ielēcis Lohupē palu laikā — un tiešām, ik reizi kāds no tiem vecajiem putniem bija klāt un pašā pēdējā brīdī mani izpestīja."
Es domāju par to gadu, kad biju lidojis kopā ar Maku. Toreiz bieži biju sev vaicājis, kā vispār ļautiņi var iekulties tādās briesmās.
"Kļuvu arvien pārdrošāks, jo pilnībā paļāvos uz zauriem," Balduāns stāstīja tālāk. "Galu galā tas jau aizgāja tik tālu, ka es bez drošināšanas virves nolēcu no Dēmonu klints."
"Dēmonu klints?" Es no jauna saspicēju ausis.
"Daudz nedomādams, ņēmu un ielēcu bezdibenī. Tikai tad, kad piecsimt kritiena metru jau bija aiz muguras, man ienāca prātā, ka todien ir pagalam slikta redzamība, bieza migla un smīlājošs lietus, ļoti nelabvēlīgi priekšnosacījumi, ja tu vēlies, lai tevi pamana glābējzaurs. Kad biju kritis kilometru, man pirmo reizi uzmācās nožēla: un kas notiks, ja neviens tomēr neatsteigsies?
Dēmonu klints pakājē plešas stikla šķēpu mežs — metru garas kristāla smailes, asas kā natiftofu dunči. Taču, pat ja tur būtu bijusi gulta ar mīkstu matraci, krizdams no šāda augstuma, es tik un tā nepaliktu dzīvs.
Kādu brīdi man izdevās šīs nepatīkamās domas atvairīt, taču pēc divus kilometrus ilga kritiena nelikties zinis par pterodaktilu prombūtni kļuva arvien grūtāk. Vēl puskilometrs, un es nositīšos, tādēļ būtu ļoti apsveicami, ja tagad beidzot pavīdētu pterodaktila ēna, kaut vai tālumā. Taču nekas tamlīdzīgs nebija manāms.
Krītot pēdējos simt metrus, nācu pie slēdziena, ka tik sliktas redzamības apstākļos lēkt no Dēmonu klints ir pagalam neprofesionāli. Nejaukie putni joprojām nerādījās; ļoti iespējams, tā bija zīme, ka mans lēmums lēkt bez izpletņa varbūt tomēr nav bijis labi pārdomāts. No otras puses, lielas
jēgas no izpletņa tik un tā nebūtu, ja nu tikai lēnāka uzduršanās uz iesma.
Desmit metru pirms nosišanās es secināju, ka lēkt no klints pilnīgi noteikti bija kļūda. Es sevi briesmīgi paļāju, lādēju savu neapdomību un spīvi nosodīju aklo paļaušanos uz glābējzauriem.
Tiešām biju maldījies, tas nu bija skaidrs. Metru pirms uzduršanās garā stikla šķēpā pār mani nāca viena no lielākajām atklāsmēm manā mūžā: es esmu pilnīgs idiots. Piecdesmit centimetrus pirms nosišanās es prātā pasvītroju šo atziņu ar divām treknām, sarkanām līnijām. Desmit centimetrus pirms nāves no biezās miglas iztraucās glābējzaurs, sagrāba mani aiz čupra un uznesa atpakaļ Dēmonu klintī, kur sadeva man pamatīgu sutu. Vēl nekad nebiju izjutis tik lielu kaunu, bet man taču dzīvē jau bija gadījies dzirdēt dažu labu glābējzaura sprediķi.
Puis, tas putns tiešām prata cilvēku nosvētīt! Visdīvainākais bija tas, ka viņam uz muguras sēdēja lācītis. Ne tāds baltais lācis kā tu. Tā lāča kažoks bija zils."
'ecs paziņa
Tagad tas bija skaidrāks par skaidru: Balduāns stāstīja par vienu no neskaitāmajām glābšanas akcijām, kurās es biju Deus X Machina navigators. Atcerējos, cik trakoti bieza todien bija migla, cik nelāga redzamība un kā Maks līdz pēdējam metram tielējās un negribēja lidot. Tas bija navigācijas mākslas šedevrs, gandrīz dubults aklais lidojums smīlājošā lietū. Atcerējos arī nokaunināto jaunekli, kuru mēs nosēdinājām uz Dēmonu klints.
Es toreiz biju palīdzējis izglābt Balduāna dzīvi.
Kad viņam pastāstīju, ka tas zilais lācītis tomēr biju es, bija lielas asaras un apkampšanās. Balduāns raudāja tāpēc, ka bija sastapies ar savu glābēju, es — tāpēc, ka biju atcerējies savu laimīgo jaunību, kas tagad bija uz visiem laikiem palikusi pagātnē. Tad mēs apraudājām to, ka mums abiem
bija jāraud. Pēc kāda laika mums tomēr izdevās nomierināties, un Balduāns elsodams stāstīja tālāk:
"Lai cik tas arī būtu muļķīgi, šis atgadījums tik ļoti nostiprināja manu paļāvību uz glābējzauriem, ka es riskēju arvien neprātīgāk. Mucā ielaidos Votāna rētas atvarā, no gaisa balona ielēcu aktīvā vulkānā. Visas jūras man bija līdz ceļiem. Un vienmēr viss beidzās labi, vienmēr pēdējā brīdī klāt bija kāds pterodaktils.
