"Sveiks, Kvert!" es sacīju.
"Sveiks, Zilais lāci!" Kverts nevērīgi pamāja pretim.
Un pēc tam viņš aizpeldēja tālāk uz Rigela miglāja pusi, turpretim es aiztraucos pretējā virzienā. Tagad, pēc šīs prātam neaptveramās apstākļu sakritības, jau bija pilnīgi neiespējami, ka mēs vēl kādreiz redzēsimies — vismaz ne atbilstoši parastajiem varbūtības lēsumiem.
Seklās katatonijas stāvoklis tam, kas krīt dimensiju caurumā, ļauj pat pagulēt, patiesībā tas tieši liek ieslīgt miegā. Vismaz es, krizdams cauri šim bezgalīgajam Visumam, tas ir, Visumiem, kļuvu arvien gurdenāks.
Acis aizkrita, un es ieslīgu sapņu pilnā snaudienā. Tajos, šķiet, parādījās visi, kam manā līdzšinējā dzīvē bija kaut vismazākā loma. Pundurpirāti auroja pirātu dziesmas, verveļviļņi šļakstinājās, spīgaiņi šņakājās par papildporcijām, es atkal un atkal kritu Gourmetica rīklē, un Maks mani atkal un atkal izglāba, Freda apmētāja mani ar meteorītiem, profesors Naktigalgals, skaļi klabinādams visas septiņas smadzenes, jāja uz naktigalgalatora, Tumšo kalnu kāpurs grauza dzelzs kalnu, un — vai gan varēja būt citādi — garām, laipni mādams ar roku, aizslīdēja kalnu trollis. Taču es redzēju arī tādas radības un parādības, kādas nekad nebiju sastapis: melni tītus tēlus, kas jāja uz kamieļiem līdzīgiem jājamlopiem, gaisā peldošu pilsētu, galvu kalna lielumā. Un beigās veselā un nebeidzamā straumē nāca teiksmu un pasaku būtnes, milži, punduri un dēmoni, briesmīgi tārpi un
prāvi plēsējputni, reizē biedējoši un valdzinoši. Toreiz man šie sapņi likās cauruncauri nesakarīgi, taču tagad es zinu, ka sapņoju par savu nākotni.
Te pēkšņi mani no miega iztrūcināja apdullinošas taures skaņas. Nē, patiesībā tas joprojām bija sapnis, jo otro reizi sastapu MOLOHU, tikai šoreiz tas peldēja pa izplatījumu. Es pavisam skaidri redzēju šo milzeni, pat tā iespaidīgo ķīli, kas bija apaudzis ar veseliem koraļļu rifiem, gliemežpilsētām un jūraszāļu mežiem. Molohu pavadīja tūkstošiem haizivju, medūzu un murēnu, un viss bars lēni aizslīdēja cauri Visumam.
Tā tu, zilais lācis, traucies pa laiku un telpu, atrazdamies starp sapni un seklu katatoniju, un piepeši kaut kādā Visuma punktā atkal kūleniski izripo laukā pa kādu no neiedomājami daudzajiem dimensiju caurumiem. Kas gan tas būs par punktu, es sev jautāju. Cerams, ne kāds no tiem, kas atrodas citās dimensijās.
No
"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals
Dimensiju caurumi [turp.]: pirms izšķiršanās par krišanu dimensiju caurumā, vēlams skaidri apzināties, ka citās dimensijās viss var būt pilnīgi un galīgi citādi. Var gadīties tā, ka tur trūkst kaut kā vitāli svarīga, piemēram, gaisa. Vai ka turienes gaiss sastāv no ūdens, no svina vai betona. Var izrādīties, ka tur nedarbojas mūsu dabas likumi, un tie, kas tur valda, ir pašos pamatos citādi, ka tur nav smaguma
spēka, laika vai telpas. Cita dimensija var, piemēram, sastāvēt no sasalušas garlaicības vai no muzikāla aukstuma, no kaut kādas nāvējoši indīgas gāzes vai desmittūkstoš grādu karstas saulesuguns, no stipras strāvas vai no nepiepildītām ilgām.
Noteikti ir tādas dimensijas, kurās skumjas ir galvenā barība būtnēm, kas veģetē seklās bēdu peļķītēs. Dažas dimensijas ir tik mazas, ka mūsu planēta, tur nonākusi, tiktu saspiesta līdz kniepadatas galviņas lielumam: tās ir minidimensijas ar ļoti, ļoti maziņiem dabas likumiem. Turpretim citas ir tik lielas, ka pat to atomi ir lielāki par mūsu dzimto planētu. Ir dimensijas, kurās dzīvo tikai domas, un citas, kur ir nepatīkamas izjūtas, piemēram, bads vai skaudība, kas dzīvo sarkanu ūdenskliņģeru veidolā un prot dziedāt, — viss ir iespējams!
