Vēl viena raksturīga iezīme ir tā dēvētā mobilā stabilitāte lieltornado viducī; tā liek domāt par radniecību ar kādu citu vētras fenomenu, proti, ar orkānu. Kā zināms, orkāna centrā atrodas klusuma zona, tā dēvētā "vētras zona". Daži zinātnieki ir izteikuši hipotēzi, ka aizvēsturiskos laikus kāds orkāns ir sastapis kādu tornado un abi sakusuši kopā, izveidojot "mūžīgo tornado". Šī teorija atrodas pretrunā ar citu meteoroloģisku tēzi, proti, tā dēvēto ārkārtēju dabas parādību etiķeti, tomēr varētu gadīties, ka te ir darīšana ar to populāro izņēmumu, kas apstiprina likumu vienmēr, kad zinātniekiem aptrūkstas latīņu vārdu.
Mobilā stabilitāte, proti, pilnīgs miers trakojoša virpuļviesura viducī, mūžīgā tornado gadījumā ir tik izteikta, ka tajā varētu uzsliet kāršu namiņu un tas nesabruktu; vismaz tā apgalvo daži tornadologi. Tas nu varētu būt nedaudz pārspīlēts, tomēr fizikālie apstākļi tornado centrā tiešām laikam ir tik stabili, ka tajā — tīri teorētiski — varētu būt iespējams vilkt dzīvību, pats par sevi saprotams, ļoti primitīvā veidā. Atkārtosim, tīri teorētiski, jo neviens taču nebūs tik aptaurēts, lai labprātīgi līstu virpuļviesulī.
Tas, ka tornado viducī ir akmens kāpnes, mani tobrīd uztrauca dauz mazāk nekā fakts, ka es tikpat kā neko neredzēju. Mans skatiens bija aizplīvurots, viss rādījās neasāk nekā parasti. Te jāpiebilst, ka citos apstākļos es redzu kā ērglis, kas skatās elektronu mikroskopā; pat krēslas stundā un bez tehniskiem palīglīdzekļiem no piecdesmit metru atstatuma spēju noteikt skudrulītes dzimumu. Turpretim tai brīdī mana redze bija tikpat brīnišķīga kā ūpim gaišā dienas laikā, viss bija ietīts tādā kā tumsas šķidrautā, un es izmisīgi miedzu acis, lai kaut cik uzlabotu redzes asumu.
Droši vien tornado virpulī man kaut kas bija ieskrējis acīs; cerams, tas būs pārejoši. Gribēju pielēkt kājās, taču lēciens galīgi nebija tik atsperīgs kā parasti: mani locekļi bija kā ar svinu pielieti.
Tikai ar vislielāko piepūli man izdevās izslieties cik necik taisni, un šī poza bija neiedomājami mokoša. Acīmredzot kritiens no manis bija prasījis vairāk, nekā man pašam likās. Mugura sāpēja, it kā tajā būtu iemetusies krika, visu ķermeni lauza tādās kā milzīgās muskuļu paģirās.
Lejāk atradās kāpnes, uz kurām biju tik nepatīkami piezemējies. Piegāju — proti, smagi piekliboju — pie to malas un ieskatījos kilometriem dziļajā bedrē, kurā spirāliski ievijās kāpnes. Starp šahtas sienu un vītņu kāpnēm bija mazītiņi, šķiet, no māliem būvēti nameļi. Bezmaz izskatījās, ka tur spirālē ievilkta kāda pilsēta.
Man drausmīgi noreiba galva, un es instinktīvi pameimuroju mazlietiņ tālāk no bezdibeņa. Kad pagriezos, izrādījās, ka stāvu tieši pie viena tāda primitīva namiņa.
tgadigais
vecis
Pa rupji samūrētajām namdurvīm iznāca vecs vīrs. Ar vārdiem "vecs vīrs" es šoreiz nedomāju mundru pensionāru labākajos gados, tā starp septiņdesmit un astoņdesmit, bet gan patiešām vecu vīru: vecītim, kas stāvēja manā priekšā, droši vien bija vismaz simt gadu. Varbūt pat tūkstoš. Sirmie mati sniedzās viņam līdz pleciem, baltā bārda — gandrīz līdz ceļiem. Viņa seju izvagoja neskaitāmas grumbas, un iedams viņš atspiedās uz spieķa.
Viņš skatījās uz mani tik ilgi un caururbjoši, kā prot tikai ļoti veci cilvēki: tik ilgi, ka tu vairs nezini, vai viņi vēl skatās uz tevi vai jau ir paguvuši nomirt. Drīz vien es jutos pagalam neērti un lūkoju lauzt neveiklības ledu, uzsākdams sarunu.
"Ē… Labdien! Vai jūs, lūdzu, varētu pateikt, kur esmu nonācis?"
Mana balss atgādināja gadsimtiem neeļļotu cietuma durvju atvēršanos; tā bija tik žņerkstoša un sveša, ka es sarāvos. Rādās, ka man kaklā vēl ir kaut kādas tornado drumslas. Apjucis mēģināju nokremšļoties.
