mūžā), pilsētu ietina viegla rīta migliņa, kas jau drīz nozudīs nešpetnajā tuksneša saulē. Es labi zināju, ka vakar bijām notiesājuši gandrīz visu, kas te bija, taču visi kurvji no jauna bija pilni līdz malām, šķiņķi gluži svaigi un neaizkosti, it kā pa nakti te būtu rosījušies cukurpunduri.
Apēdu ābolu, taču sāts neiestājās.
Lai gan jampampi ļoti centās, pie pilsētnieku dzīves viņi pieradinājās lēni. Gandrīz visus naktī mocīja mēnessērdzība, un viņi nemierīgi skraidīja pa ielām, skumdami pēc klejošanas. Daži pat izskatījās visnotaļ depresīvi. Līdz šim viņiem nebija vajadzējis lauzīt galvu, ko lai iesāk ar laiku, viņi vienkārši bija gājuši uz priekšu, tas bija viss viņu dzīves saturs. Nu viņi bija nonākuši galā un nezināja, ko tagad lai dara.
dzīvošanas
iemaņas
Tā kā es biju Izredzētais un Anagromatafas Paņēmējs Sev, jutos atbildīgs par to, lai jampampi apgūtu nometnieku dzīvesveidu. Noorganizēju kursus, kuros tika mācīta "iedzīvošanās". Kaut kur iedzīvoties nemaz nav tik vienkārši, tas jāmācās, jo sevišķi tādam, kas visu mūžu tikai klimtis apkārt. Sākumā es jampampiem parādīju, kā jāsēž uz krēsla. Nolikām tirgus laukumā dažus krēslus un vingrinājāmies. Izrādījās, ka jampampiem pagalam trūkst talanta, un viņi visu laiku aizsēdās garām, apsēdušies krita zemē vai uzkāpa ar kājām un vairs nebija dabūjami nost. Pēc šīs nodarbības viņi no krēsliem baidījās vēl vairāk nekā iepriekš. Tas pats bija ar gulēšanu gultā, jampampi ar gultām nesapratās, tās viņiem bija daudz par mīkstu, un dažs labs piebēra gultas ar tuksneša smiltīm, gūlās blakām vai pagultē.
Pat tik vienkārša darbība kā ienākšana mājā pa durvīm nebija pašsaprotama. Jampampi rāpās pa logiem, jo nezi
nāja, kā jāapietas ar rokturi, viņi mūždien netika iekšā vai ārā un pazaudēja atslēgas. Tādēļ daudzi jampampi labāk mitinājās tāpat uz ielas. Mājas dzīve viņiem bija un palika gluži sveša.
Es kā Izredzētais atrados visām likstām pa vidu, un man vajadzēja atbildēt uz neskaitāmiem jautājumiem. Kā klāj gultu? Kā iekur plīti? Ko dara ar skapi? Ko dara ar slotu, ar galdu, ar dakšiņu un karoti? Kā atver logu? Kam vajadzīgas kāpnes? Viss, kas nometniekam šķiet pašsaprotams, jampampiem sagādāja lielas grūtības. Kā ir kaut kur jādzīvo? Kāpēc vajag kaut kur iedzīvoties? Jautājums pēc jautājuma. **
Nepastāvīgie
stāvokli
Vislielākās likstas bija ar pilsētas nenoturību. Galu galā Anagromatafa bija pusstabila fatamorgāna, proti, atsevišķas pilsētas daļas laiku pa laikam izgaisa un pēc kāda laika atkal parādījās. Mēbeles vienkārši izkūpēja gaisā, pēkšņi vairs nebija veselu namu. Nākamajā dienā tas viss atkal bija savā vietā, kā no mākoņiem nokritis, atkal slējās mūris, kura vakar nebija. Reizēm pazuda veseli kvartāli, tiesa, no rīta tie pienācīgi atradās savās vietās. Dzīve Anagromatafā bija cauruncauri neaprēķināma. Varēja gadīties tā, ka jūs gribat apsēsties, bet krēsls jums zem pēcpuses izgaist. Tas vēl nebija nekas briesmīgs. Daudzi jampampi krita no vairāku metru augstuma, jo bija nolikušies gulēt otrajā stāvā, kas pēkšņi ņēma un izkūpēja. Jampamps iet un ieskrien sienā, kas pēkšņi nostājusies viņam ceļā. Šādi negadījumi notika gandrīz ik dienu. Drīz visi gulēja tikai pirmajā stāvā un staigāja lēni lēnītiņām.
Kad ievācos savā mājā, virtuvē uz galda stāvēja šķīvis ar kūpošu kartupeļu biezputru — tieši tādēļ es izvēlējos šo mitekli. Ja mājā uz galda stāv šķīvis ar kūpošu kartupeļu biezputru, tad jau šī māja nebūs pārlieku samaitāta, es toreiz domāju.
Katru vakaru izēdu šo šķīvi tukšu, ne reizi nejutos sāts, un, kad no rīta pamodos, šķīvis atkal bija pilns. Arī vēl dažiem jampampiem bija līdzīgi. Iztukšotas augļu bļodas pa nakti no jauna piepildījās, novākta veļa atkal karājās uz auklas, mēbeles ālējās, atvērtas durvis aizvērās, logi atvērās — un tas allažiņ notika paklusām vai naktī, kad visi gulēja.
