Ja man šobrīd kāds ieteiktu laika taupīšanas vai ceļa saīsināšanas labad pabraukt ar tornado, es šim kādam izstāstītu ceļu uz tuvāko trakonamu.
Turpretim toreiz es biju tādā vecumā, kad tamlīdzīgas dullības man likās solām aizraujošu piedzīvojumu. Tornado brāžas neiedomājamā ātrumā — ļaujot, lai tas aizvirpina mani sev līdzi, es milzīgus attālumus pievārētu pavisam īsā laika sprīdī.
"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals
Tornado, mūžīgais: mūžīgais tornado ir pēdējais no to virpuļviesuļu paaudzes, kas brāzās pa nemainīgu maršrutu. Šī maršruta dienvidu galapunkts ir Saldā tuksneša viducis, bet ziemeļu galapunkts — Pirīta kalni, aiz kuriem atrodas Atlantīda.
Tātad šis tornado ne tikai izvedīs mani no tuksneša, bet pat nogādās Atlantīdas tuvumā! Ko vēl vairāk vēlēties?
Tornado, mūžīgais [turp.]: spriežot pēc tā, kādi līdzi atvirpinātu dāvanu kalni redzami tornado pieturvietās, mūžīgais tornado acīmredzot ir pilns ar dažnedažādiem dārgumiem. Tiek minēts, ka tajā varētu būt tonnām zelta, sudraba, platīna, dimantu, dārglietu, pērļu un citu vērtīgu priekšmetu, kā arī liels daudzums Camonijas naudas no visvisādiem laikmetiem.
Leksikons vēstīja par pārvietošanās līdzekli, kas mani visātrāk aizvedīs uz Atlantīdu un turklāt vēl bija pilns ar visādām brīnišķīgām lietām kā dārgumu kambaris! Varbūt man izdosies kādu nieciņu nočiept, un tad es Atlantīdā ieradīšos kā bagāts vīrs.
Vienīgais, kas nebija skaidrs: kā virpuļviesulī iekāpt, un kā pēc tam tikt no tā laukā? Nu, galu galā varu vismaz paskatīties. Ja šķitīs, ka tas ir pārāk bīstami, tad taču es varu nekāpt iekšā.
Tā nu es nolēmu gaidīt tornado.
VIrpuļviesuli gaidot
īsinādams laiku, aplūkoju mantas, kas kaudzē gulēja ap pieturas stabu. Pērlēm pilnas vāzes. Mučele ar zelta putekļiem. Tīra sudraba bruņas. Zelta biķeris, vēl viens biķeris — no perlamutra. Dimantiem rotāti galda piederumi divpadsmit personām. Kas tik vērtīgas dāvanas izliek ceļmalā tuksneša vidū? Kāpēc meteoroloģiskai parādībai tiek nesti tik dārgi upuri?
Gaidīju stundu.
Tornado nenāca.
Esmu pārāk nepacietīgs, sev sacīju, virpuļviesulis taču nebrāžas garām ik pēc stundas. Apsēdos zemē un nogaidīju vēl trīs stundas.
Tornado nenāca.
Iestājās vakars, nakts, bet gaisā joprojām nebija ne puteklīša. Gaidīju visu nākamo dienu un aiznākamo arī. No garlaicības apkārstījos ar dārglietām un lepni pastaigājos ap pieturu. Apkaimes kukaiņi un čūskas, uz mani skatīdamies, noteikti smējās locīdamies un neticēja, ka esmu pie pilna prāta. Noņēmu rotaslietas un atkal apsēdos smiltīs.
Nebija manāms ne mazākais viesuļstabs.
Piektajā dienā man apskrējās dūša. Acīmredzot biju paķerts uz muļķi. Tornado pietura, padomājiet tikai! Mani ūdens krājumi tikmēr bija sarukuši uz pusi, un ceļamērķim tuvāk nebiju«cie par solīti. Piecas dienas svelmējošā saulē. Manas smadzenes droši vien bija tā sažuvušas, ka vairs nebija lielākas par rozīni. Nolēmu soļot tālāk, citādi zaudēšu arī pēdējās saprāta paliekas. Paņēmu savu pauniņu un devos ceļā.
Mana kažoka spalvas sapluinīja viegls pretvējš. Pie apvāršņa parādījās mazītiņš putekļu virmulītis.
Tas bija tornado.