Līdz vienu dienu man ienāca prātā stāties pretim tornado. Areče, te nu es esmu. Neviens putns neparādījās. Arī ne pašā pēdējā brīdī."
Ko te lai saka, mēs tomēr nevarējām būt visur.
Vecie vīri, katrs pēc savām nosliecēm, bija izkopuši dažādus vaļaspriekus, kas lielākoties bija saistīti ar mantību, kas virpuļoja apkārt pa tornado. Viendien tas bija aprijis veselu bibliotēku, un viens no pilsētniekiem vārdā Gnoti Bem-Jufuss uzņēmās pienākumu izķibināt grāmatas no sanesām, kā arī sakārtot, ierakstīt katalogā un izsniegt. Citi specializējās samta spilvenu, durvju kliņķu vai saulessargu vākšanā. Visi čakli rosījās, savstarpēji mainīdamies, kaut ko mangodami vai notirgodami. Lielākais sabiedriskās dzīves notikums virpuļviesulī tādēļ bija regulārais utenis, kurā katrs savus krāmus varēja izlikt uz sliekšņa un notirgot.
Tornado dārgumi
"Krāmi" — tas varbūt ir pārāk nicīgi sacīts, jo maiņai piedāvātie priekšmeti bieži bija neiedomājami vērtīgi. Uz sliekšņiem gulēja noslīpēti briljanti biljarda bumbu lielumā, zeltlietas, veselas dārgumu lādes, līdz malām pilnas ar sudraba monētām un pērļu virtenēm, ziloņkaula ķemmes, zābaku kalpiņi no platīna, neplīstoša tupučstikla servīzes, vulkāniska kristāla pelnutrauki, lādītes ar mazītiņiem zelta
stienīšiem un mucas ar naudu, daiļi kaldināti gredzeni un aproces no dažnedažādiem dārgmetāliem, šķirstiņi ar rubīniem un smaragdiem, scepteri un kroņi, ar dimantiem inkrustētas kafijas karotītes un skaisti grebtas virtuves liekšķeres no augstspiedienā sapresētiem meteorītu putekļiem.
To visu tornado laika gaitā bija parāvis sev līdzi. Tomēr te, iekšā, tieši šīs smalkās un dārgās lietas bija viszemākajā vērtē, turpretim, teiksim, dažas nesaplīsušas svaigas olas vai patiešām mīksta tualetes papīra rullītis tika uzskatīts par neiedomājamu luksusu. Naudai, zeltam un dimantiem virpuļviesulī nebija nozīmes.
Un tomēr es sāku kolekcionēt šos dārgumus: utenī ķēru un grābu senatnīgas zelta monētas, briljanta diadēmas, augstmaņu kroņus, greznus traukus un sudraba servīzes, mājās krāvu kaudzēs zelta stieņus un pagultē glabāju lielus maisus ar pērlēm. Pēc dažām nedēļām mans pieticīgais miteklis izskatījās kā dārgumu ala no tūkstoš un vienas nakts pasakām. Staigāju, ievīstījies dārgos zīda audumos un sermuļādās, jau brokastlaikā liku galvā kalīfa kroni un grozījos gar durvju priekšu, apkāries ar mirdzošām dārglietām. Ikkatrā utenī es kaulējos par dārgumiem, ķīniešu zīda baķiem, zelta vāzēm, platīna biķeriem, maisiem ar zelta naudu, sudraba spaiņiem, kas bija līdz malām pilni ar neslīpētiem dimantiem: man nebija un nebija gana.
Mājās jau vairs nebija, kur kāju spert, guļot man sānos dūrās ķēniņu kroņu žuburi, kurus vietas trūkuma dēļ biju sakrāvis gultā. Ar grūtībām spraucos starp visiem šiem greznuma priekšmetiem, kas grēdojās malu malās, bridu pa dimantiem un pērlēm, kas klāja grīdu vairāku plaukstu tiesu biezā kārtā; lai no gultas tiktu pie galda, es rāpos pāri piekrautām dārgumu lādēm.
Pretstatā visai šai pārpilnībai man mājās mūždien nebija kafijas, cukura, auzu tumes un medusūdens, visu to vien-
kāršo lietu, bez kurām ikdienā bija grūti iztikt, taču es tās allažiņ iemainīju pret dārgumiem. Ieturēju stingru diētu, ko galvenokārt veidoja ūdens un pārtikas atkritumi, kurus reizumis izdevās atrast izgāztuvē.