Pamazām sāku saprast, ka neesmu radīts dzīvei tuksnesī. Atlika vienīgi cerēt, ka mēs jau pavisam drīz nonāksim kādā pietiekami zīmīgā vietā, lai es varētu saprast, kur atrodos, un tālāk iet savu ceļu. Visu laiku cītīgi paturēju acīs tuvāko apkārtni. Gulēšu rīt, sēdēdams kamedāra mugurā. Ja v'ēl kādam nejaukam kustonim sagribēsies meklēt manu tuvumu, mana nūja tam parādīs, kas ir pieklājīga uzvedība.
Tikai pāris metru atstatumā sakustējās smiltis. Tur droši vien kāds aizgulējies kukainis rakās laukā no zemes, lai nāktu saviem biedrīšiem palīgā mani terorizēt. Ļoti uzmanīgi vēroju rakšanās norisi. Zemē parādījās mazītiņš krāterītis. Taču tas, kas izlīda laukā, nebija nekāds kukainis. Tas bija pirksts.
"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals
Smilšu cilvēki: paši nejaukākie no visiem nejaukajiem -> Saldā tuksneša radījumiem, domājams, irtā dēvētie pazemes smilšu cilvēki. Pazemes smilšu cilvēki rodas un pamostas, ja pastāv četri priekšnosacījumi:
1. Domājošās smilšu slīkšņas. Pirmais priekšnosacījums ir -> domājošās smilšu slīkšņas. Vislielākās domājošo smilšu slīkšņu atradnes Camonijā atrodas -» Nezkantes plašajās smilšu slīkšņās un atsevišķos -> Saldā tuksneša apvidos.
2. Līķi ar šaubīgu pagātni. Otrais priekšnosacījums ir, lai šajās slīkšņās galu būtu dabūjusi viena vai vairākas personas, kas dzīves laikā izcēlās ar riebīgumu.
3. Sakalšana. Trešais priekšnosacījums ir, ka gadsimtu gaitā ārkārtīgi lielā karstuma iespaidā smilšu slīkšņai ir jāsacepas kopā, kļūstot par cietām, noturīgām smiltīm, un jāizsūc no slīkoņu skeletiem prāta spējas.
4. Upuris. Ceturtais priekšnosacījums ir, ka virs smiltīs nozudušā skeleta uz naktsguļu apmetas viena vai vairākas personas.
Ja pastāv visi četri priekšnosacījumi, tad rodas fenomens, kas Grālzundes demonoloģijā tiek dēvēts par "ļaundabīgo atmodu". Skeleti, līdzīgi ērcēm, pavadījuši ilgu laika periodu dziļa miega stāvoklī, pamostas, izrokas zemes virsū un nogalē visus, kas saldi dus nevainības miegā.
"Ļaundabīga atmoda"
No smiltīm izlauzās otrs pirksts, tad trešais, ceturtais un vispēdīgi visa roka.
Tad uzreiz zeme iegruva stipri plašākā apvidū. No tās iznira galvaskauss. Tas pats notika vairākās vietās ap nometnes ugunskuru. Visi sīkie kustoņi nozuda nakts tumsā. No zemes jau rēgojās ģindeņi. Gar kauliem vēl karājās to kādreizējo drānu paliekas, rūsainu ķēdīšu bruņukrekli un ķiveres. Daži pat vicināja robainus zobenus, un tādējādi kļuva skaidrs, ka smilšu slīkšņas upuri reiz bijuši tuksneša pirāti.
Te notika smilšu cilvēku atmoda.
"Uzmanību!" es iekliedzos. "Trauksme!"
Pirmais skelets jau bija izracies no zemes. Visi tā kauliņi bija aplipuši ar smilšu garozu, un tādēļ tas izskatījās īpaši
spokaini un nedabiski. Ģindenis atmeta miroņgalvu un klabināja zobus; skeletu aprindās tādu uzvedību uzskata par uzvarošu smiešanos.
Jampampi bija pierausušies kājās un miegaini mīdījās, skriedami cits citam virsū. Visapkārt no zemes līda arvien jauni un jauni ģindeņi.
Smilšu cilvēki [turp.]: kā jau tika minēts, viens no smilšu cilvēka rašanās priekšnosacījumiem ir šaubīgs raksturs. Visbiežāk tie ir bijušie laupītāji, tuksneša pirāti vai slepkavas, kas šajā neapdzīvotajā pasaules malā ieradušies, bēgdami no pelnītā soda. Ja klāt vēl pieliek smilšu slīkšņu nelāgās īpašības, tiek iegūta būtne, par kuru asinskārīgāku grūti iedomāties.
