Saodu vieglu genfa dvesmu.
Paklupis bija nevis Kverts, kā viņš pats domāja, bet gan es. Tieši es biju vainīgs pie tā, ka viņš nokļuva mūsu dimensijā. Tīri matemātiski tas droši vien bija neiespējamākais notikums pasauļu telpā — diezin vai kāds man noticēs. Satrakotais pūlis metās man klāt. Ne mirklīti nevilcinādamies, ielēcu izplatījumā.
No
"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals
Laika tāpatības tuneļi dimensijās: Mums pazīstamajam laikam ir šādas iedaļas: AGRĀK un VĒLĀK, TAGAD un TŪLĪT, DRĪZ un PIRMĪT, VAKAR un ŠODIEN, RlT, GANDRĪZ, PĒDĪGI, VIENREIZ, BEIGĀS, VISBEIDZOT, TURPMĀK, LĪDZ ŠIM un TIKĀM. Lai arī katrs no šiem mirkļiem reiz ir atradies ŠOBRĪD stāvoklī, TAGAD agri vai vēlu kļūs par TOREIZ un pēc vēl ilgāka laika par pagalam izplūdušu KAUT KAD AGRĀK vai, izsakoties vecmodīgāk, PIRMIŅ. Kā tas ir iespējams? Grūti pateikt. Nav šaobu vienīgi par to, ka šīs dimensijas saista tuneļi un iekļūšana un izkļūšana tajos iespējama pa dimensiju caurumiem. Pa šiem tuneļiem laiks skraida starp dimensijām, iespējams, tā ir atbilde uz lielo jautājumu, kur palicis laiks.
Cerams, tas palīdz cik necik saprast, kā es nākotnē varēju iejaukties notikumā, kas bija risinājies ne tikai pagātnē vien, bet vēl arī pilnīgi citā dimensijā. Mani pašu šī problēma pagaidām pārāk nenodarbināja. Daudz interesantāks šķita jautājums, kur es šoreiz nokļūšu. Pēc neiedomājamās apstākļu sakritības — nonākšanas Kverta dimensijā — izredzes izripot laukā dzimtajā dimensijā bija kļuvušas vēl niecīgākas, kur nu, tas vienkārši nebija iespējams.
No
"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals
Dimensiju caurumi [turp.]: ja kāds no vienas dimensijas nonācis citā, grūti pieļaut, ka viņš tādā pašā ceļā atkal varēs nokļūt pazīstamajā dimensiju sistēmā. Iespēja atgriezties starta dimensijā ir viens pret naktiljonu.
Naktiljons?
Naktiljons: matemātiska mērvienība, ko aprēķinājis prof. Dr. Abduls Naktigalgals. Naktiljons ir tāda vienība, ka parastas smadzenes to vispār nespēj iztēloties; to jaudā tikai tāds, kam ir vismaz sešas papildsmadzenes. Izsakoties vienkāršiem vārdiem, viens naktiljons ir neiedomājami daudz.
Es kritu Visuma dziļumos, un man jāteic pavisam godīgi, ka tas nemaz nebija tik satraucoši kā pirmajā reizē. Tas, kurš ir redzējis spirālveida miglāju, jau zina, kā tādi izskatās, un atkārtojumi vairs netricina sirsniņu. Tā nu es kā vecs Visuma caurlidošanas profesionālis iekārtojos uz
ilgu seklo katatoniju, taču mans kritiens tika priekšlaikus pārtraukts un mani izripināja laukā citā dimensijā.
Zinu, ka tagad riskēju zaudēt arī pēdējos labvēlīgos lasītājus, taču esmu apņēmies stāstīt patiesību un tikai patiesību, tādēļ teikšu, kā bija: es izkūleņoju tieši no tā paša dimensiju cauruma, kurā biju iekritis. No visām pasauļu telpā pastāvošajām iespējām šī bija ne tikai visneticamākā, bet arī visnepatīkamākā, jo pie šī cauruma mani gaidīja meža tarantulla. Un vizināšanās pa izplatījumu nebija vairojusi manas izredzes nenonākt viņas kampienā, kur nu: tās bija
krasi samazinājušās. Manu gluži dabisko nogurumu tagad papildināja ari vispārēja organisma pārslodze no kritiena dimensiju caurumā.
Lai nu kā, bija skaidrs, ka mana eksistence starp dimensijām bija beigusies. Grūti pateikt, vai tā bija garākā vai īsākā no manām līdzšinējām dzīvēm. Iespējams, abējādi.
Taču meža tarantullas tuvumā nebija.
Un tur nebija arī melnum melna nakts kā kritiena brīdī, bet gan gaiša diena.
Tā pati vieta; cits laiks
Nudien, ja es no dimensiju cauruma būtu izlidojis vēl arī tajā pašā mirklī, tā būtu ļoti neiespējama apstākļu sakritība. Citādi to, ka zirnekliene nebija manāma, nespēju izskaidrot: vienkārši biju ievēlies citā laikā. Iespējams, tagad bija cita diena. Cita nedēļa. Cits mēnesis. Cits gads, simt gadu vēlāk. Vai miljons gadu agrāk — šis varēja būt jebkurš mirklis pasaules vēsturē.
