"Es zinu!" pasludināju. "Mēs izvācamies."
Sajūsma fatomu rindās, nikni iebildumi jampampu pūlī.
"Uz kurieni?" kāds jampamps kliedza. "Anagromatafa bija mūsu mērķis! Uz kurieni lai mēs dodamies, ja mums nav mērķa?"
Tas bija labs, pamatots un bez pienācīgas sagatavošanās neatbildams jautājums. Izteicu lūgumu turpināt kopsapulci citreiz. Man bija jāpadomā.
Augām dienām staigāju pa tuksnesi, sūri grūti lauzīdams galvu. Varētu jampampiem likt iet man līdzi uz Atlantīdu, taču tas bija mans, nevis viņu mērķis. Un vispār, jampampiem pilsētā nekas nebija pazudis, to pierādīja Anagromatafas pieredze.
Kamēr meklēju risinājumu, dzīvei Anagromatafā vajadzēja ritēt savu gaitu. Fatomi atsāka savas mūžīgās nodarbes, taču, jampampu aizdomīgo skatienu pavadītiem, viņiem, šķiet, no tā nebija īsta prieka. Jampampi stūrgalvīgi palika namos, kuros bija apmetušies, taču tagad arī fatomi tajos rosījās nekaunīgāk, padarīdami dzīvi grūti paciešamu. Pamēģini justies omulīgi, ja salonā uz dīvāna zviln caurspīdīgi rēgi, kas visu laiku urbjas tevī ar tumšiem skatieniem. Neapmierinātība mirāžas pilsētā auga augumā.
Staigādams pa tuksnesi, itin bieži sastapu jampampus, kas, cenzdamies piekust, gāja pārgājienos ap pilsētu. Visi sekoja man ar ziņkāriem skatieniem, kā vēlēdamies būt aculiecinieki tam brīdim, kad pār mani nāks atklāsme. Domāt tādos apstākļos bija neiespējami. Spiediens kļuva arvien spēcīgāks.
Zīme
Kādu dienu es vairs nejaudāju paciest viņu klātbūtni. Nogriezos no sava ierastā maršruta un aizmuku dažus kilometrus tālāk tuksnesī. Apsēdos uz liela akmens, lai izbaudītu klusumu un paraudzītos apkārt.
Viens nu bija skaidrs: politiskā atbildība nebija manas dzīves aicinājums. Lai pārliecinoši pildītu pilsētas galvas pienākumus, tomēr ir vajadzīga zināma mīlestība uz šo pilsētu, bet es nepavisam nespēju briedināt sevī siltas jūtas pret pusstabilu mirāžu. Tas nebija pa spēkam pat jampampiem. Viņi gan ietiepīgi turējās pie domas, ka beidzot ir sasnieguši ilgoto mērķi, taču patiesībā trakoti ilgojās pēc tuksneša.
Nepilnu simt metru attālumā no akmens, uz kura es sēdēju, līdzenā vietā slējās neliela klejojošā kāpa. Pēkšņi atskārtu, ka apskaužu šo kāpu — tā bija brīva, tā varēja doties tur, kur to pūta vējš. Smiltīs lēkāja saules zaķītis — tas atspoguļojās no kāda stikla priekšmeta. Tuksnesī spogulīgu priekšmetu ir gaužām maz, un manī pamodās ziņkāre. Piegājis klāt, izvilku no kāpas pasta pudeli. Rakstu rindas bija pilnīgi izbalējušas un nesalasāmas. Toties man radās doma. Mums bija vajadzīga zīme.
Pēc trim dienām kāds jampamps ieskrēja pilsētā, trakoti satraukts. Viņš bija atradis pasta pudeli un ieradās ar to pie manis, lai es nolasītu vēsti. Jampampi vēl aizvien mani cik necik cienīja.
"Vēstule pudelē?" es izsaucos. "Tā noteikti ir zīme!"
"Zīme! Tā ir zīme!" klaigāja jampampi, kas jau bija sapulcējušies man apkārt. Tad saskrēja arī pārējie jampampi; piebiedrojās pat daži fatomi.
Es svinīgi nolasīju vēstījumu. To veidoja četri likumi:
1. Tev nebūs anagrom Atafā dzīvot!
2. Ja tu turpretim dzīvo anagrom Atafā, tev būs no tās projām doties, turklāt naski un bez kurnēšanas!
3. Tev būs turpu iet, kur pilsēta a-riam 'ihcl
4. Un tev, zināms, būs pampampu godāt!
Tas nu bija tik bezkaunīgi, ka es uzreiz nožēloju, ka esmu uzcepis tik viegli atmaskojamu cedeli. Gaidīju, ka tūliņ sāksies niknas klaigas un mani apmētās ar puvušiem pampampiem.
"Tev nebūs Anagrom Atafā dzīvot!" iesaucās kāds jampamps.
"Ja tu turpretim dzīvo anagrom atafā, tev būs no tās projām doties, turklāt naski un bez kurnēšanas!" cits auroja.
