Pampamps: no bioloģijas viedokļa ne pārāk atbilstošs Dziļcamonijas zilo sēņu kaktusa nosaukums. Šie kaktusi atrodami tikai atsevišķos -> Saldā tuksneša apvidos un aug tikai īpaši dziļi zem jūras līmeņa tādās vietās, kur ir nodrošināta spēcīga saules gaisma un augsne bagātīgi satur cukuru. Šiem hibrīdaugiem ir ļoti augsta uzturvērtība un piemīt citas īpašības, ko sevišķi ciena jampampi.
Jampampi* pārtika gandrīz tikai no šīm zilajām kaktussēnēm, un, tā kā es tagad biju tāds kā goda jampamps, tad tās kļuva arī par manu galveno barību. Galu galā mēs atradāmies tuksnesī, nekādas citas ēdmaņas faktiski nebija; zināms, varēju arī laizīt cukurpūderi vai ķert un cept elektriskās odzes vai skorpionhidras.
Pampampi Saldajā tuksnesī auga bezmaz zem kura katra lielāka akmens, tiem allaž bija sezona, un tos bija viegli ievākt un konservēt. Kārtīgi saēdoties pampampus (un jampampi, kā viegli saprast, tos ēda daudz un dikti), iestājās tāda kā padumja aizgrābtība. No vienas puses, visam redzamajam un notiekošajam kaut kā uzrodas daudz lielāka vērtē, nekā patiesībā pienāktos, bet, no otras — viss šķiet diezgan smieklīgs. Lielais vairums jampampu pastāvīgi atradās dedzīgas ekstāzes stāvoklī, un mums bieži vajadzēja apstādināt visu karavānu, jo kāds no jampampiem bija iegrimis kaktusa lapas vai cukurpūdera sēres vērošanā un neparko nebija izkustināms.
Karavānā nemitīgi bija dzirdama sprauslāšana un ķiķināšana, laiku pa laikam kādam uznāca milzīga smieklu lēkme. Krampjainas smiešanās gadījumā karavāna parasti apstājās. Bija labi zināms, ka jampamps tādā stāvoklī ir gluži
bezpalīdzīgs un tādu vienu pašu tuksnesī nevar laist — tā varēja gadīties ar kuru katru. Daža laba smieklu lēkme ilga vairākas stundas no vietas, nereti upurus vajadzēja piesiet pie kamedāru kupriem, citādi tie nebija piedabūjami kustēt uz priekšu. Citreiz atkal lēkme bija tik lipīga, ka visa karavāna vārtījās pa zemi ar krampjiem diafragmas apvidū. Tādēļ uz priekšu mēs virzījāmies pagalam gausi. Tomēr
pampampi nodrošināja to, ka jampampi vispār kustēja uz priekšu. To ietekmē vienkārša iešana kļuva par kaut ko maģisku: varēja stundām ilgi iet un nenogurt, turklāt garastāvoklis visu laiku bija brīnišķīgs. Pat neizturamā svelmē kārpoties augšā cukurpūdera kāpā, bija tāda sajūta kā pastaigājoties pa Mēnesi ar trīs metrus garām košļājamās gumijas kājām.
Daudzpusīga sēne
Pampampi, starp citu, ir ļoti gardi. Garšas ziņā tie ir kaut kur starp tunci un cūkgaļas desiņām ar vieglu, apetītlīgu salvijas aromātu. Necepts un nevārīts tas iedarbojās visspēcīgāk, savukārt visgaršīgākais tas bija cepts vai vārīts, tiesa, arī efekts tad bija pavisam neliels. Vēl pampampus var grilēt, tvaicēt, savārīt biezenī un apceptus marinēt eļļā. Izkaltētus un hermētiski iepakotus tos var glabāt bezmaz mūžīgi, vēl ilgāk var uzglabāt pampampu koncentrātu — pulverī samaltu un ar sāls un skudrueļļas palīdzību saveltu lodītēs, kuras pēc tam var košļāt stundām ilgi. Savārot ar tuksneša cukuru un vaniļu, pēc tam atdzesējot un salaužot gabaliņos, variegūt gardum gardas pampampu bombongas. Pavisam smalki samaltas sēnes var izmantot kā garšvielas pampampu ēdieniem, tiesa, tas man šķita apmēram tikpat saprātīgi kā citronu aizdarīt ar citronu sulu. Galvenais, vajadzēja uzmanīties no ērkšķiem, tie ir ārkārtīgi indīgi. Saduroties ar tādu ērkšķi, tu vienkārši nogāzies no kājām un esi pagalam jau tad, kad vēl neesi novēlies zemē. Tomēr atērkšķoti pampampi ir pilnīgi nekaitīgi, tātad, īsi sakot, vajag vienkārši izknibināt asakas.
Ar vienu man sākumā lāgā neveicās, proti, ar jāšanu uz kamedāra. Sēdēt šī tuksneša kuģa mugurā nepavisam nav ērti, un tas prasa ilgu un diktu pierašanu.
