Smilšu cilvēki šķīda un juka laukā.
Beidzot arrjampampi apjēdza, kas jādara. Saķēruši puļķi, viņi to atkal un atkal trieca caurumā, lai tas kļūtu lielāks un ūdens strāva nāktu ar lielāku jaudu. Lietus Saldajā tuksnesī kļuva arvien stiprāks.
Smilšu cilvēki bezpalīdzīgi streipuļoja šurpu turpu, pūlēdamies aizbēgt no sava likteņa. Lai kurp es palūkojos, jau veseli skeleti pajuka un krita zemē kā balta kaulu biezputra.
Jampampi dejoja lietū. Es cītīgi pieskatīju, lai nevienam ģindenim neizdotos aizlavīties prom.
Gandrīz visi jau bija izšķīduši un atgriezušies zemē, no kurienes tie bija nākuši. Šur un tur vēl mētājās kāda miroņgalva ar atieztiem zobiem, tās tad jampampi gādīgi samīdīja. Drīz vien smilšu cilvēki bija pazuduši bez miņas. Jampampi plikšķināja man pa plecu un tencināja par modrību.
Nolēmām izņēmuma kārtā doties tālāk, kaut arī vēl bija nakts, un ierīkot nometni citur.
Lēmums
Pēc starpgadījuma ar smilšu cilvēkiem man vairs nebija ne mazāko šaubu, ka jāšķiras no jampampiem un jāmēģina pēc iespējas drīz tikt laukā no Saldā tuksneša. Nē, šī galīgi nebija tāda vide, kur es gribētu pavadīt savu turpmāko dzīvi. Aizvien skaidrāk nopratu, ka jampampu dzīvesveids ilgākā laika posmā nav savienojams ar manējo. Dzīve jampampu karavānā nemaz nebija tik saskanīga un saticīga, kā sākumā šķita. Laika gaitā es pamanīju papilnam dīvainību un nejaucību, kas agri vai vēlu būtu līdz kaklam ari visiecietīgākajam zilajam lācim.
garo vārdu lāsts
Pirmkārt, viņiem te, saskaņā ar pudeļpasta likumu numur septiņi, bija nosliece uz pilnīgi nenormāliem vai neciešami fantastiskiem vārdiem, piemēram, Taben Tabatabea Saulesmāsa vai Cēzars Cēzocoze Cadfraks Glucs vai Unkunkelis Univergremdelis Tomīkstkartupelis. Baidīdamies pārkāpt likumu un nejauši izvēlēties vārdu, kāds varbūt Visumā kādam jau ir, viņi pielāgoja sev uzrunas, kuru galvenā raksturīgā pazīme — daudz burtu un šaušalīgi vārdu savienojumi. Lai viss būtu vēl nejēdzīgāk, viņi, saskaņā ar likuma otro daļu, pieprasīja, lai viņus uzrunā tikai un vienīgi pilnā vārdā. Uzrunāt iesaukā vai kaut kādā saīsinātā vārdā nebija brīv, tā taču varot piesaukt nelaimi.
Pellpemperemms Papriami Parmizāni — te vismaz bija zināms meldiņš, to vēl varēja iemācīties bez lielām grūtībām, trakāk bija ar tādiem mēles mežģiem kā Klapaans Kaplakaans Planplakpaklaans. Ja tev misējās kaut vienā pašā zilbītē, attiecīgais jampamps nāvīgi apvainojās un dienām ilgi nelika tevi mierā ar pārmetumiem un vaimanām. Tādās reizēs vienīgā iespēja bija veikt rituālu, ko pie jampampiem dēvēja par "jampelēšanu": vajadzēja apbārstīties ar smiltīm, bez nevienas kļūmītes izkliedzot tuksnesī aizskartā vārdu, un to visu darīt tik ilgi, līdz tika saņemta augstsirdīga piedošana. Atkarībā no tā, cik sarežģīts bija vārds %
un cik ļoti sapūties aizvainotais, tas varēja ilgt vairakas dienas.
Šīs muļļāšanās dēļ es galu galā sāku censties negadīties ceļā jampampiem, kuriem bija sevišķi sarežģīti vārdi. Dažu labu sauca, piemēram, Čahčerahčehs Čehčahčeračlmks Šarhs vai Fnekfepfeperepelis M. Šrābšūpšādenšrublāde, un man tik tiešām bija dziļi vienalga, ko šeit nozīmēja tas M. Es vēl šobaltdien klusībā esmu pārliecināts, ka viens otrs savu vārdu tīšām bija pataisījis tādu, lai citi, to izrunājot, sapiņķētos un viņš varētu patēlot aizvainotu kreimeni. Tajā laikā man jo īpaši lielas bailes bija no jampampa, kuru sauca — un to es nemūžam neaizmirsīšu — Konstantīns Konstantinopolis Kanstontonipolis Desmitdeviņastoņseptiņsešpiecčetrtrīsviens. Lieta tāda, ka viņa uzvārdu ielāgot patiesībā nebija grūti, vienkārši vajadzēja skaitīt no desmit līdz viens, pa vidu izlaižot divnieku. Tā nu es katru reizi briesmīgi piedomāju, lai izlaistu šo divnieku, un tieši tāpēc, goda vārds, nezinu, kā tas tā var būt, to allaž pieminēju. Šis tips man mūždien uzglūnēja, un viņam vienmēr izdevās ievilkt mani sarunā. Šīs sarunas arvien izklausījās šādi vai vismaz ļoti
Viņš (es rakstu vienkārši "viņš", lai tik bieži nevajadzētu rakstīt Konstantīns Konstantinopolis Kanstontonipolis Desmitdeviņastoņseptiņsešpiecčetrtrīsviens) it kā starp citu): "Sveiks, Zilais lāci!"