Vecis domīgi, taču bez kaut mazākā pārsteiguma noraudzījās uz mani, tad tikko jaušami pasmaidīja un atbildēja: "Tu esi paradīzē!"
Kā tad! Tagad viss bija skaidrs: es biju miris. Virpuļviesulis bija man pārlauzis sprandu, biju nosmacis nobiru masā vai dabūjis galu aiz šausmām; tā vai citādi, biju šķīries no dzīves. Biju miris, atrados debesīs, un šis vecis tātad nebija neviens cits kā Dievs. Kas cits viņš varētu būt, ar tādiem matiem un bārdu?
Vecis bija piečāpojis pie kāpņu malas un apstājās, pielika rokas pie mutes un iekliedzās tik skaļi, ka viņam atsaucās visas bedres sienas: "Jauniņais! Jauniņais!"
No visiem nameļiem uz kāpnēm iznāca veči; visiem bija gari, sirmi mati un metru garas bārdas, un visi bija vismaz tikpat veci kā tas, kuru biju noturējis par Dievu. Viņi ar pūlēm rausās augšup pa kāpnēm; tas bija ilgs un grūts process, kura laikā netika izteikts ne pušplēsts vārds. Es neuzdrošinājos neko bilst, jo baidījos pats no savas balss. Veči sanāca man apkārt un ar kaulainajām rokām plikšķināja man pa galvu, taču izskatījās, ka tas ir tāds labdabīgs sasveicināšanās rituāls. Divi svinīgi pienesa man klāt lielu spoguli.
"Skaties spogulī!" viens no abiem pavēlēja — ļoti laipni, taču tādā tonī, ka nepaklausīt nebija iespējams. Visu veču sejas pauda saspringtas gaidas, it kā viņi būtu tēvsmāmiņa, kas noskatās, kā mīļie bērniņi izsaiņo Ziemsvētku dāvanas.
Vilcinādamies ieskatījos spogulī. Vajadzēja piemiegt acis, jo citādi es savu atspulgu nespēju pazīt: mans kažoks bija
sniega baltumā un pakauša apvidū izaudzis līdz pleciem, man bija metru gara bārda un zem acīm — prāvi tumšzili maisiņi. Rupji lēšot, man tagad bija vismaz simt gadu. Atvēru muti, lai izgrūstu šausmu kliedzienu, taču nepaguvu: mani ceļgali pārvērtās biezenī, un bezsamaņa visžēlīgi ņēma mani savos apskāvienos.
10. Mana dzīve tornado pilsētā
atžirbu, gulēdams ērta gulta. Man apkart stavēja pieci
irmi veči, viens sniedza man krūzi tējas. Acīmredzot biju ienests vienā no nameļiem. Blakus manai gultai atradās galds un divi krēsli, turpat bija krāsniņa un trauku skapis.
"Ir labāk?" vecis jautāja. "Neuztraucies. Tā ir ar visiem. Šoka dēļ." Veči nolūkojās uz mani ar lielu līdzjūtību.
"Šoka dēļ, he-he!" augumā sīkākais noķiķināja. "Tas kuru katru nogāzīs no kājām."
"Man rādījās šausmonīgs murgs," es, vēl īsti neatguvies, ieminējos. "Es sapņoju, ka esmu kļuvis drausmīgi vecs, tik vecs kā jūs, un…" Attapies, cik nepieklājīgi tas izklausās, aprāvu savu sakāmo. Veči vēl aizvien saprotoši smaidīja. Vārdu ņēma tas, kurš man bija pasniedzis tēju. Kā drīz uzzināju, viņu sauca Balduāns Beobābs.
"Man tev jāpavēsta viena slikta ziņa un viena laba ziņa," viņš iesāka. "Tas, kurš iekļūst tornado, noveco, turklāt ļoti, ļoti ātri — dažu sekunžu laikā kļūst daudzus gadu desmitus vecāks. Tu jau noteikti to sajuti, tā ir briesmīgi nepatīkama sajūta. Visbiežāk mēs novecojam par 70 līdz 80 gadiem. Tā bija sliktā ziņa. Atrodoties tornado iekšķumā, tu vairs gandrīz nenoveco. Ja nu par dažām minūtēm gadā. Tā ir labā ziņa. Tu pats vari izrēķināt, cik ilgs laiks paies, tādā veidā atkarojot vienu dzīves gadu. Vesela mūžība! Lai cik vecs cilvēks ir, viņš te, kā likums, nodzīvo vēl pārdesmit tūkstošus gadu, ja nu akurāt uz galvas neuzkrīt klavieres. Tā nav gluži nemirstība, tomēr nekur citur tai tik tuvu nevar nonākt! Kad esi pie tā pieradis, tas viss šķiet īsta paradīze. Tikai nejautā man, veco zēn, kā tas iespējams! Lai to izprastu, būtu vajadzīgas vairāk nekā vienas smadzenes vien."