"Tev bus turpu iet, kur pilsēta a-riam 'ihcl"
vairāki jampampi korī skandēja.
"Un tev, zināms, būs pampampu godāt!" visa karavāna vienā balsī kliedza.
Apbrīnojami, cik labprāt jampampi, tikuši pie mērķa, bija gatavi doties prom no Anagromatafas. Neviens gan nezināja, kur A-RIAM 'IHC atrodas, taču arī par Anagromatafu neviens neko prātīgu nebija zinājis. Viņi tūdaļ sakravāja savas mantiņas un apsegloja kamedārus. “A-RIAM 'IHC!! A-RIAM 'IHC!!'' viņi brīdi pa brīdim klaigāja. Tā, sakliegdamies, viņi nozuda tuksnesī, pat neatvadījušies no manis; pēc visas tās Izredzētā būšanas mani tas mazliet apbēdināja. Tiesa, viņi droši vien nešaubījās, ka es dodos līdzi. Iespējams, tikai pēc pāris dienām viņi attapsies un sāks meklēt, kur esmu palicis. Tādi jau viņi bija.
Fatomus šāda notikumu attīstība caurcaurēm apmierināja. Tiesa, es viņu pilsētu biju pielipinājis pie zemes — tas bija skumīgi, bet ko tu padarīsi. Patiesībā šis apstāklis vairoja pilsētnieku labklājību: turpmākajos gados Anagromatafa kļuva par visbiežāk apmeklēto tūrisma objektu Camonijā. Fatomi pelnīja iztiku, tirgodami augļus un dārzeņus, kas tūristu kuņģos izšķīda un atgriezās viņu kurvjos. Visur, kur viņi nodevās savām mūžīgajām darbībām, viņi izlika trauciņus un plāksnītes, uz kurām bija rakstīts: "Ne lieli, ne mazi ziedojumi netiks uztverti kā apvainojums." Ar šo rūpalu viņi nopelnīja pat vēl vairāk nekā ar saviem pusdārzeņiem. Tūristi kā uzmedoti skatījās fatomu izrādes, un pēdējie tādējādi iemantoja pašapziņu, kuras viņiem agrākajās dzīves gaitās allaž bija pietrūcis.
Arī jampampiem domātā vēstījuma burti atkal un atkal pazudīs, bet pēc neilga laika uzradīsies no jauna, jo es biju
rakstījis ar Anagromatafas zīmuli. Tomēr, pēc visa spriežot, tādēļ viņiem šis vēstījums šķita vēl mistiskāks un viņi to godāja vēl jo dedzīgāk.
sava ceļa gājējs
Es biju izmantojis izdevību un atpalicis no jampampu karavānas. Man nebija nekādas vēlēšanās kopā ar viņiem mūžīgi dipadot pa tuksnesi; gribēju mēģināt pats uz savu roku atrast Atlantīdu.
Sagādājis gana daudz dzeramā, sāku soļot uz ziemeļaustrumiem — turp, kur vajadzētu atrasties milzu pilsētai.
Es gāju daudz mērķtiecīgāk nekā jampampi, orientējos pēc saules un centos iespējami daudz noiet naktī, lai tā taupītu spēkus un ūdeni. Tomēr nepagāja pat nedēļa, kad mani ūdens krājumi jau izsīka, bet tuksneša mala vēl arvien nebija saskatāma. Vismaz augu valsts un augsnes sastāvs nevedināja lolot cerības, ka es drīz varētu nonākt mērenākā klimatā.
Pusi dienas gājis, biju apstājies atvilkt elpu un meklēju pie apvāršņa kādu cerības zibsni, taču piepeši pamanīju kaut ko pagalam neparastu.
Tuksnesī vīdēja pietura.
Manu neaizsargāto galvu jau labu laiku neiedomājami nekaunīgi svilināja saule, tādēļ pirmajā brīdī nolēmu, ka redzu fatamorgānu; tomēr ziņkāre mudināja mani palūkoties tuvāk.
Nē, tā tiešām bija īsta pieturas zīme, kas turklāt bija pamatīgi iedzīta tuksneša zemē. Un, ja pareizi sapratu, kas tajā bija attēlots, tā bija tornado pietura. Stabam apkārt bija prāva dažnedažādu krāmu kaudze: ēdamlietas, vāzes, pilnas ūdens muciņas, zelts un dārglietas, auduma baķi un garšvielu maisi.
"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals
Tornado pieturas: viena no ērmīgākajām -> Saldā tuksneša ērmībām ir tā dēvētās tornado pieturas. Tās ierīkotas tur, kur brāžas tornado, kas acīmredzot ilgst mūžīgi, allaž ievēro vienu un to pašu trajektoriju un tautas mutē ir iedēvēts par mūžīgo tornado [-> tornado, mūžīgais]. Reizēm ceļotāji izmanto šo virpuļviesuli kā pārvietošanās līdzekli, ļaudami, lai tas viņus kādu gabaliņu virpina līdzi.