Iztālēm virpuļviesulis izskatās itin nekaitīgs, tas atgādina dullu dāmu zeķi, kas ēverģēlīgi danco pa zemi. Taču, lēnītēm nākdams arvien tuvāk, tornado sēj bezpalīdzību, nē, vēl trakāk: pilnīgu bezspēcību. Ļoti ātri kļūst skaidrs, ka ir darīšana ar tādu dabas parādību, kas spēlē vienā līgā ar vulkāna izvirdumiem, pavasara paliem un zemestrīcēm, kuru jauda atbilst desmit ballēm pēc Rihtera skalas. Man tuvojās ne jau šāda tāda gaisa vērpete vai muļķīgs viesulītis, kas spēj braši aizlidināt pa gaisu pārīti kaktusu, kur nu: tas bija visīstākais monstrtornado, 1-A katastrofu kategorijas smagsvara vētra,
kas sekundes laikā varēja izraut no zemes veselas pilsētas vai izstrēbt Tupuču ezera lieluma ūdenstilpi. Jo tuvāk tas nāca, jo skaļāka bija neiedomājamā rēkoņa, likās, tur nāves mokās kliedz tūkstošiem satrakotu bifeļu, lauvu, ziloņu un paviānu. Rēkoņas pamats bija tāds basa tonis, ka trīcēja viss tuksnesis, tik spēcīgs, ka visi kaktusi krita gar zemi jau tad, kad tornado vēl bija desmitiem kilometru attālumā. Kad starp viesuli un mani vairs bija tikai kāds kilometrs, kļuva redzami priekšmeti, kas lidoja tam apkārt kā satelīti un pēc tam nozuda tā rīklē: mājas lieluma klintsbluķi, kaktusi un, goda vārds, pārītis kamedāru.
"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals
Tornado pieturas [turp.]: saskaņā ar senu camoniešu paražu, mūžīgā tornado [-» tornado, mūžīgais] maršrutā tiek ierīkoti pieturvietu stabi. Tie galvenokārt kalpo kā orientieri tiem, kas vēlas pasniegt upurdāvanas virpuļviesulim, kuru neskaitāmi Camonijas iedzīvotāji godina kā dievību. Ļaudis tic, ka mūžīgais tornado ir pārdabiska dzīva būtne, ko ar šīm veltēm iespējams pielabināt un nodrošināt vēlmju piepildījumu. Kā jau sākumā minēts, vientiesīgi ceļotāji vai pārgalvīgi dēkaiņi šīs pieturvietas reizēm uzskata par pamudinājumu pavizināties ar šo dabas parādību. No visas tiesas, mēdz būt antiņi, kas, riskēdami ar dzīvību, vēlas iekāpt šajā meteoroloģiskajā fenomenā, kurš, iznīcinādams visu savā ceļā, brāžas ar virpuļātrumu 500 kilometru stundā. Prātīgs ceļotājs šos stabus uztvers kā brīdinājuma zīmi, tā sakot, kā ieteikumu pēc iespējas naskāk kopties prom no šīs vietas.
Bēgt nekad nav par vēlu. Vēl varēju ņemt kājas pār pleciem un mukt, pirms torņa…
Iekams biju paspējis nodomāt "-do", virpuļviesulis burtiski sagrāba mani aiz čupra kā trusīti. Milzīga dubļu, mālu un tuksneša smilts roka pacēla mani augstu gaisā un virpināja tik ilgi, līdz iemeta tornado viducī. Tas droši vien ilga tikai dažas sekundes: piepeši es biju tik augstu, ka varēju pārredzēt visu tuksnesi. Tālu aiz muguras atradās Anagromatafa. Baltā pilsēta bija pēdējā, ko es redzēju, pirms tiku ierauts tornado acī. Augšpēdus ielidoju irdenā smilšu, sīku akmentiņu un tuksneša brukstalu masā, kas acumirklī mani apņēma no visām pusēm, taču pastāvīgi atradās kustībā, tādēļ ventilācija tajā bija tik laba, ka es varēju paelpot. Visnelāgākā bija ērmotā sajūta, kas mani pārņēma, grimstot arvien dziļāk un dziļāk tuksneša nobirās. Tās bija pārvarīgas šausmas, tāda dziļa bezcerība, kas iestājas, apzinoties neizbēgamu nāvi. Reizē šķita, ka man ir nolaupīta visa mana enerģija: ķermenis kļuva smags, visas maliņas sāpēja, kā slimojot ar sevišķi mokošu gripu. Pēkšņi tornado palaida mani vaļā, es garšļaukus nokritu uz kaut kā cieta un paliku guļam. Kā drīz, mēreni apstulbis, atskārtu, biju nosviests uz akmens kāpnēm.
"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals
Tornado, mūžīgais [turp.]: "mūžīgais tornado" ir tautas dots nosaukums beidzamajam vēl aktīvajam perpetuum mobile klases lieltornado, kas darbojas -» Saldā tuksneša apvidū. Šādiem lieltornado atšķirībā no parastiem virpuļviesuļiem raksturīgs aptuveni piecus kilometrus augsts vētras virpulis, kura pamatnes diametrs ir apmēram 750 metru, kā arī citas mūsdienu viesuļiem zudušas īpatnības, piemēram, šķietami bezgalīgs ilgums.