Baltu gaiļu tuksnesi nebija, un es patiešām nebiju grasījies pārtikt no sprunguļiem, tādēļ man likumus nebija grūti ievērot, lai arī līdz galam es tos nesapratu. Pēdējais likums man likās vismīklainākais. Kā var "ņemt ciet" pilsētu? Visā visumā man drīzāk šķita, ka šos aizliegumus nevajag uztvert pārlieku nopietni. Labi, teikšu godīgi: man bija aizdomas, ka to sacerētājs bija rakstījis pamatīga saulesdūriena stāvokli. Tomēr jampampiem es neko tādu neteicu, jo negribēju viņus aizskart.
Areče: viens aptaurētais bija aprakstījis papīra lapiņu, ielicis to pudelē un iespraudis kāpā, bet jampampi tādēļ dedzīgi meklēja "pilsētu Anagrom Ataf, lai ņemtu to ciet un apmestos tur uz dzīvi. Vispār jau tā nebija gluži jauna ideja, jampampi vienkārši bija vienīgā kompānija, kas to bija padarījusi par savu politisko programmu.
anagromatafa
Jau gadu simteņiem Camonijā no paaudzes paaudzē tiek stāstīta teika par Anagromatafu, pilsētu, kas atrodas kaut kur Saldajā tuksnesī. Jau daudzi tuvi un tāli ir sapņojuši to ieraudzīt, taču neviens nav tajā iegājis. Kā tiek apgalvots, šai pilsētā var dzīvot tik omulīgi kā nekur citur — tur neesot īres maksas, neesot ne noziedzības, ne gaisa piesārņojuma, kamedāru stāvvietu cik tik uziet un tādā garā, viss, ko vien var vēlēties sapņu pilsētā tuksnesī. Jā, šajā pilsētā laikam ir īsta paradīze, tā vismaz daudzi prātoja.
Aprakstīt Anagromatafu, kauču no ārpuses, jaudāja daudzi: balti, zemi nami ar sarkaniem un zeltītiem jumtiem, daudz ēnainu palmu, šur un tur slaiks tornis. Tātad nekas pārmērīgs, būtībā — gluži parasta, vidēji liela oāzes pilsēta. Taču katrs, kas bija mēģinājis šajā pilsētā ieiet, bija spiests atzīt, ka tā raujas projām kā bikla stirna un izgaist tuksnesī. Anagromatafas teiksmainā slava bija radusies tieši tāpēc, ka neviens tajā nebija spēris kāju.
Dēkaiņi gudroja par tās pasakainajiem dārgumiem, vecie un vārgie — par dziedinošā ūdens avotiem un mūžīgās jaunības aku, caurbiras — par piena un medus upēm, bija pat tādi, kas ticēja, ka Anagromatafa ir vārti uz Ēdenes dārzu. Daudzi bija devušies to meklēt, neviens nekad nebija atradis, un tuksnesis bija pilns ar cukurzvirgzdu noslīpētiem kauliņiem — tas arī viss, kas bija atlicis no tiem, kas, dzīdamies pēc nesasniedzamās pilsētas, bija iegājuši
pārāk tālu svelmainajā tukšainē. Un neviens, izņemot profesoru Naktigalgalu, nebija izstrādājis kaut jele puslīdz lietojamu Anagromatafas teoriju.
No
"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals
Anagromatafa, Anagrom Ataf: pusstabila fatamorgāna, proti, oāzes pilsētai līdzīga daļēji konkrēta mirāža par -» Saldo tuksnesi dēvētajā apvidū, kas atrodas Camonijas kontinentā.
Kad temperatūra pārsniedz 160 grādu pēc Celsija, Saldā tuksneša cukurpūderis izkūst [-» cukurkušana], sāk vārīties, un no tā ceļas smalki cukura garaiņi. Ja gaisa temperatūra tajā brīdī krasi krītas [piemēram, piepeši uzpūš stiprs vējš], cukurs gaisā sacietē un, ja sagadīšanās pēc, cukura molekulām kristalizējoties, tām pāri slīdējis kādas reāli pastāvošas oāzes pilsētas atspulgs, tas paliek kā iededzināts. Izveidojas puscieta spoguliska māņpilsēta, ko vējš var pūst šurpu turpu, kā vien tam labpatīk, tādējādi šķiet, ka pilsēta pārvietojas.
Man jau nu gan šķita, ka Anagromatafa ir gadu tūkstošiem ilgas pampampu ēšanas un tuksneša vienmuļības rezultāts, slāpstošo safantazēts ideālas pilsētas tēls. Bet atkaclass="underline" man ne prātā nenāca jampampiem nolaupīt sapni. Vienīgi Anagromatafa lika viņiem virzīties uz priekšu.
Jampampi klejoja pa dienu un pa nakti gulēja. Man personiski tas šķita nesaprātīgi, jo naktī bija cik necik vēsāks un iet būtu daudz vieglāk nekā neizturami svelmīgajā dienas laikā. Arī ūdens vajadzētu mazāk, un orientēties būtu vieglāk, jo virs Saldā tuksneša gandrīz nekad nebija
mākoņu un allaž varēja redzēt skaidru zvaigžņotu debesi. Pat par apgaismojumu nevajadzēja raizēties — pilnmēnesī smiltis ļoti stipri atstaroja gaismu.
