"ismotaf umse sE" teica caurspīdīgais, ".akein en seidiabeN .igīcops van ikūlon usūm ābīnetsī teb, igīmseirbap seimātakszi sēM .igīzdīlmat nu tēdeib, ri saT"
Viņa balstiņa bija sīka un trausla.
Turpmāk, lai lieki neapgrūtinātu lasīšanu, es visas sarunas fatamorgāniešu valodā pārtulkošu. Zinot, kā tas darāms, nemaz nav grūti. Caurspīdīgais bija sacījis:
"Es esmu fatoms. Nebaidies ne nieka. Mēs izskatāmies pabriesmīgi, bet īstenībā mūsu nolūki nav spocīgi. Tas ir, biedēt un tamlīdzīgi."
Fatoms? Naktsskolā, mācoties Grālzundes demonoloģiju, biju dzirdējis par fantomiem, bet par fatomiem gan neko nezināju.
No
"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgais
Fatomi: caurspīdīgas būtnes, kas pieskaitāmas "nemierīgajiem gariem bez nāves cēloņa". Sastopami tikai pusstabilās fatamorgānās, sastāv galvenokārt no atstarotas gaismas, sastingušiem cukurtvaikiem un gāzveida [t. i., izšķīdinātas] dvēseles esences.
Kā jau minēts šķirklī par pusstabilām -> fatamorgānām, temperatūrai sasniedzot 160 grādus pēc Celsija, -> Saldā tuksneša cukurpūderis izkūst, sāk virt un no tā ceļas smalki cukura tvaiki. Ja gaisa temperatūra tādā brīdī strauji krīt [piemēram, piepeši uzpūšot stipram sānvējam], cukurs gaisā sacietē, un, ja sagadīšanās pēc, cukura molekulām kristalizējoties, tām pāri slīd kādas reāli pastāvošas oāzes pilsētas atspulgs, tas paliek kā iededzināts. Gluži tāpat var notikt ar dzīvām būtnēm, kas atrodas šādā pilsētā. Tādējādi rodas tā dēvētie fatomi. Fatomi atšķirībā no parastiem spokiem nav mirušo gari: tie atspoguļo būtnes, kas visnotaļ vēl var būt dzīvas.
Atskāršot, ka pretī nesēž miroņa gars, man caurspīdīgais viesis uzreiz kļuva daudz tīkamāks.
Fatomi [turp.]: fatomus var uzskatīt par pagalam nožēlojamām Camonijas garīgajām būtnēm. To eksistencei nav mērķa, proti, tie nevēlas, piemēram, biedēt vai šausmināt dzīvās būtnes. Atšķirībā no poltergeistiem vai -» spīgaiņiem eksistence tiem nesagādā nekādu prieku. Tie ir vienkārši nolādēti laiku laikos atkārtot to pašu darbību, ko tie veica brīdī, kad radās pusstabilā -» fatamorgāna.
Tagad jau šo to varēja saprast. Fatomi joprojām apdzīvoja Anagromatafu, taču kopš mūsu nepieklājīgās ielaušanās tie slēpās. Mans mājas gariņš Anagromatafas rašanās brīdī bija vārījis kartupeļu biezputru, un tagad viņam tas bija jādara līdz Visuma galam. Acīmredzot citos namos norisinājās kas līdzīgs. Mēs šajā pilsētā patiešām nebijām vieni.
Fatoms lūkoja man visu paskaidrot: "Kopš jūsu ierašanās vairs nekas nav tā, kā bija iepriekš. Mēs baidāmies. Tas nav pareizi. Patiesībā baidīties vajadzēja jums."
Fatoms nopūtās un ielika mutē karoti ar kartupeļu biezputru. Es redzēju, kā biezputra viņa rīklē sašaurinājās un noslīdēja pa barības vadu, it kā tas būtu caurspīdīgs kokteiļa salmiņš. No pārējā gremošanas procesa izpētes mani visžēlīgi pasargāja virtuves galds. Es tik tiešām nekāroju redzēt, kas ar kartupeļu biezputru notiek fatoma kuņģī.
Fatoms man pastāstīja par to, kā rit dzīve Anagromatafā. Viņš piebilda, ka šajā pilsētā patiesībā nekā nav, taču nekas arī pavisam nepazūd. Katrs ābols, ko kāds apēd, agri vai vēlu uzradīsies no jauna. Tādēļ arī ēdamais nesniedz sātu: jā, tu vari to apēst, taču, iekams tu esi paguvis sagremot, tas jau atkal atrodas tur, kur to paņēmi.
