pie kājām būtu vakuumlipekļi un mēs staigātu pa stikla rūti. Arī jampampi bija to pamanījuši.
"Cukurs kūst! Cukurs kūst!" tie cits caur citu klaigāja.
"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona" apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals
Cukura kušana: niedru cukurs izkūst 160 Celsija grādu temperatūrā, atdziestot sastingst amorfā masā, šajā stāvoklī ir higroskopisks un laika gaitā kristalizējas. Ilgstoši karsēts 160 grādu temperatūrā, niedru cukurs pārvēršas augļu vai vīnogu cukurā; ja temperatūra pārsniedz 190 grādu, tas kļūst par rūgtenu brūno karameli. Vasaras mēnešos -> Saldā tuksneša dienvidos temperatūra var pārsniegt divsimt grādu, īpaši tad, ja tās paaugstināšanos veicina nepietiekama gaisa strāvu kustība. Pannām līdzīgos apvidos [seklās ielejās, izžuvušos ezeros] var sākties tā dēvētā cukura kušana — process, kad uz neilgu laiku karamelizējas kvadrātkilometriem lielas tuksneša platības, kas vēlāk, temperatūrai pazeminoties, atkal sacietē.
Cukura kušana ir bīstama ne tikai smilšu zušiem un klaburskorpioniem, kam tīk uzturēties šādos apvidos, bet arī vientiesīgiem ceļotājiem, ja tiem gadās atrasties cukura kušanas epicentrā. Vispirms karstais cukurs negaidīti apņem kājas, bezpalīdzīgais upuris pakāpeniski grimst arvien dziļāk kūstošajos ogļhidrātos, līdz ir ielipis pavisam, kā aizvēsturisks kukainis dzintarā. Vai arī — un tas, iespējams, ir pat vēl ļaunāk — masa atdziest, iekams nelaimīgais ir pilnīgi aprīts, un tas, līdz pusēm ielipis sastingušā cukurā, kļūst par dzīvu mironi un nožēlojami izlaiž garu no slāpēm.
Mēs tiešām atradāmies tādā vietā, kas pēc izskata atgādināja pannu, turklāt pašā pannas vidū. Divu kilometru attālumā slējās neliels cukurkalns, vajadzēja pēc iespējas drīzāk nokļūt tur. Uzlēcu kamedāram mugurā, un mēs kopā
ar visu karavānu aulekšojām turp, cik ātri vien bija iespējams aulekšot pa šo tuksnesi, kas kļuva arvien mīkstāks.
Cukurs jau bija krietni pakusis, malu malās parādījās un pārsprāga karsti karameļu burbuļi, bija izveidojušās šķidra cukura peļķes, kurās kamedāriem nemitīgi iestiga kājas, un tos tikai ar grūtībām varēja izvilkt laukā; brīžiem tie vienkārši nostiepās garšļaukus. Ja tā atgadījās, vajadzēja pamest ij kamedāru, ij visu savu mantību un glābties bēgot.
Kad līdz kalnam bija palicis puskilometrs, mans kamedārs palika stāvam cukura peļķē, un es dabūju lēkt nost un pamest nabaga lopiņu. Pa šļakstīgo cukura ķēpu bridu uz kalna pusi. Tas bija kā murgainā sapnī; ar katru soli kļuva arvien grūtāk atraut kāju no zemes, it kā karstas, lipīgas rokas tīkotu bēgli aizturēt un ievilkt nāvē.
Tāpat kā toreiz, kad skrēju uz sacīkstēm ar meža tarantullu, sakopoju visus spēkus, kas slēpās manās kājās. Cukura ķēpa kļuva karstāka un karstāka. Jampampi klaigāja un uzmundrināja cits citu, kamedāri nāves bailēs blēja, pastiprināta tūkstošreiz, mūsu panika atbalsojās no pannīgās ielejas malām, bet mēs vismaz beidzot bijām nonākuši malā.
Ar pēdējiem spēkiem rāpāmies pa pannas malu, vilkdami un stumdami dabūjām drošībā arī kamedārus, un tas notika pēdējā brīdī — cukura masa jau verda. Todien mēs zaudējām 14 kamedāru un 2000 mārciņu kaltētu pampampu.