Jampampi pīkstēja un spiedās kopā, taču pat nemēģināja ķerties pie ieročiem. Viņi bija tik miermīlīgi, ka slepkavīgam skeletam nespēja stāties pretim. Salīduši ciešā bariņā, tie vaimanādami skatījās, kā apkārt sarodas arvien vairāk kaulukambaru. %
Es pieskrēju pie ugunskura un izrāvu no tā pamatīgu, vēl degošu pagali. No tādas kurš katrs nobīsies. Piejozu pie viena skeleta un zvēlu tam ar savu lāpu. Liesma šņākdama pāršķēla tumsu, pagale ķēra skeleta plecu, un neilgu brīdi mēs abi stāvējām virpuļojošu dzirksteļu viesulī.
Skelets atmeta galvu un drausmīgi noklabināja zobus. Pēc tam ar zibensātru kustību izrāva lāpu man no rokas un iegrūda sev rīklē. Tad tas nokoda pagales galu, kas kvēlodams izkrita cauri tā ribām, un nogāzās smiltīs. Daļu uguns smilšu cilvēks bija paturējis mutē un tagad līdz ar veselu dzirksteļu šalti izspļāva tumsā. Vairs nevajadzīgo pagales pārpalikumu tas nevērīgi aizlidināja pār plecu tuksnesī.
Smilšu cilvēks pievērsa man savus nedzīvos acu dobuļus. Jampampi vēl ciešāk saspiedās kopā.
Ģindenis pacēla labo roku un ar kaulainajiem pirkstiem ievilka gaisā aplīti. Tā viņš deva pārējiem smilšu cilvēkiem komandu sakārtoties. Tie sastājās mums apkārt lielā aplī. Es aizskrēju pie jampampiem un pievienojos viņu bariņam. Drudžaini lauzīju galvu, kā lai pievārē nemireļus. Kā redzams, ar uguni nekas nebūs līdzams.
Smilšu cilvēki [turp.]: stāties pretim smilšu cilvēkiem nav lielas jēgas. Pirmkārt jau, to kauli ir apķepuši ar smilšu garozu, kas veido teicamu impregnējumu (piemēram, pret uguni, cērtamiem un duramiem ieročiem), un otrkārt, tiem vairs nav nekādu dzīvībai svarīgu orgānu, kurus varētu ievainot. Un, pat ja smilšu cilvēku būtu iespējams nogalināt, tam nekas slikts nenotiktu — tas taču jau ir miris. Ja nu vēlaties dzirdēt padomu, kā rīkoties "ļaundabīgās atmodas" gadījumā, tad mūsu ieteikums ir vienkāršs: padevīgi ļaujieties liktenim.
Skeletu loks kļuva arvien šaurāks. Aplenkumā nokļuva kāds kamedārs, un vismaz ducis ģindeņu, uzklupuši nabaga lopiņam, aizvilka to prom. Vēl brīdi mums ausīs skanēja tā izmisīgie blējieni, tad piepeši tie apklusa.
Smilšu cilvēki jau atradās metra attālumā. Šņirkstinādami zobus, tie sarunājās savā skeletu valodā, jādomā, jau sadalīja laupījumu. Paspēru soli atpakaļ, dziļāk trīcošo jampampu barā. Un gandrīz nogāzos gar zemi, jo kāja trāpījās caurumā. Tā bija vakarā izraktā aka, un es paliku stāvam ar vienu kāju dubļos. Divi jampampi lēkšus metās klāt, lai man palīdzētu izvilkt kāju no ķepesta. Skaļš plakšķis, un es biju brīvs. Gaisā uzšāvās smalka ūdens strūkla.
Smilšu cilvēki apstājās. Viens ar zodu norādīja uz kūsājošo ūdeni un nikni nokrakšķināja zobus. Es sagrābu svārpstu, kas gulēja zemē turpat blakus akai, un no visa spēka ietriecu caurumā. No visām pusēm — tiklab no smilšu cilvēkiem, kā no jampampu bara — atskanēja trokšņi, kas pauda pārsteigumu. Dūkņainais caurums pazemē rešņi nožagojās, un tad, izlauzies brīvībā, naksnīgajās debesīs uzšāvās pamatīgs ūdens stabs.
Pa ilgiem laikiem šajā tuksnesī atkal lija lietus.
Jampampi joprojām nespēja saprast, kādu dziļu domu pauda mana rīcība, toties smilšu cilvēki jau bija nopratuši,
kas viņus gaida. Pār ģindeņiem krita lielas, smagas ūdens lāses. Tie kā apstulbuši stiepa rokas un lūkoja pasargāt savas miroņgalvas no ūdens. Tomēr slapjums netraucēti spriedās dziļāk skeletos, šajā sausu kaulu miltu, smilšu un ļaunuma maisījumā. Viens jau bija palicis bez rokas — tā vienkārši nokrita smiltīs un salūza trijās daļās. Citam pašķīda kāja; kādu bridi tas vēl airējās ar saviem locekļiem, bet tad žāvās gar zemi. Vienam skeletam nokrita galva, citam tā, pārvērtusies biezputrā, iekrita ribās. Dubļos plakšķēdami krita žokļi.