Jājot ar zirgu, ir sajūta, ka tas kustas klasiskās mūzikas pavadījumā, turpretim kamedārs, šķiet, klausās dzērāja rībinātas bungas. Kājas tas liek pilnīgi patvaļīgi, te priekšējo, te pakaļējo, un tādēļ nemitīgi pagriežas galīgi šķērsām. Tas zvārojas pa labi, zvārojas pa kreisi, ieklūp ceļos un izslējās taisns — ja man dzīvē vispār kādreiz ir licies, ka piemetusies
jūrasslimība, tad ne jau uz kuģa atklātā okeānā, bet gan tuksneša vidū, kamedāra mugurā.
pampampu noslēpums
Es labprāt būtu uzzinājis, kā īsti jampampi izskatās zem tumšā audekla kārtām, taču to viņi turēja milzīgā noslēpumā. No šīm dīvainajām lupatām tie nevīkstījās laukā ne klejojot, ne guļot un pat ne mazgājoties. Kails jampamps bija viena no Saldā tuksneša lielajām mīklām. Kāds zinātnieks, kas pētīja tikai un vienīgi šo tematu un par to bija publicējis krietnu duci grāmatu, ir izvirzījis teoriju, ka jampampi agrāk ir bijuši kalnu tupuces, kurām sākusi briesmīgi izkrist spalva, un tādēļ tās ietīstījušās tumšos palagos un aizbēgušas tuksnesī, taču es šai teorijai neticēju. Tās pamats bija trīs kalnu tupuces spalvas, kuras zinātnieks bija atradis kādā zemes plaisā pusceļā starp Tupuču kalniem un Saldo tuksnesi.
Dzīve karavānā bija neparasti saticīga. Strīdi, dusmas, problēmas un tamlīdzīgas nejēdzības jampampiem ir dziļi pretīgas, un tie allaž cenšas rast kopēju valodu. Laiku pa laikam mēdza būt dažādi viedokļi par to, uz kuru debespusi tagad vajadzētu doties, taču tādās reizēs jautājums netika vis nodots balsošanai — jo balsošana nozīmē konfliktu —, bet gan karavāna vienkārši virzījās tālāk zigzaga gaitā.
Jampampi mīlēja mūziku, taču tikai tādu, ko paši spēlēja ar pašdarinātiem instrumentiem. To viņi vislabprātāk darīja vakaros, sēžot pie ugunskura. Pēc manām domām, tā nebija sevišķi laba mūzika — šķiet, galvenais bija kopā taisīt nomierinošu troksni, kas visus iežūžoja miegā. Instrumenti lielākoties bija izkaltēti, izdobti un atērkšķoti kaktusi, kurus muzikanti turēja pie mutes un melodiski ņurdēja tajos. Vēl
kaktusus varēja apvilkt ar kamedāru tesmeņiem un tad ar tiem sist (ļoti lēni) takti. Tie, kas nespēlēja instrumentus, vienkārši šūpojās šajā takti un laiku pa laikam, vēlēdamies dalīties muzikantu sajūsmā, uzmundrinoši iesaucās: "Pampamp!" Noguruši pēc garā pārgājiena un pieņurdināti pilni ar mūziku, mēs cits pēc cita gurdi nošļukām tuksneša pūderī.
No malas droši vien izskatījāmies grandiozi — iedomājieties tumšzilu mūmiju procesiju, kas ķiķinot čāpo pa tuksnesi. Ārēji veidojām vienotu iespaidu, taču patiesībā katrs jampamps bija individuālisma iemiesojums, tādējādi iznāk, ka mēs bijām mūžīgs paradokss, vienpatņu savstarpējās palīdzības biedrība.
Kā jebkurā sabiedrībā, arī jampampu karavānā bija zināmi noteikumi, taču tie tik spirdzinoši atšķīrās no visiem parastajiem priekšrakstiem, ka tiem pakļauties bija tīrais prieks. Būtībā bija divpadsmit likumu, kurus jampampi bija atraduši kādā tuksneša pudeļpasta vēstulē.
Tuksneša pasts
Ar tuksneša pudeļpastu nosūtītas vēstules Saldajā tuksnesī var atrast bieži. Daudzkārt tā ir vienīgā iespēja kaut kā paziņot par to, kas ar tevi notiek, jo sevišķi grūtos brīžos. Tu ieliec vēstulīti stikla pudelē, aizkorķē un iespraud kādā klejojošā kāpā, lolodams — nereti veltu — cerību, ka klejojošā kāpa to pienācīgi nogādās. Diemžēl šīs kāpas ir pagalam neaprēķināmas, tās var doties jebkurā virzienā un jebkādā ātrumā, tādēļ izredzes, ka tava vēstule nonāks īstajās rokās, ir gaužām nelielas. Vēstule, ko bija atraduši jampampi, ceļā droši vien bija atradusies ļoti ilgi, jo papīrs bija pavisam sadzeltējis, rindiņas izbalējušas un burti visai veclaicīgi. Taču, kad jampampi atlocīja papīra lapiņu, uznāca pamatīga smilšuvētra, un to jampampi nolēma uzskatīt par likteņa zīmi un divpadsmit vēstulē izlasāmos norādījumus pasludināja par saviem likumiem. Tie bija šādi.