Nejaukas
baumas
Drīz sāka klīst runas, ka mēs Anagromatafā neesam vieni. Dažs jampamps atbildību par nedarbiem uzvēla cukurpunduriem, bailīgākie ticēja, ka te rosās mirušo pilsētnieku spoki. Daudzi spoku stāsti bija ļoti līdzīgi — kā rādās, jampampiem gadījās noredzēt caurspīdīgus tēlus, kas mudīgi aizslīdēja prom. Gandrīz katrā namā naktīs kāds blīkšķinājās un dauzījās, un daudzi jampampi stāstīja par asinis stindzinošiem vaidiem un gaudošanu, kas sākās, līdzko norietēja saule.
<•
Ar jampampiem notika dīvainas lietas, nemūžam nebūtu domājis, ka tas ir iespējams: viņi sāka ķildoties. Pilsoņu sapulcēs, ko mēs laiku pa laikam rīkojām, kādi pāris vienmēr sagāja matos par tik smieklīgām lietām kā atkritumu savākšana vai komunālas pampampvirtuves ierīkošana. Ņemot vērā, cik draudzīgi viss vienmēr norisinājās jampampu karavānā, šīs pārmaiņas vēl jo vairāk dūrās acīs.
Viņi sāka sadalīties pulciņos, kas plēsās ar citiem pulciņiem, viņi apvainojās par katru sīkumu, kūdīja cits citu uz kašķi un tad nāca pie manis, lai es izšķiru. Es šajā neapmierinātu, kašķīgu jampampu pilnajā pilsētā biju tāds kā neoficiāls pilsētas galva.
Un tad vēl bezmiegs: jampampi bija pieraduši dzīvot pastāvīgā fiziskā piepūlē, vakaros viņi pēc nogurdinošā pārgājiena aizmiga, kolīdz bija nolikušies gulēt. Tagad viņi augām dienām tikai slaistījās apkārt, viņu galvenā nodarbošanās bija palasīt drusciņ pampampu un atrast ūdeni, tas arī viss. Tā kā jampampiem pietrūka noguruma, viņi nespēja aizmigt, turklāt daudzu mājās pa naktīm vēl skanēja tie savādie trokšņi. Daži pat apgalvoja, ka, līdzko viņi aizver acis, gulta sāk drebēt. Pielēkuši sēdus, viņi redzot caurspīdīgu tēlu, kas gaudodams nozūd tumsā. Tādējādi vispārējo ērcīgumu vēl papildināja arī mūžīga neizgulēšanās. Ar mani šajā ziņā viss bija kārtībā; ja manā rīcībā ir labi mīksta gulta, es guļu ciešā, veselīgā miegā. Lai tiktu skaidrībā, kas īsti notiek, kādu nakti nolēmu palikt nomodā. Biju nolēmis beidzot izdibināt mūžīgās kartupeļu biezputras noslēpumu savā mājā.
Tad, raugi, apsēdos virtuvē pie galda, kā allaž, izēdu biezputru (sāts neiestājās) un gaidīju. Kaut kad biezputrai bija no jauna jāuzrodas šķīvī, un es gribēju to redzēt, pat ja līdz rītam nevarēšu ne acu aizvērt.
Jau pēc pusstundas biju aizmidzis.
Man sapņos rādījās kalnu troļļi, kas Anagromatafas pagrabos vāra saindētas kartupeļu biezputras, — lai jums būtu skaidrs, Anagromatafā vispār nebija nekādu pagrabu.
Kalnu troļļi ar lielām dzelzs dakšām dauzīja pa saviem vārāmpodiem. No šī trokšņa es pamodos.
Manā virtuvē pie pavarda stāvēja caurspīdīgs vīrs, kas ar dzelzs dakšiņu skaļi maisīja vārāmpodā.
Fatoms
Berzēju acis, vēlēdamies tikt skaidrībā, vai šis vēl aizvien ir sapnis. Caurspīdīgais tikai maisīja vien savu kartupeļu biezputru. Tas tiešām bija caurspīdīgs, kā vīna glāze. Ar karoti pasmēlis biezputru, viņš to ielika šķīvī un apsēdās man pretim pie galda.
"Labu apetīti!" es novēlēju, jo vajadzēja taču but pieklājīgam.
"Seidlap!" tas atbildēja.
Zināju visas Camonijas valodas un arī cilšu izloksnes, taču šo valodu es nesapratu.
No
"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals
Fatamorgāniešu valoda: Camonijas vienīgā spoguliskā valoda. Fatamorgāniešu valoda ir precīzā spoguļveidā un bez akcenta runāts Camonijas vidusdialekts, un tā sastopama vienīgi fatamorgānās. Šo valodu ir salīdzinoši viegli tulkot: rakstu formā vienkārši nolieciet priekšā spoguli, savukārt runājot pietiek tikai domāt spoguļveidā.