Taču jampampi no tumsas briesmīgi baidījās un šajā ziņā man atgādināja pundurpirātus. Kad satumsa vakars, tie meklēja vietu, kur likties gulēt. Tai bija jāatrodas netālu no ūdenstilpes, un es vienmēr ar lielu baudu skatījos, cik veikli jampampi pazemē uziet ūdeni. Vispirms viņi kārtīgi saēdās pampampus, lai tādējādi jutīgāk samanītu ūdens dzīslas. Pēc tam viņi, iepletuši rokas, kā apskurbuši albatrosi puskrēslā klumburoja pa tuksnesi. Ja kāds jampamps sāka griezties uz riņķi un rūkt kā vilciņš, tas nozīmēja, ka viņš ir uzgājis ūdeni. Pārējiem vajadzēja steigties palīgā, jo viņš pats vairs nespēja neriņķot. Reizēm kāds jampamps, meklēdams ūdeni, aizklīda pārāk tālu no pārējiem un, iekams viņu atrada, stundām ilgi bija griezies un virpuļojis. Pēc tam viņu vēl vairākas dienas mocīja nelabums un vajadzēja pieskatīt, lai viņš nenoveļas no kamedāra.
Nemierīgi
stāsti
Kad pagaidu aka bija izrakta, jampampi sakrāva pamatīgā kaudzē kamedāru mēslus, sakūra uguni un nolikās baudīt sarunas un mūziku. Viņu sarunas bija pilnas ar muļķīgām pasaciņām par briesmām, kas uzglūn naktī. Nekaitīgākie bubuļi bija cukurpunduri (arī par tiem vēlāk), visi pārējie bija daudz šausmonīgāki un asinskārāki. Piemēram, man gadījās dzirdēt teiku par tumsaiņiem, kuru dzīslās rit nakts, acu vietā ir zvaigznes, un, ja kāds neldzīgs jampamps ir sadomājis soļot pa nakti, tumsaiņi to uzrauj debesīs un tad nogrūž zemē tā, ka jampamps pa ceļam sadeg un pārvēršas par asteszvaigzni. Viņi čukstējās par milzīgām čūskām, kas tumsā izskatās pēc klejojošām kāpām un vienā kumosā spēj aprīt veselas karavānas. Bija pasaciņa par gulētājām smiltīm, kas pa dienu guļ, bet vakarā pamostas un iesūc ceļiniekus kā akacī. Viņi zināja stāstīt par vēja, smilšu un kaktusu gariem,
kas tumsā dara nejaucības, par neredzamām plaisām, nāvīgiem skorpioniem, tuksnešu dēmoniem un smilšu pirātiem. Lai vai kā, saklausoties šīs pasakas, vairs nepavisam negribējās vakarā kaut kur doties, bet gan sasēsties ap uguni, lai pārlaistu nakti liesmu un savas cilts aizsardzībā.
Bezmiega
nakts
Nevaru apgalvot, ka šīs vakara pasaciņas man palīdzēja aizmigt. Reiz es ilgāk nekā parasti paliku gulēt nomodā. It kā jau tāpat nebūtu diezgan ar neērto gulēšanu tuksneša smiltīs, tumsā vēl arī bija dzirdami pagalam savādi trokšņi.
Ap nometni, gaudodami un sarkani zalgojošās acis zibinādami, klīda smilšu koijoti, klaburčūskas grabināja astesgalus, cirpstināja tūkstošiem drausmīgu circeņu, smiltīs viss krakšķēja un švīkstēja, jo naktī tuksnesī pamostas visa dzīvā radība, kas pa dienu ir gulējusi savās paslēptuvēs. Pati ar sevi aizrautīgi dejoja septiņastaina skorpionhidra, acīmredzot vēl dzirdēdama jau apklusušo mūziku.
Ap ugunskuru virpuļoja pūdertauriņi, visi iespējamie kukaiņi izlīda no smiltīm, ziņkārīgi tiekdamies nonākt tuvāk ugunij. Pār akmeņiem klupšus krišus rāpoja garkāju zirnekļi, spīļastes un indīgas ķirzakas grūstījās par vietām pirmajās rindās.
Jampampi par to daudz nelikās zinis. Viņi bija cieši iemumificējušies savos audekla apsējos un svētlaimīgi krāca, turpretim es satraucies nespēju novērst acis no sīko radību ņudzoņas. Koša varavīksnes čūska manāmi tīkoja pielīst man tuvāk; es cirtu ar nūju, un tā pamuka uz ugunskura pusi. Tumsā neko neredzēdams, man apkārt klenderēja resns tarantuls, arī to es ar nūju aizdzinu prom. Četras lielas smilšu kodes dancoja man tieši virs galvas, circenis — tik liels kā maizes klaips — pārlēca man pāri un labi ja metra attālumā uzsāka savu neizturami kaitinošo vakara dziesmu.