Nonācis divdimensionālā dimensijā, dimensionālais ceļotājs tiks saplacināts kā pankūka, viendimensionālā dimensijā — izstiepts kā bezgalīga gumija, piecdimensionālā — pārvērtīsies radiovilnī ar galvassāpēm, bet to, kas notiks astoņdimensionālā dimensijā, ar mūsu valodas vārdiem vienkārši nav iespējams izteikt. Patiešām skaidrs ir tikai viens: nonākot citā dimensijā, vajadzēs mainīt paradumus un, ļoti iespējams, visai krasi.
Cita
dimensija
Ripojot laukā no dimensiju cauruma, man bija sajūta, ka kaklā kāds ir iebāzis roku, aizsniedzies līdz pašam vēderam un uzģērbj mani ar iekšpusi uz āru kā tādu slapju zeķi; apetītlīgāku salīdzinājumu šobrīd diemžēl nespēju izdomāt. Apmetu gaisā pāris salto, tad vēl dažus kūleņus, kad jau biju nonācis uz zemes, un vispēdīgi vairs nekustējos.
Kā ar maisu pa galvu dabūjis, es cīnījos ar nelabumu. Palūkojos lejup, lai tiktu skaidrībā, kas īsti ir tas bezdibenis, no kura biju izvēlies.
Ir ārkārtīgi svarīgi zināt, kāds materiāls tev ir zem kājām dimensijā, kurā esi nokļuvis. Ja tas, piemēram, ir no betona, tad var cerēt uz puslīdz stabiliem dabas likumiem, ja no izkusušas lavas vai komētu gāzes — tad ar labunakti. Pamats
man zem pēcpuses bija mīksts un rotāts ar neskaitāmiem daiļiem rakstiem.
Es sēdēju uz paklāja.
Tas bija ļoti garš un vismaz simt metru plats, un visgarām tā malām rēgojās izplatījums. Citi grīdceliņi krustu šķērsu stiepās pa dimensiju kā starpgalaktiskas, skaisti izrakstītas automaģistrāles. Man apkārt šurpu turpu slīdēja lidojošie paklāji.
Apmēram simt metru no manis atradās lepns tronis. Vēl aizvien juzdamies diezgan apdullis, es piecēlos un mēģināju sakārtot savu ietērpu. Te kāds iebliezās man mugurā, un es pagriezos paskatīties, kas tur ir. Tas bija Kverts Cuiopu.
Patiesībā tas nebija Kverts Cuiopu, tikai izskatījās viņam ļoti līdzīgs, bet tas pats bija sakāms arī par apmēram divsimttūkstoš būtnēm, kas man aiz muguras stāvēja uz grīdceliņa, — rindu rindas Kvertam līdzīgu radījumu no galerta. Mani vilka atpakaļ, arvien dziļāk receklīgajā pulkā; šķiet, biju aizstājies priekšā, un šie radījumi neredzēja troni, kuru nez kāpēc par varītēm vajadzēja redzēt. Citādi tie par mani nelikās zinis. Tieši man blakus bariņš galertbūtņu sāka spēlēt mūziku; tā bija šausmīga, un, es zvēru, viņi šīs skaņas izvilināja no piena instrumentiem.
Sākās liels jandāliņš, un cauri dīdeklīgajam pūlim izspraucās tāds kā neliels gājiens, kura priekšgalā — un šoreiz es par to biju drošs! — soļoja Kverts. Labāko draugu vienmēr var pazīt, arī tad, ja gluži tāpat izskatās vēl divsimttūkstoš radījumu tev apkārt. Mēģināju viņu pasaukt, taču viņš tai briesmīgajā ļembastā gāja vien tālāk, turpretim es tikai
iepēros arvien dziļāk drūzmā. Kverts majestātiskā gaitā aizsoļoja, tad, atrāvies no pūļa, lēni un cienīgi piegāja pie troņa, bet mūzika kļuva arvien patētiskāka, proti, vēl šausmīgāka nekā pirmīt. Visā šajā jandāliņā viņš nekādā gadījumā nevarēja mani saklausīt, tādēļ es izspraucos priekšā un metos pie viņa.
Nav ne jausmas, kā tas bija iespējams, taču bija pilnīgi skaidrs, ka es Kverta dimensijā biju nokļuvis viņa kronēšanas dienā. Vajadzēja pieskriet viņam klāt, iekams viņš iekrīt dimensiju caurumā.
Vēsturisks
brīdis
Pūlī, kuram es skrēju cauri, sākās sašutuma pilna ņurdoņa, taču arī to Kverts mūzikas dēļ nedzirdēja, nelokāmi virzīdamies pretim tronim: acīmredzot viņš bija briesmīgi uztraucies. Atrados tieši viņam aiz muguras, jau gandrīz varēju viņu aizsniegt, taču pēkšņi man kāja aizķērās aiz kaut kādas paklāja krokas, es paklupu, sagrīļojos un no aizmugures uztriecos Kvertam virsū. No mana grūdiena viņš aizripoja līdz grīdceliņa malai un, pārvēlies tai pāri, iekrita izplatījumā un izgaisa. Visi sastinga, mūzika apklusa. Piegāju pie tepiķa malas un apstulbis skatījos Visumā.