Es: (nopūta) "Sveiks… ē… Konstantīn Konstantinopoli Kanstontonipoli Desmitdeviņastoņseptiņsešpiecčetrtrīs… viens!" (Fū!)
Viņš: "Amplīgs laiciņš, pareizi, Zilais lāci?"
Es: "Jā, laiks šodien tiešām ir jauks… (vaids!)… Konstantīn Konstantinopoli Kanstontonipoli Desmitdeviņastoņseptiņsešpiecčetrtrīs… viens!" (Uff1)
Viņš: "Mjā, vakar gan laiciņš nebija tik amplīgs kā šodien, vai nav tiesa, Zilais lāci?"
Es: "Nē, vakar laiks ij ne tuvu nebija tik nevainojams kā šodien, (ļoti ātri) Konstantīnkonstantinopolikanstontonipolidesmitdeviņastoņseptiņsešpiecčetrtrīsviens, nekādā ziņā!"
Viņš (satriekts): "Tā gan… es tad nu iešu, Zilais lāci!"
Es (atvieglots, tādēļ zaudējis modrību): "Līdz citai reizītei, Konstantīn Konstantinopoli Kanstontonipoli DesmitdeviņastoņseptiņsešpiecčetrtrīsDlV!viens… Ā-ā-ā-ā-ā!"
Viņš (tēlotā aizvainojumā stiepdams rokas pret debesīm): "Ak vai, kā tu vari mani tā apbēdināt, neviens un nekad vēl nav mani tik briesmīgi…!" Utt., u. t. jpr.
Turpmākās trīs dienas es pavadīju, apbārstīdamies ar smiltīm un bez jele vismazākās kļūmītes izbrēkdams tuksnesī viņa vārdu, kuru šeit es tiešām atsakos vēl reizi rakstīt.
Paldies Dievam, vienubrīd man ienāca prātā veids, kā izlocīties no šīm nepanesamajām sprukām. Es uzrunāju jampampu kopienu, svinīgi paziņodams, ka esmu devis sev jaunu vārdu. Kā goda jampampam man bija visas tiesības tā darīt, vienkārši līdz šim nebiju tās izmantojis. Ar šo
brīdi es saukšos par Tihiivianipirii Kengklepperkengkereng Tajdfjiopecrtfcttughhtrthhgsrtgh Keek Kaak Kookkeek Knak Zilo lāci Trīssimtastoņpiecdesmittūkstošsešsimtastoņdesmitceturto juniorseniorvecvezīrfurunkuli. Tik garu vārdu vēl neviens jampamps sev nebija pieņēmis. Ar to pašu tuksnesī bija miers un bērziņš. Neviens nebija tik traks, lai man piesietos. Es pat sāku justies drusku vientulīgi.
Jau vairākus mēnešus kopā ar jampampu karavānu biju nepanesamā Svelmē soļojis zigzagā, bezjēdzīgās spirālēs un čūskiņās, un viņi man sāka krist uz nerviem. Un vēl tas viņu mūžīgais brēciens "amplīgi!" un viņu mūžīgā neizlēmība, vienveidīgā mūzika vakaros un nemainīgais ēdiens (pampampi)…
Es sevi uzskatu par saticīgu radījumu, tomēr atzīšos, ka dzīve jampampu karavānā bija tik neizturami mierīga, ka brīžiem briesmīgi niezēja ķepas sakūdīt viņus uz nelielu kašķi. Monotonā vāvuļošana par Anagromatafu (pārējie sarunu temati bija smilšu kvalitāte, vēja stiprums un pampampu receptes), ķepenais gaiss, kamedāru nemitīgā griezīgā blēšana un uzmācīgās cukurmušas, kas tīkoja izsūkt man no acu kaktiņiem to ūdens mazumiņu, kas manī vispār vēl bija, — tas viss kopā varēja zilu lāci novest tik tālu, ka tas brēkdams aizskrien tuksnesī un aprij pirmo pagadījušos kaktusu. Tomēr es nepadevos un uzticīgi turējos kopā ar blējošo karavānu, kas nesakarīgi devās uz nekurieni.
Cukura
kušana
Kādu dienu — jau pusi dienas bijām gājuši, un pat ietiepīgākie jampampi sāka izrādīt paguruma pazīmes — es ievēroju, ka smiltis bija lipīgākas nekā parasti. Ar katru soli pacelt pēdu no zemes bija arvien grūtāk. Bezmaz it kā mums