Tomēr galvenais, ka te nebija zirneklienes. Varbūt viņa bija ielīdusi atpakaļ mežā un tagad mira badā. Varbūt viņa šobrīd vēl nebija piedzimusi. Varbūt viņa bija ielēkusi dimensiju caurumā man pakaļ un tagad ceļoja pa izplatījumu. Vislabāk būtu, ja viņa šobrīd vārītos aizvēsturiskā darvas purvā vai, teiksim, tālā nākotnē viņu patlaban aprītu kāds vēl briesmīgāks nezvērs.
Bet nevajag būt ļaunatminīgam. Neizklausījās gan pārlieku ticami, tomēr bija iespējams, ka viņa bija nonākusi tieši tajā dimensijā, no kuras, saskaņā ar profesora Naktigalgala teoriju, bija nākuši viņas senči. Visumā jebkas ir iespējams.
Tomēr es lieki netūļājos un kopos prom no šī nemīlīgā meža. Tas drīz kļuva skrajāks, un jau pēc nepilnas stundas biju iznācis mežmalā. Likās, manu acu priekšā tiek atvilkti aizkari, paverot skatu uz jaunu pasauli: man pie kājām pletās balts, šķietami bezgalīgs līdzenums, kā apvārsnis pazuda kaut kur starp debesīm un zemi. Cik tālu vien re-
dzeja acis, nemanīju nevienu pašu koku un nevienu kalna pumpuli; jāteic, pēc nejaukajiem piedzīvojumiem kalnainās un mežainās ainavās man pret to nekas nebija iebilstams.
Pie meža avotiņa papildinājis savus gluži izsīkušos ūdens krājumus, es veselu minūti dzēru ar kāru un skaļu tīksmi. Pēc tam metos skriešus pa atkalnes izkaltušo zāli un nonācu pie lielā līdzenuma. To klāja balta, ļoti smalka smilts, kas bija mazdrusciņ ķepīga un smaržoja pēc vaniļas. Iebāzu smiltīs pirkstu un nolaizīju. Smalki malts cukurs. Acīmredzot šis ir Saldais tuksnesis, par kuru skolā stāstīja Naktigalgals. Un tātad kaut kur tālumā, tuksneša otrā galā, atradās Atlantīda. Tieši tur es vēlējos nokļūt.
Pirms došanās tādā neparedzamā, taču neapšaubāmi grūtā pārgājienā vispirms vajadzēja kārtīgi izgulēties. Gari negudrodams, nolikos baltajās, mīkstajās cukursmiltīs. Saule vēl bija augstu, taču biju tā pārguris, ka tas mani netraucēja. Lēni laizdamies miegā, domāju par diezgan neparasto situāciju, kādā bija nonākusi mana dzīve, un mēģināju izspriest, vai to uzskatīt par labu vai par sliktu.
Es vairs nezināju, kur atrodos: nākotnē, pagātnē vai tagadnē. Drošs biju tikai par divām lietām. Pirmkārt, es atrados dzimtajā dimensijā. Otrkārt, es atrados Camonijā. Ziniet, tas tomēr bija iepriecinoši. Turklāt nevienam neko nebiju solījis. Mana pagātne bija aiz muguras, mana nākotne— priekšā, un nedz priekšā, nedz aiz muguras man nebija nekādu pienākumu. Tādā gadījumā ir taču puslīdz vienalga, kāds šodien ir datums.
Domādams šo tīkamo domu, es aizmigu.
9. Mana dzīve Saldajā tuksnesī
No
"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona'', apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals
Saldais tuksnesis: tuksneši lielākoties ir plaši, līdzeni un smilšaini apvidi, kuros ūdens trūkuma dēļ ir trūcīgi ar augu valsti, kas sastopama vienīgi tādās vietās, kur pazemes avoti ir veicinājuši oāžu veidošanos.
Pēc augsnes uzbūves izšķir klinšu, smilšu, sāls un cukura tuksnešus. Saldais tuksnesis ir pēdējā minētā paveida jaukta tipa tuksnesis no pirmskembrija gliemežkaļķakmens, agrīnā Camonijas perioda lavas pulvera un^pirmsvēsturiska cukurpūdera, kura enerģētiskā vērtība ir apmēram 55 000 kaloriju kvadrātmetrā. Šis cukurpūderis ir radies no savvaļas cukurniedru stepes, kas gadu tūkstošu gaitā saules gaismas ietekmē pārtvaicējās tīrā kristāliskā niedru cukurā. Saldā tuksneša augsnes cukurs ir garšas ziņā salds, ūdenī un spirtā šķīstošs (turpretim ēterī nešķīstošs) ogļhidrāts, kas ar fenilhidrazīnu veido ozazonu, proti, atkarībā no oglekļa atomu skaita molekulā, triozes, tetrozes, pentozes, heksozes, heptozes, oktozes un nonozes.