Turpretim parādība nekur nepazuda. Tā trīcēdama šūpojās virs smiltīm vēl arī tad, kad jampampi jau rakās laukā no savām bedrēm. Ja tā bija ilūzija, tad kopēja un ļoti slavena. Par to es pārliecinājos, kad netālu kāds jampamps pastiepa roku, norādīja uz balto pilsētu un godbijīgi nokunkstējās: "Anagromatafa!"
"Anagrom Ataf." vienā balsī iebrēcās visa karavāna. "Anagrom Ataf.”
Saprotams, daži ar pacietības trūkumu sirgstoši jampampi uzreiz lūkoja ielauzties pilsētā, taču viss bija uz mata tā, kā nostāstos: līdzko pilsētai tuvojās kāda dzīva būtne — kaut vai tikai kamedārs —, tā uzreiz paslīdēja prom, saglabājot allaž nemainīgu atstatumu.
Pēc daudziem neveiksmīgiem mēģinājumiem mēs turpat tuvumā ierīkojām nometni un aprobežojāmies ar to, ka vairākas dienas pēc kārtas Anagromatafu pētījām iztālēm.
Izredzētais
Tā kā tieši es biju gan pievārējis Šarrāh il-Allāh, gan pirmais savām acīm skatījis Anagromatafu, tad jampampu karavānā vienā mirklī kļuvu par ievērojamu personu. Kad lepni soļoju pa nometnes smiltīm, visi bijīgi parāvās maliņā, neviens nemēģināja iepiņķēt mani sarežģītā sarunā, ēdot man pasniedza vislielākos pampampu gabalus. Drīz te, drīz tur pamanīju jampampus, kas bija sastājušies bariņā, saspieduši galvas kopā un nepārprotami čukstējās par mani.
Nākamajā rītā pēc Anagromatafas parādīšanās manu telti apmeklēja jampampu delegācija. Tie lūdza, lai es ņemu to ciet.
"Ņemt cz'efpilsētu?"
"Tāds ir likums. Divpadsmitais punkts."
"Un kāpēc tas jādara tieši man?"
"Tu esi tas, kas spēj iedvest bijāšanu Šarrāh il-Allāh. Tu esi tas, kuram galvā ir grāmata. Tu esi izredzēts!"
"Izredzēts! Izredzēts!" ārā korī auroja visa karavāna. "Acīmredzot mani apvārdot bija nolemts jampampu kopsapulcē. Taisnību sakot, es tikai ar pūlēm apspiedu tādu kā aizkustinājumu un lepnumu."
"Ko jūs, ļautiņi!" mēģināju liegties.
Delegācija apņēmīgi nokrita ceļos un stiepa man lielus kūpinātu pampampu gabalus — gardumu, kas vispār bija domāts tikai svētku dienām. "Izredzēts! Izredzēts!" ap manu telti sauca pārējie jampampi.
Ja jampampi kādu pasluda par izredzēto, šī izredzēšana ir jānosvin. Ar izredzēšanas svinībām jampampi saprot šādas izdarības: vispirms delegācija sagrāba mani aiz rokām un kājām un iznesa no telts. Tur mani iešūpināja un augstā lokā pasvieda pūlim, kas mani saķēra ar neskaitāmām rokām. Klaigādami un dziedādami viņi vismaz stundu nēsāja uz riņķi, un katrs jampamps uzskatīja par goda lietu vismaz nelielu gabaliņu piedalīties manis stiepšanā.
Reibums
Tikmēr bija sakurts liels sārts, uz kura jau cepās milzīgi daudzumi pampampu; straumēm plūda pampampu sula. Pēdīgi sākās dejas, un vismaz es tajās nekādu kārtību nespēju saskatīt: jampampi vienkārši kratījās pie visām miesām vai lēkāja apkārt kā tarantula sakosti. Viņi grūstījās un bauroja izdobtos kaktusos, blaukšķināja bungas vai tāpat vien kliedza kaut ko nesaprotamu. Kādu laiku pilnīgā neizpratnē noskatījies uz visu šo ālēšanos un pie viena nekautrēdamies sadzēries pampampu sulu, es iznācu uz improvizētās deju grīdas. Sākumā tāpat vien, diezgan bezpalīdzīgi, vicināju rokas un čāpoju šurpu turpu, taču itin drīz kļuvu drosmīgāks, sāku lēkāt uz vietas, bļaukāt, kas vien iešāvās prātā, un pēdīgi ļāvos tādam dullumam, kādu jampampi vēl nebija redzējuši. Viņi pat mitējās dejot un sastājās man apkārt; pirmajā brīdī es
to nepamanīju, taču, kad biju pamanījis, satrakojos vēl vairāk.
Kas notika tālāk, man īsti nav palicis atmiņā.
No rīta, kad pamodos, mana galva bija izpletusies pa visu telti, un es skaidri jutu, ka visu priekšā esmu iztaisījies par idiotu.