Pirms mēs izjaucām fatomu dzīves ritumu, viņi bija dzīvojuši, it kā nemitīgi mīņājoties uz vietas. Pastnieks atkal un atkal piegādāja to pašu vēstuli, augļu tirgotājs atkal un atkal salika uz letes ābolus, kāds kaut kur atkal un atkal ielēja tai pašā glāzē pienu. Sastopoties uz ielas, ļaudis miljono reizi sasveicinājās, no palodzes atkal un atkal nokrita puķupods. Kāda sieviete mūžīgi slaucīja sava nama slieksni, kāds vīrietis jau simt gadu dzina sienā to pašu naglu — tāda bija dzīve Anagromatafā.
Nefatomam tas izklausās šausmīgi, turpretim fatomiem tā ir pavisam parasta dzīve. Viņi bija mierā ar nemitīgo atkārtošanos, jau sen bija pie tās pieraduši. Viņus biedēja pavisam kas cits: pārmaiņas. Jo sevišķi tādas pārmaiņas, kādas atnesām mēs ar jampampiem.
Tik bēdīgu radībiņu (ja fatomus var uzskatīt par radībām — labi, vismaz pusradības viņi noteikti ir) kā šis fatoms es savā mūžā vēl nebiju redzējis. Mēs bijām viņam un pārējiem likumīgajiem Anagromatafas iedzīvotājiem atņēmuši vienīgo, kas viņiem vēl bija palicis, — viņu atkārtojumus. Kā lai atkal un atkal atver vienas un tās pašas durvis, ja pa tām šurpu turpu staigā jampampi; kā lai atkal un atkal šķērso ielu tajā pašā vietā, ja bars jampampu tur villojas par atkritumu savākšanu šajā pilsētā; kā lai atkal un atkal noliekas nosnausties, ja visur blēj kamedāri?
Dzīve Anagromatafā bija kļuvusi par murgu. Fatomi visiem spēkiem centās slapstīties. Briesmīgi baidīdamies no atklāšanas, tie pa dienu slēpās (ne pārāk veiksmīgi, jo ik pa brīdim viņus tomēr kāds pamanīja), gaidīdami nakti, lai vismaz tumsā varētu atkārtot viņiem tik dārgās darbības.
Fatoms spoguliski kunkstēja — izklausījās, it kā viņš nejauši būtu norijis kodi. Es apsolīju sasaukt pilsoņu kopsapulci; nekas labāks man tobrīd nenāca prātā. Jampampiem un pusgariem vajadzēja satikties un pienācīgi izrunāties. Es pats uzņemšos tulka pienākumus.
Anagromatafas pilsoņu kopsapulce droši vien bija visērmīgākais politiskais pasākums Camonijas vēsturē. Fatomi un jampampi bija sanākuši tirgus laukumā un neuzticīgi skatījās cits uz citu. Es uzstājos ar īsu runu, aicinādams uz savstarpēju saprašanos, pilsonisko apziņu un labām kaimiņu attiecībām; runu teicu abās valodās — vispirms Camonijas vidusdialektā, pēc tam fatamorgāniski. Neviens neaplaudēja.
"Kādas kaimiņattiecības, ja mums nav, ko ēst?" iebrēcās kāds jampamps.
Pēdējā laikā bija paklīdušas baumas, ka pampampu krājumi drīz izsīks. Pampampus var ievākt, tikai klejojot. Šīs sēnes pēc dabas ir lielas vienpates, tās nevar audzēt, kultivēt un stādīt vagās: vienīgā iespēja ir lasīt tur, kur nu tās ir atrodamas.
"Kāda pilsoniskā apziņa, ja mūsu nami vienkārši ņem un izkūp gaisā?"
Ar Anagromatafas pusstabilitāti patiešām bija ķeza, ar kuru bija grūti tikt galā. Biju izdevis ediktu, kategoriski aizliegdams izmantot gultas, kas atradās augstāk par metru virs zemes. Tomēr tas drīzāk bija kosmētiska rakstura pasākums, nevis īsts risinājums.
Tad bija fatomu kārta. Viens no viņiem, faktiskais Anagromatafas pilsētas galva, uzstājās ar garu, sūdzību pilnu runu, ko es pārtulkoju jampampiem. Viņš gaudās, ka mēs neprotot uzvesties un mums nav tiesību dzīvot Anagromatafā, mēs visu putrojot, mums vispār neesot nekādas sajēgas, kā vajag dzīvot kārtīgā pilsētā.
Jampampi atbildēja, ka viņi te dzīvo ar pilnām tiesībām, un apliecinājumam rādīja savus zelta likumus, īpaši piesaucot likumu numur divpadsmit.
Vēl nesamierināmākas pozīcijas būtu grūti iedomāties. Pilsoņu kopsapulce izrādījās pilnīgs fiasko. Pilsētas galva
vēlreiz teica to pašu runu no sākuma, fatomi un jampampi ķērca cits caur citu un pat nemēģināja uzklausīt otru pusi — tāds tracis pilsētā vēl nebija pieredzēts. Es nopratu, ka vienprātību būs grūti panākt. Te bija jārīkojas citādi.
Pieprasīju klusumu.