Lai saprastu, kas īsti ir Naktigalgala oktāvcilpa, jāiztēlojas dubultcilpa astoņkārša astotnieka formā, kas astotdaļēji atrodas telpā, astotdaļēji laikā un par sešām astotdaļām citās dimensijās, tādējādi krītot tu katrā laika momentā vienlaicīgi atrodies jebkurā Visuma punktā.
Sākumā tas ir ļoti mulsinoši. Lūdzu, nemaz nemēģiniet iztēloties, kāda varētu būt šī telpa! Ir aplēsts, ka ari eidētam, lai iztēlotos tikai vienu šīs dimensiju cauruma telpas kvadrātmetru, būtu vajadzīga visa dzīve. Pat eidētam ar četrām smadzenēm.
No
"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals
Dimensiju cauruma telpa: patiesībā iztēloties vienu dimensiju cauruma telpas kvadrātmetru nepavisam nav grūti ar noteikumu, ka jums ir vismaz septiņas smadzenes.
Vienkārši iedomājieties vilcienu, kas ar sveci uz jumta brauc pa tumšu caurumu, savukārt jūs pats atrodaties uz Marsa, kur ar sveci uz galvas stāvat zvanutornī un uzvelkat pulksteni, kas ir tieši vienu kvadrātmetru liels, bet tikmēr ūpis, kuram arī uz galvas ir svece, ar gaismas ātrumu lido vilciena kustībai pretējā virzienā pa tuneli, ko tieši tajā brīdī aprij cits melnais caurums, kuram sagadīšanās pēc arī uz galvas ir svece [ja jūs spējat iztēloties melnu caurumu ar sveci uz galvas; šim nolūkam jums vajadzīgas vismaz četras smadzenes]. Ar krāsainu zīmuli savienojiet četrus punktus, kuros deg šīs sveces, un iegūsiet vienu dimensiju cauruma telpas kvadrātmetru. Starp citu, pulkstenī jūs varat redzēt, cik vēls tobrīd ir uz Marsa, pat tumsā, jo arī jums galu galā uz galvas ir svece.
Tātad jūs reizē atrodaties jebkurā vietā uz Zemeslodes, Alpos un virs Atlantijas okeāna, Ziemeļpolā un Gobi tuksnesī, Nīlas krastā un Brazīlijas lietusmežos. Piedevām, kā jau tika sacīts, arī jebkurā laika punktā, proti, gan pirms miljons gadiem, gan aizparīt pusčetros, rudenī, pavasarī, vasarā un Ziemsvētkos, simt un simttūkstoš gados — un te es minu tikai dažas no iespējām.
Bet jūs jau neesat tikai uz Zemes vien, bet arī uz Mēness, uz Saturna, Zirga galvas miglājā un Kasiopejas tronī, aiz Betelgeizes, zem Pēgasa spārniem, uz Vērša kreisā raga, Vēža zvaigznājā, kā arī visur citur mums zināmajā Visumā. Un, lai viss kļūtu pavisam apstulbinoši, arī visos pārējos nezināmajos Visumos! Tātad, iekrītot dimensiju caurumā, jūs būtībā nonākat diezgan tālu: īsi sakot, visur.
Parastos apstākļos tik milzīga pārplūde krītošo padarītu traku, taču smadzenes uz kritienu dimensiju caurumā reaģē ar apbrīnojamu drošības pasākumu: tās ieslīgst mērenā dvēseles krēslā jeb, citējot profesoru Naktigalgalu, "seklā katatonijā".
No
"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Or. Abduls Naktigalgals
Seklā katatonija: garīgs un fizisks muskulatūras un smadzeņu krampju stāvoklis, kurā persona nonāk, ilgāku laiku uzturoties dimensiju caurumā. Šajā gandrīz absolūtajā ķermeņa un prāta sastinguma stāvoklī personu vairs nekas nespēj iespaidot, jo vairāk kritiens dimesiju caurumā. Ķermenī izplatās jauka, svina smaga miegainība, sejas izteiksmi pārņem plats, dumjš smaids. Šis stāvoklis ļoti attāli līdzinās bezpalīdzīgajai ekstāzei, kurā iespējams nonākt, vizinoties amerikāņu kalniņos un nonākot dubultcilpā.
Atrazdamies tādā stāvoklī, es sastapu Kvertu. Tai brīdī traucos garām Oriona zvaigznājam, un Kverts acīmredzot joprojām brīvi krita tajā dimensiju caurumā, kurā es biju viņu iegrūdis, vai varbūt jau bija paguvis iekrist kādā citā.
Tā kā, krītot dimensiju caurumā, jūs, kā jau tika minēts, vienlaikus atrodaties visur, tad ir saprotams, ka mums kaut kur vajadzēja sastapties, tas bija tikai laika jautājums. Kverts, būdams pilnīgi bez svara, izlidoja no izplatījuma dziļumiem un peldēja pie manis kā paātrinātā filmā, atkal un atkal griezdamies ap savu asi. Slīdēdams man garām, viņš muļķīgi smaidīja. Arī viņš nepārprotami atradās seklās
katatonijas stāvoklī, tādēļ mēs abi uz šo neticamo satikšanos reaģējām gluži neticami aušīgi.