Lēnītēm sāku atskārst, ka jampampi gluži pretēji tam, ko paši bija gribējuši, dzīvoja nesamērīgi grūtu dzīvi, un, iespējams, nevienam citam visā Camonijā neklājās tik skarbi. Nepārtrauktie pārgājieni, neiedomājamais karstums, pastāvīgie pūliņi, gādājot ūdeni, kukaiņi un indīgas čūskas, smilšu cilvēki, cukura kušana — es vispār nespēju iedomāties, ka dzīvē varētu būt vēl vairāk klapatu un briesmu. Kad nu viss ir tā, jāiemācās priecāties par katru nieku, par vēsu vējiņu, kas uzpūš tuksneša ielejā, par pampampu koloniju, ko izdodas atrast zem akmens…
Viena no retajām patīkamajām izpriecām šajā mūžīgajā pārbaudījumā bija dažnedažādās skulptūras, kuras tuksnesī veidoja cukura vējš. Daža bija izaugusi tik liela kā kalnu grēda, cita nieka metra lielumā, taču visviens, allaž bija interesanti pētīt to aprises, meklējot tajās ko pazīstamu. Tuksnesī bija baltā vēra ieleja — vesels mežs, ko veidoja vairāk nekā simt metru augstas cukura skulptūras, kas atgādināja apsnigušas egles; mēs redzējām ezeru, kura prāvajos
cukurviļņos varēja samanīt vaļus, kas pūta debesīs augstas cukurstrūklakas; kāda cukura skulptūra atgādināja milzīgu, cukura garozas klātu bolloga galvu (daži jampampi apgalvoja, ka tā tiešām arī esot bolloga galva); viscaur tuksnesī bija sastopami cukurpunduri, kas māja mums ar roku (jampampi ticēja, ka naktīs tie atdzīvojas, nāk pie viņiem zagt pampampus un dvašo ausīs aizmigušiem kamedāriem).
Gadījās redzēt pat tādas kā cukurā sastingušas karavānas. Reiz mēs gājām garām vismaz simt kamedāriem un tikpat lielam bukucēnu pulkam — tie bija no cukura un izskatījās mulsinoši īsti. Kāds jampamps klāstīja, ka tā tiešām esot īsta karavāna, kas iekļuvusi pūdercukurvētrā — tādas tuksnesī mēdza būt, taču ļoti reti, tikai tad, ja kopā sametās nakts sals, nejauki sānvēji un klejojošas pūdercukurkāpas.
Mēs, pārējie, šausminājāmies, taču nevienam nepietika dūšas pieiet kādai cukura skulptūrai klāt un pārbaudīt jampampa apgalvojumus. Labi ātri kopāmies prom un lūkojām aizmirst spokaino ainu.
Es biju pasācis rūpīgi ielāgot skulptūras un to atrašanās vietu, paturēju arī prātā, cik ilgs laiks starp tām bija jāiet un tādējādi centos savā prātā izveidot Saldā tuksneša karti. Tā bija iespējams cik necik īsināt laiku, tomēr jēgas gan nebija nekādas, jo Saldais tuksnesis nemitīgi mainījās.
Vēl viena izprieca bija lasīt neskaitāmās pudeļpasta vēstules. Tā, piemēram, mēs atkal un atkal atradām vēstījumu ar divpadsmit jau pieminētajiem aizliegumiem; tas vienmēr bija rakstīts tādiem pašiem vecmodīgiem burtiem, un arī secība nekad nemainījās. Jampampi sāka šos likumus ievērot vēl cītīgāk. Uzgājām pudeles ar sirdi plosošām vēstulēm — pēdējiem sveicieniem, ko bija sūtījuši slāpēs mirstoši dēkaiņi, kuriem atšķirībā no jampampiem nepiemita spēja pazemē uziet ūdens dzīslas. Jokupēteri sūtīja pudeles ar nejēdzīgām dārgumu kartēm; tas man likās ļoti bezatbildīgi, jo tā taču varēja vest maldināšanā lētticīgākus radījumus. Tomēr visbiežāk vēstules bija banālas: garlaicīgi tuksneša ainavu apraksti un vientuļa ceļinieka jūtināšanās, ar mīļiem sveicieniem tuviniekiem. Gadījās arī pilnīgi dulni sūtījumi, it kā tos būtu diktējis saulesdūriens. Vienā pudelē mēs atradām tornado kustības grafiku.
Ja kāds atrada pudeļvēstuli, tad viņam bija pienākums to nolasīt visai karavānai. Kādu pievakari viens jampamps atkal bija atradis pudeli; mēs apstājāmies un sastājāmies ap kāpu, no kuras viņš uzstājās.
"Tupuču kalni ir milzīgi augsti,
Tupuču kalnos tu dzīvo un plauksti…"
Es tūdaļ metos pie jampampa un gribēju redzēt šo sūtījumu.
Tā tiešām bija viena no Fredas zīmītēm, viņas mīļākais pantiņš. Tātad arī Freda bija šķērsojusi Saldo tuksnesi. Lapiņa, uz kuras dzejolītis bija uzrakstīts, bija diezgan jauna un nenodzeltējusi, un manī nostiprinājās pārliecība, ka, krizdams dimensiju caurumā, nebiju zaudējis pārāk daudz no mūsu laika, ja nu dažas nedēļas vai pāris dienu. Fredas pudeļzīmīte lika man vēl vairāk šaubīties par to, ko daru.