Tomēr jampampi neko neizrādīja. Tie atnesa spēcinošu pampampu brokastiņu un pēc tam aizgādāja mani uz koka paaugstinājumu, ko tikām bija uzslējuši, lai es labāk varētu pārredzēt pilsētu. Uzrāpos augšā, pieliku pie acīm binokli un sāku pētīt Anagromatafu. Baltā pilsēta mierīgi lidinājās apmēram plaukstas augstumā no smiltīm. Fatamorgāna, tas bija skaidrāks par skaidru.
Tikai kas vispār bija fatamorgāna?
No
"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals
Fatamorgāna: Morgāna bija burvene, teiksmainā karaļa Artura pusmāsa un Lanselota atraidītā līgava, feja, kas savu māku vislabprātāk rādīja, uzburdama mirāžas. Daudzmaz precīzākajā zinātnes pasaulē par fatamorgānu sauc sarežģītu optisku atmosfēras parādību, kas sastāv no mirāžām, kuras veidojas, ja līdzās vai pārklājoties atrodas gaisa slāņi, kam raksturīga dažāda temperatūra un attiecīgi arī dažāds biezums un gaismas laušanas spēja, tādējādi gaismas stari, kas iet tiem cauri, lūst, novirzās uz dažādām pusēm un ceļo pa izliektām trajektorijām. Pa kaktiem mēdz čukstēt, ka fatamorgānas esot
pilsētas miroņiem, kas tuksnesī dabūjuši galu no slāpēm. Vispār šādā pieņēmumā pat ir zināma loģika, jo tuksnesī taču nav ēku, kurās mirušie varētu ievākties un spokoties.Tādēļ gluži dabiski, ka tie apmetas klejojošās atmosfēras parādībās.
Tik vien? Ar to nu bija par maz, lai mani atturētu ņemt vienu tādu ciet. Bija jāatbrlvojas no izredzētā goda. Visa karavāna ar visiem blējošajiem kamedāriem stāvēja lejā pie podesta un nenovērsa no manis ilgu pilnus skatienus.
Fatamorgāna [turp.]: paņemt fatamorgānu ciet ir absolūti neiespējami, jo tā vienmēr ar tieši tādu pašu ātrumu attālinās no nelgas, kas sadomājis tai tuvoties. Tā dēvētais naktigalgaliskais tuvošanās varbūtības vienādojums mobilām mirāžām ir šāds: A [attālums] = X [persona, kas tuvojas mirāžai] dalīts ar Ā [ātrums] pareizināts ar L [laiks] kvadrātā. Attālums paliek nemainīgs neatkarīgi no tā, cik ātri vai lēni nelga tuvojas fatamorgānai.
Profesors Naktigalgals nešpetni labi prata iedzīt zilu lāci faktu stūrī, taču galu galā tieši viņš man bija iemācījis vienmēr domāt dažādos virzienos. Tiesa, šobrīd tas man necik daudz nelīdzēja. Turklāt vajadzēja labi ātri vākties prom no šī troņa, citādi es visā drīzumā dabūšu saulesdūrienu. Tāds karstums sen nebija manīts.
Kāds jampamps sakratīja manu troni.
"Izredzētais! Izredzētais! Mums jānovāc nometne un jāpārvācas kalnā! Ir tik karsti, ka cukurs var izkust. Ja mēs paliksim te, tad drīz vispār nespēsim izkustēties no vietas!"
Re kur ir! Risinājums! Mums bija vajadzīga cukura kušana! Ja reiz mēs nespējam pilsētai tuvoties, jo tā slīd projām, tātad vajag pilsētai neļaut tā izrīkoties. Kāpdams nost no sava skatu torņa, prātā aprēķināju šim plānam nepieciešamās fizikālās konstantes. Apsēdos zemē un ar
sprunguli ierakstīju aplēses smiltīs. Naktigalgala fatamorgānu pētījumos ir noskaidrots, ka mirāža vienmēr atrodas tieši 9,2 centimetrus virs zemes. Atšķirībā no fatamorgānas stāvokļa līmeniskā virzienā šis augstums ir nemainīgs. Ja izdotos šos 9,2 centimetrus aizpildīt ar kādu ķepīgu vielu, fatamorgāna piekustu pie zemes virsus — katrā ziņā tāds bija manis izvirzītais pieņēmums. Tagad, tīrais sīkums, ir tikai jāveic precīzi zinātniski aprēķini.
Pēc vēja virziena, saules stāvokļa, temperatūras un gaisa mitruma, kā arī pēc jampampu sniegtās informācijas par smilšu stuktūru un manām zināšanām par gravitāciju, ģeofiziku, meteoroloģiju un gastronomiju (skaidra lieta, cukura karamelizēšanās ietilpst tieši gastronomijas sfērā) es varēju precīzi paredzēt, kur un kad šajā ielejā tuvākajās dienās notiks cukura kušana. Cukurs vienmēr sāka kust ieplakas zemākajā punktā, tādēļ vietu noteikt bija pavisam vienkārši.